Jānis Brušvits

Jānis Brušvits bija Krievijas politiķis (sociālists revolucionārs), Viskrievijas Satversmes sapulces loceklis, finanšu ministrs Komuča valdībā un Prāgas Zemgoras rajona vadītājs no 1922. līdz 1933. gadam.

Biogrāfija

Jānis piedzima zemnieku izcelsmes pasta ierēdņa Miķeļa Brušvita un viņa sievas Margaretas (Gretas) ģimenē Ventspils rajonā, tobrīd Krievijas okupētās Kurzemes guberņā.

Viņa jaunākais brālis Pauls gāja bojā plūdos. Pēc tam tēvam attīstījās sirds problēmas, un viņš drīz pēc tam nomira.

Viņš absolvēja Ventspils rajona skolu un vidusskolu, abas ar labākajiem rezultātiem savā klasē.

Šajā laikā viņš strādāja nepilnu slodzi par telegrāfa operatoru, mācīja privātstundas un finansiāli atbalstīja savu māti un jaunākos brāļus.

Viņš iestājās imperatores Katrīnas II Kalnrūpniecības institūtā Sanktpēterburgā. Viņš tur tika pamanīts izplatot pret valdību vērstas skrejlapas sapulces laikā rasēšanas klasē un piedaloties demonstrācijā Ļeva Tolstoja atbalstam. Žandarmi viņu vairākas reizes aizturēja.

Kopš 1898. gada policijas novērots, sociālists-revolucionārs.

Trešajā kursā izslēgts ar tiesībām uz atjaunošanu amatā. Slimoja ar tīfu; pēc atveseļošanās devās uz Freiburgu, lai turpinātu izglītību, bet līdzekļu trūkuma dēļ bija spiests atgriezties Sanktpēterburgā.

Nokārtoja eksāmenus un atjaunoja darbu Kalnrūpniecības institūtā.

1916. gadā brīvprātīgi iestājās armijā kā praporščiks.

1917. gadā bija Provinces Tautas varas komitejas izpildkomitejas priekšsēdētājs un Samaras pilsētas domes deputāts.

1917. gada beigās tika ievēlēts Viskrievijas Satversmes sapulcē Samaras vēlēšanu apgabalā ar 3. sarakstu (Sociālistiskā revolucionārā partija un Zemnieku deputātu padome).

1918. gada 5. janvārī piedalījās vienīgajā Satversmes sapulces sēdē.

No 1918. gada janvāra vairākus mēnešus pavadīja boļševiku cietumā.

1918. gada maijā viņš pievienojās dumpīgajiem čehu leģionāriem Penzā un cīnījās kaujās.

Kopā ar I. P. Ņesterovu, V. K. Volski, P. D. Kļimuškinu un B. K. Fortunatovu viņš bija viens no Komuča (Čehoslovākijas Republikas Komunistiskās partijas komitejas) organizatoriem un vadītājiem, kā arī vadīja finanšu departamentu.

Viņš emigrēja kopā ar Čehoslovākijas leģionu.

1921. gadā viņš piedalījās Satversmes sapulces deputātu sanāksmē Parīzē.

Viņš dzīvoja Čehoslovākijā, Prāgā dibinot Krievijas vēstures arhīvu ārzemēs, un bija Prāgas Zemgora (Čehijas Republika) priekšsēdētājs.

1945. gadā pēc tam, kad vācu okupāciju nomainīja krievu okupācija, SMERŠ arestēts un deportēts uz PSRS.

1945. gada 24. septembrī NKVD Īpašā padome piesprieda viņam piecu gadu cietumsodu saskaņā ar Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58.–4. un 58.–11. pantu. Arestēšanas brīdī viņš jau bija smagi slims. Saskaņā ar S. N. Nikolajeva teikto, biedri viņu aiz rokām veda no cietuma vagona uz Vladimiras cietumu.

Viņš nomira gadu pēc notiesāšanas Vladimiras Centrālcietuma slimnīcā.

Reabilitēts 1992. gadā.

Ģimene

• Brālis – Fricis Mihaels Brušvits (1882–?), liktenis nezināms.
• Brālis: Aleksandrs (Aleksandrs Brušvits, 1892–pēc 1918. gada jūlija), Kronštates pārstāvis Sociālistiski revolucionāro partijas 3. kongresā Maskavā, kreisais sociālistiski revolucionārs, neatzina Brestļitovskas miera līgumu, cīnījās pret vāciešiem partizānu vienībā Latvijā, tika sagūstīts un kopā ar diviem citiem partizānu kustības līderiem Kalli un Paegli sodīts ar nāvi.
• Brālis: Pāvels Georgijs (Pauls Georgs Brušvits, 1894–?), nomira zīdaiņa vecumā plūdu laikā.
• Pirmā sieva: ? (trešajā Kalnrūpniecības institūta kursā viņš apprecēja sievieti, kas bija 10 gadus vecāka par viņu