Ansis Kaupēns

Ansis Kaupēns (1895-1927), romantiski leģendārs un folklorizēts noziedzinieks un lielceļa laupītājs

Ansis Alberts Kaupēns dzimis 1895. gada 2. novembrī «Balcer - Streņģu» mājās kalpu Jāņa un Anlīzes ģimenē kā otrais bērns.

Par viņa dzimšanu izdarīts ieraksts Zaļās ev.lut.draudzes baznīcas grāmatā. Drīz pēc Anša piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Svētes pagasta «Pogu laukiem», kur dzīvoja Fogelmaņa namā.

21 gada vecumā Ansi Kaupēnu mobilizēja cariskās Krievijas armijā.

1919. gadā, bēgdams no nepatikšanām kādā Maskavas noliktavā, viņš atgriezās Latvijā. Tā paša gada 17. decembrī tika ieskaitīts 11. Dobeles (toreiz Grobiņas) kājinieku pulkā par seržantu. Taču ne reglamentētais dzīvesveids Latvijas armijā, ne vienmuļais darbs un rūpes par «dienišķo desu» puisim nebija pa prātam, to viņš arī atzinis kādā nopratināšanā. No armijas viņš dezertēja un slapstījās pa Jelgavas apkārtnes mežiem, reizumis iegriezās apciemot vecākus «Pogu laukos».

1920. gada 29. janvārī ap pusdienlaiku uz Jelgavas – Līvbērzes ceļa netālu no tagadējās Aizupes pamatskolas Kaupēns izdarīja savu pirmo bruņoto uzbrukumu Džūkstes pagasta Lielrūteņu māju saimniekam Fricim Osim, kas devās uz Jelgavu apciemot meitu. Laupījums bija divdesmit latu.

Vai Kaupēns bija tautas varonis?

Laupījis un mantu atdevis nabagiem, kā to cilvēki stāsta?

Protams, nē!

Kaupēns – 19 cilvēku cinisks slepkava, laupītājs un dezertieris, uzdzīvotājs meitu mājās, lauku ballīšu «varonis». Viņa laupīšanas bija līdzīgas cita citai. Kaupēns apturēja braucēju pajūgus un atņēma visu, «nesmādējot» neko. Līdz pēdējai kapeikai paņēma naudu, vērtspapīrus, gredzenus, pulksteņus, zīda šalli, reiz pat iesāktu degvīna pudeli un sainīti ar žāvētām butēm, maizes klaipu un žāvētas gaļas gabalu. Pārtikas grozus Kaupēns nekad neaizmirsa izcelt no pajūgiem, jo vēders prasīja savu daļu. Labs ķēriens laupītājam bija ieroči. 

Skaistkalnes mežā viņš nogalinājis avīžu pārdevēju A.Krūkli. Nelaiķim līdzi bijis sviests un olas. Kaupēna izsalkums izrādījies tik liels, ka turpat līdzās līķim viņš sakūris ugunskuru, katliņā sviestā cepis olas un ieturējis brokastis. Reiz kādai večiņai atņēmis trīs ābolus, jo cita nekā līdzi viņai nav bijis. Kā noprotat, noziegumi bija ļoti ciniski. 

Daudz nostāstu tautā klīst par Kaupēna sievietēm jeb tam laikam atbilstošāks vārds bija – brūte. Viena Kaupēnam īpaši gāja pie sirds. «Tā bija kāda Jūrmalas kaija, kas mani piesaistīja ar savu stalto gājumu,» rakstīja Kaupēns cietuma memuāros. «Jūrmalas kaija» bija 20 gadu vecā Kate Valdmane – Jelgavas modiste. Jaunajai dāmai vajadzējis daudz naudas, un Kaupēns, mīlas dzīts, ķērās pie vilcienu aplaupīšanas. Kad cerētās precības izjuka, viņš noskatīja Kates draudzeni – 18 gadu veco Valiju Kleiberģi. Meitenes vārdadienā, 1926. gada 12. maijā, viņas mātei Kaupēns pasniedza 800 latu aizdevumu, protams, nauda bija salaupīta. Taču nopratināšanas dokumentos nav minēts, ka Kaupēns jebkad būtu aizdevis vai dāvinājis naudu vai mantu nabagiem, kā to vēsta nostāsti tautā.

Pēdējo laupīšanu Kaupēns izdarījis 1926. gada 29. maijā. Viņu jau visur meklēja. Tēvs, kas bija kļuvis atraitnis un dzīvoja Ozolnieku pagastā, tūlīt pēc Vasarsvētkiem mežā pakārās, jo visiem bija kļuvušas zināmas dēla gaitas.

Pēc aresta Kaupēns atradās Jelgavas cietumā. Viņš rakstīja dzejoļus, pārdomas par savu dzīvi – cietuma memuārus. Diezgan lielīgi uzskatīja, ka viņš kļuvis par latviešu Tarzānu. Šī doma gan nebija Kaupēna, tā viņš bija nosaukts tā laika presē. Kaupēns atcerējies, ka, mežā dzīvojot, grūtības sagādāja pārtika, jo Latvijā riekstu vietā aug čiekuri, bet apelsīnu vietā – meža āboli. Ar to iztikai bija par maz. Mežu Kaupēns arī nolādēja, jo tas «viņam samaitājis veselību, guļot vēsajās naktīs zem klajas debess, kad zobi klabēja kā rakstāmmašīna.»

Cietuma memuāros viņš filosofēja: «Kāpēc es nevarēju uz baznīcas torņa spices dzīvot? Tad man nekas dzīvē nebūtu bijis vajadzīgs, cilvēki būtu nākuši apbrīnot, un es no tā būtu pārticis.»

Grūti izprast šo cilvēku. Viņā ļaunums, ciniskums, mīlestība pret sievieti savdabīgā veidā savijies ar godkārīgu sapņotāju. Viņš apzinājās, ka ir nenotverams un lielīgi uzskatīja, ka, strādādams kriminālpolicijā, būtu aizstājis desmit ierēdņu, ja vien savu darbību būtu virzījis pozitīvā gultnē.

1927. gada 27. martā Jelgavā Virsnieku klubā (tolaik Veismaņa ielā) sākās tiesas prāva. Tā ilga līdz 3. aprīlim ik dienas. Prāvā noklausījās vairāk kā 300 liecinieku.

6. aprīlī par 39 noziegumiem Ansim Kaupēnam un Voldemāram Piebalgam piesprieda augstāko soda mēru – nāvessodu pakarot. Valsts prezidents Gustavs Zemgals noraidīja apžēlošanu, bet kara ministrs ģenerālis Bangerskis apstiprināja galīgo lēmumu, un Jelgavas cietuma administrācija saņēma rīkojumu izpildīt nāvessodu.

Naktī no 5. uz 6. maiju pulksten 2.40 ārsts dr.Bīskaps konstatēja nāves faktu. Soda izpildīšanas brīdī klāt bija mācītājs J.Ķullītis, prāvests K.Jasenas, prokurora biedrs G.Voitkus, Jelgavas apgabala tiesas sekretārs R.Mitelhofs, apriņķa priekšnieks J.Bičevskis un sprieduma izpildītājs – kāds Jelgavas miesnieks Sēja. Kaupēnu pakāra Vircavas meža masīva Ērmiķu priedēs Svētes pagastā.

Tā aprāvās 32 gadus vecā Anša Kaupēna mūžs. Par viņu vēl ilgi ļaudis nerimās runāt. Kāda uzbrukuma aculiecinieks, kas tolaik vēl bija zēns, Ernests Balodis Zviedrijā atminas:

«Par lielo burlaku Kaupēnu rakstīja avīzes visos sīkumos, aprakstīja viņa tiesas prāvu, tauta aktīvi piedalījās lasīšanā un baumu pārstāstīšanā. Klīdušas valodas, ka Kaupēnu gribēja pirkt Amerikas filmu kompānijas vai spāņi vēršu cīņām.»

Kādam Kaupēns licies burlaks, citam varonis, bet kāda cita noteikti ballē ar viņu dejojusi un gribējusi būt vai iztēlē bijusi viņa brūte.

E.Balodis atmiņās:

«Tiesās Kaupēns ironiski smaidīja, bet puišeļu aprindās tas likās kā vīrišķības un aukstasinības apliecinājums kritiskā situācijā.»

Šķiet, ka ironiskais smaids pēc visa, ko pastrādājis, Kaupēna sejā liecina par slazdā noķertu dzīvnieku. Viņš labi apzinājās, ko izdarījis un kas viņu sagaida. Atlika tikai daudzajiem šausmu pārņemtajiem klausītājiem tiesas zālē notēlot «varoni».

Vai cietuma memuāri nepauž drūmo priekšnojautu lielību?! Rakstīdams tos, Kaupēns neapšaubāmi vēlējās atstāt nākamām paaudzēm, viņaprāt, leģendāru lappusi vēsturē.

«ZZ» Nr. 3349., 2004-08-20.

Autors: Zemgales Ziņas 11.11.2005

   ***

Grāmatas: "Tiesāšanās kā māksla", Andris Grūtups.

                  "Kaupēna līgava," Ingrīda Karstā, Jumava, 2007.g.. dokumentālā proza.