Rozins Lentilijs

Dzimis 1657. gada 3. jūnijā Hoenloes grāfistes pilsētā Valdenburgā kancelejas direktora Dāvida Zamuēla Lentilija (Linzenbārta, Linsenbahrt) ģimenē.

Mācījās skolā Anspahā (tagad Neu-Anspach), 14 gadu vecumā sāka studijas Heidelbergas Universitātē (1671—1673), studijas turpināja Jēnas Universitātē (1673—1674), tomēr pēc tēva nāves bija spiests tās pārtraukt.

Pēc ilgākiem darba meklējumiem viņš 1678. gadā ieguva mājskolotāja vietu Dobeles latviešu luterāņu draudzes mācītāja M. Musmaņa ģimenē.

Līdztekus Lentilijs aizrāvās ar dziedniecību un vietējo iedzīvotāju paražu pētniecību. Pēc Anspahas grāfa uzaicinājuma

1680. gadā viņš caur Ventspili atgriezās Vācijā, kur pēc doktora inaugurācijas disertācijas "Par pārejošā trīsdienu drudža epidēmiju" (De Febre tertiana intermittente epidemia) aizstāvēšanas kļuva par ārstu Krailsheimā (1680), pēc tam — par pilsētas ārstu (Stadtphysikus) Nērdlingenē (1685).

1683. gadā Lentiliju uzņēma "Dabas kuriozu akadēmijā" (latīņu: Academia Naturae Curiosorum), kas

1687. gadā saņēma Svētās Romas impērijas ķeizara Leopolda atļauju un tiesības saukties par vācu dabaspētnieku akadēmiju "Leopoldina".

1698. gadā viņu uzaicināja kļūt par Bādenes-Durlahas markgrāfa personīgo ārstu (Leibmedikus), pēc tam — par Štutgartes pilsētas ārstu un Virtembergas hercoga personīgo ārstu.

1711. gadā viņš kļuva par hercoga padomnieku, pavadīja Virtembergas hercogu ceļojumos pa dažādām Eiropas valstīm.

Miris Štutgartē 1733. gada 12. februārī.

***

Zinības un rakstniecības mēnešraksts. Rīgā, 1897.

Doktors Rozins Lentilijs piedzima 1657. gadā 3. janvārī Vācijā, Hohenlohes grāfistē, Valdenburgā   1671. gadā viņš iestājās Heidelbergas universitātē un studēja medicīnu. Bet viņam pietrūka līdzekļu studijas pilnīgai pabeigšanai.   1677. g. rudenī viņš nonāca Klaipēdā, kur viņam bija piedāvāta skolotāja vieta, bet kuru tomēr nedabūja. Būdams pilnīgi bez naudas, Lentilijs gluži izmisa.   Tad viņš nejauši sastapa kādu teoloģijas studentu. Šis students uzaicināja Lentiliju braukt līdzi uz Kurzemi, kur mājskolotāja vietu droši vien dabūšot. Viņš šim aicinājumam ar prieku paklausīja un nonāca Kandavā, kur pilskungs fon Felkerzams viņu laipni uzņēma un mitināja pie sevis, līdz tas pie Dobeles latviešu draudzes mācītāja Musmaņa dabūja mājskolotāja vietu, kur amatā palika divus gadus.  

Rozins Lentilijs palika Kurzemē pavisam trīs gadus, pa kuru laiku te viņam ļoti labi klājās. Vēlāki, savā tēvijā pārgājis, viņš sarakstīja par saviem piedzīvojumiem un ievērojumiem mūsu Dieva zemītē latīņu valodā plašāku aprakstu, kuru Dr. Lembke 1868. gadā pārtulkojis vāciski. No šā apraksta izņemam ievērojamākās vietas … par Kurzemes dzīvi pirms vairāk nekā 200 gadiem.

***

Kurzemnieki bija spēcīgi un veselīgi ļaudis. Viņi maz slimoja.

Drudzis gan tur bija vispārēja slimība. Kurzemnieku daba bija tik stipra, ka viņiem slimības atgadījumos varēja iedot divkārtēju zāļu vairumu.

Bez tam ārstam vajadzēja pazīt savus pacientus, lai zinātu, kā tie jāārstē. Zāļu labumu tie vērtēja pēc viņu dārguma. Tādēļ tos pulverus mīlēja visvairāk, kuriem bija piejauktas zelta plēvītes, - laikam tādēļ, ka tie caur to bija sadārdzināti. Visas zāles Kurzemes vācieši nosauca par „Kruht”, t. i. Kraut, un tādēļ, ja kāds bija iedzēris zāles, tas mēdza sacīt: „Ik habbe Kruht ingenommen”.

Āderes laišanu kurzemnieki neieredzēja. Kurzemnieki savas spēcīgās un veselīgās dabas dēļ piedzīvojuši – Lent. stāsta tālāk – ilgu mūžu un miruši pa lielākai daļai aiz vecuma. Zemnieki savus slimniekus ārstēja ar pirti un brandavīnu un tām zālēm, kuras auga mežos, pļavās un dārzos.

Arī burvība un pūšļošana bija pilnos ziedos. Lentilijs, kā tāds, kas ārstniecību mācījies, Kurzemē ieguva plašu praksi, kaut gan viņam ārsta amats bija jāpiekopj pa pusei slepeni, jo viņam uz to vajadzēja izdabūt hercoga atļauju; bet hercogiem ar saviem padomniekiem toreiz bija jāprāto par daudz svarīgākām lietām, nekā ievērot jaunu ārstu; bez tam katram muižniekam bija brīv savā tiesā ļaut ārstēt, kam patīk …

Toreiz Kurzemē un Zemgalijā bija tikai divi ārsti: Kuldīgā, lielkunga pilī, Dr. Slepeknellijs, ļoti iecienīts ārsts, un Jelgavā hercoga miesas ārsts Dr. Harders. Dobelē, stipriem vaļņiem apjostā miestiņā, nebija aptiekas un Lentilijam savas zāles bija jāizgatavo pašam.

Arī Jelgavā, kurā bijuši kādi 5000 iedzīvotāju, bija tikai viena aptieka. Jelgava bija puslīdz plaša, vaļņiem apņemta pilsēta, caur Lielupes zaru, Driksu, šķirta no lielkunga pils. Bruģētu ielu Jelgavā nemaz nebija; mēsli mētājās daudzreiz nedēļām pa ielām un lielkungam bija jāizlaiž pavēle, ka nedrīkst netīrumus ilgāki par 4 nedēļām atstāt nenomēstus. Ietaisīt koka laipas gar ielu malām un gādāt ūdensakas, kā arī ievest naktssargus, tas Jelgavā 1640. gadā bija pavēlēts, bet maz izpildīts.

Arī kurzemnieku ēdienu sagatavošanai Lentilijs piegriezis vērību un par to raksta šādi:

Zemnieki ēda visvairāk biezu griķu putru un ar rūgušu pienu savārītu miežu putru, kuru uzglabāja koka traukos. Viņi pārtika ari no dažādiem sakņu augiem. Stipri nabadzīga pārtika zemniekam bija ziemā, sevišķi ziemas beigās, kad visi pārtikas krājumi bija patērēti. Tad māja bija tukša, un kungiem bija jāizpalīdz saviem ļaudīm, lai tos glābtu no bada nāves un uzturētu sev strādniekus. Bet tikko sāka pirmā zāle dīgt, tad ari visas rūpes par pārtikas trūkumu bija beigtas: tad jauno zāli izvārīja ūdenī un šo virumu garšīgi ēda. Katram zemniekam mājās bija savas rokas dzirnavas, kurās mala, pastāvīgi dziedot. Maļot neskatījās pienācīgi uz miltu tīrību, bet ielaida miltos arī sēnalas un daudz salmu un pelavu. No tādiem miltiem cepta maize neizskatījās patīkama, bet ēdot tomēr bija daudz garšīgāka, nekā to varēja domāt, un bez tam bija ļoti spēcīga. …

Zemnieku parastais dzēriens nebija vis ūdens, bet riebīgs maisījums. Trauku piepildīja dažādām zālēm, augu kātiem un visādām vielām un uzlēja ūdeni; tad uzsēja traukam virsū linu drēbi un nolika to pirtī krāsns tuvumā; kad šķidrums bija sarūdzis, tad to iztecināja pa apakšā ietaisītu tapu dzeršanai. Šis šķidrums izskatījās drīzāki pēc mēslu vircas, nekā pēc cilvēku dzēriena, tomēr ļaudis to dzēra ar kāri.

Bagātākie zemnieki un vācieši, saprotams, šādu netīru šķidrumu nedzēra, bet darināja no miežiem un apiņiem veselīgu un garšīgu alu. Gluži kas sevišķs bija Kurzemes „alus siers”: izvārīja govju pienu uz uguns, pielēja tam pamazām tikpat daudz alus, un tad vārīja tik ilgi, līdz bija atlicies tikdaudz, cik iesākot piena ieliets. Šo dzērienu dēvēja par „alus sieru”, un tas bija ļoti garšīgs; to deva dzert arī drudzī saslimušiem. Medus ūdens Kurzemē bija gluži parasts dzēriens un to pagatavoja divējādā vīzē: viens bija skaidrs un līdzinājās Spānijas vīnam un deva patīkamu reiboni; otrs medus ūdens bija alus krāsā, kādēļ to arī sauca par medalu. Ja gribēja medalu sagatavot sevišķi labu, tad izlietoja leišu medu; it īpaši Kauņas medus bija teicams – daudz labāks par Kurzemes medu. Kurzemē bija daudz medus, to dabūja arī mežos no cauriem kokiem.

Neviena tauta pasaulē nebija vairāk padevusies brandvīna dzeršanai, kā kurzemnieki un viņu apkārtnē dzīvojušās tautas. Arī muižnieki labprāt izrīkojuši lieliskas dzīres, pie kam daži zaudējuši pat dzīvību, jo brandvīns viņu iekšās aizdedzies, tā ka liesmas pa muti nākušas laukā un viņi sadeguši.