Edvards Vulfs

Ne saule, ne mēness, ne zvaigznes

Man dziesmas no debesīm raida,

Tās piedzimst no smaida ikviena,

Ko mana meitene smaida.

Dzimis Platones pagastā. Ķidraucku Vilkos. Mācījies Platones pagastskolā, Jelgavas reālskolā.

Edvards Vulfs ir viens no savdabīgākajiem 20. gadsimta sākuma latviešu dramatiķiem. Viņš pārstāv 19. gadsimta 70. un 80. gados dzimušo autoru paaudzi, kas literatūrā (arī tēlotājā mākslā un mūzikā) ienāca agri un savos darbos centās atspo­guļot gadsimta sākuma sociālo un garīgo procesu intensitāti. Vulfa lugās ievijas jaunās inteliģences problēmas, kuras rakstnieks bija dziļi izjutis un saistoši attēlojis, būdams tikai divdesmit gadu vecs. Viņš izmēģina dažādus, atšķirīgus rakstības stilus un komisma veidošanas paiiēmienus, nereti savdabīgas iezīmes piešķirot pat pavi­sam īsas formas darbiņiem.

Neilgajā rakstnieka karjerā Vulfs apgūst pietiekamu profesionālu pieredzi, lai mūža nogalē uzrakstītu vairākus mākslinieciski līdzsva­rotus dramatiskus sacerējumus. Varbūt visprecīzāk Vulfa devums raksturojams ar vārdu "nesātība". Tā ir nesātība, kas virza viņu arvien jaunos mākslinieciskās izteik­smes meklējumos, radot pamatu dažai labai latviešu drāmā tikai vēlāk īsti uzplau­kušai tradīcijai. Tā ir nerimtība, kas neļauj atgriezties pie reiz uzrakstīta darba, to pilnīgot, noslīpēt, bet mudina steigties un rakstīt atkal jaunu sacerējumu. Tāpēc arī dažs labs pievilcīgi aizsākts darbs (Vulfa paša stāsta nosaukumu izmantojot) kļūst par "ziedu, kas ceļmalā vīst".

Miris Rīgā. 

Literārie darbi: stāsti, lugas, dzejoļi, feļetoni. Pirmā publikācija - dzejolis "Dod man savas rokas" žurnālā "Apskats" (1903, 17.nr., ar pseid. Odiņš). Ziņu avots: Latviešu rakstniecība biogrāfijās. (Rīga, 1992)