Biruta Velta Lejiņa

Biruta Lejiņa dzimusi Stāmerienes ciema „Jāņkalnos” zemnieku ģimenē, mācījusies Kalnienas pamatskolā un Gulbenes vidusskolā, beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti.

 Birutas Lejiņas darba mūžs vairāk kā piecdesmit gadu garumā saistīts ar Zemkopības zinātnisko institūtu Skrīveros.  ( LLU aģentūra “Zemkopības Zinātniskais institūts”, ZZI ).

17.11.2004 Skrīveru zinātnes centra vadošā pētniece, pensionētā zinātniece Biruta Lejiņa valsts neatkarības proklamēšanas gadadienas priekšvakarā, 17. novembrī, saņēma Zemkopības ministrijas medaļu "Par centību". To pasniedz par ieguldījumu lauksaimniecībā, kā arī par ilggadēju un godprātīgu darbu.

Viņas ģimenē bija vīrs Andris (arī agronomijas zinātņu doktors), dēls Arvis, vedekla Daiga, četri mazbērni.

Viņas vaļasprieki bija: kādreiz tūrisms — pārgājieni, braucieni ar laivām, ceļojumi, joprojām — biškopība.[2]

Kopš 2007.g. 11.17. viņa ieņēma vadošā pētnieka amatu Agrotehnikas nodaļā, darbojoties Lauksaimniecības zinātnēs un  Laukkopībā [3]

***

Mēs nākam no bērnības

— Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?

— Vislabākās. Piedzimu saticīgā un strādīgā ģimenē. Tagad daudz runā par naturālo saimniecību, ekoloģiju, un man nāk prātā pēckara gadi, kad daudzi dzīvoja trūkumā, nebija ko ēst. Taču mūsu mājās netrūka nekā, māte un tēvs prata visus darbus, paši visu audzējām un ražojām. Ne tikai pārtiku, tas laukos ir pats par sevi saprotams. Audzējām linus, apstrādājām, audām palagus un dvieļus, darinājām vilnas segas. Ziepes mājās paši vārījām. Ziemassvētkos lējām sveces no cūku taukiem, cepām piparkūkas. Tām vārījām sīrupu no pašu audzētām cukurbietēm.

Tagad tas liekas ļoti romantiski, jaunie cilvēki mūsdienās to pat nespēj iedomāties. Darbs allaž bija arī manām rokām. Tas noteikti deva izturību un darbaprieku visam mūžam.

Muzicē ģimenes kapelā

— Vai tikai darbu vien atceraties?

— Bija arī aizraušanās, kas tolaik aizstāja televizoru un datoru. Atceros, mūsu mājās bija nokļuvusi vijole. Brālis bija ļoti muzikāls, iemācījās to spēlēt. Pārējos instrumentus izgatavojām paši — divas cītaras, basa vijoli, bungas. Izveidojām savu lauku kapelu. Gandrīz katru vakaru muzicējām mājās, spēlējām arī zaļumballēs.

Mācoties Gulbenes vidusskolā, aizrāvos ar grāmatu lasīšanu. Tantei, pie kuras dzīvoju, bija pazīšanās Misiņa bibliotēkas filiālē Gulbenē. Viņa nesa mājās grāmatas, un es tās burtiski "riju", dienā izlasīju pa grāmatai. Reizēm arī tagad aizraujos ar lasīšanu, un vīrs pamostoties nesaprot, vai es jau atkal lasu vai vēl neesmu gājusi gulēt.

Pamudina daba

— Kā izvēlējāties profesiju?

— Apskaudu tos, kuriem piemita īpašas dotības mūzikā vai mākslā. Man tādu nebija. Daba bija vienīgais, ko pazinu un kas man bija tuva. Mūsu mājas bija ļoti skaistā vietā ezera krastā. Kalnienas pamatskola, kurā mācījos, bija pilī. Apkārt parks un dīķi ar ūdensrozēm. Ļoti romantiska vieta, kas vairoja dabas mīlestību. Sākumā gribēju studēt Mežsaimniecības fakultātē, taču māte teica, ka staigāt pa mežu ar plinti plecā nav sievietei piemērota nodarbošanās. Tāpēc izvēlējos agronomiju.

Studentu kāzas pilī

— Ar vīru iepazināties studiju gados?

— Jā, un studiju laikā arī apprecējāmies. Kāzas notika Vecauces pilī, kur bija akadēmijas mācību pētījumu saimniecība. Priekšpēdējā kursā tur dzīvojām un mācījāmies. Mācību gads beidzās ar studentu kāzām. Jokojam, ka kursabiedri mācību gada noslēgumā Vecauces pilī gribēja kārtīgi izballēties, tāpēc mūs pierunāja precēties, lai svinībām būtu iemesls. Kopā ar mums bija arī pasniedzēji, ar kuriem bija draudzīgas attiecības. Visi bijām kā viena ģimene.

Kāzas filmēja arī Rīgas kinostudija un rādīja visā republikā. Kādreiz bija dokumentāls kinožurnāls "Padomju Latvija", bija nolemts izveidot dokumentālu filmu par studentu kāzām.

Zinātnē nokļūst nejauši

— Vai pētnieciskais darbs interesēja vairāk nekā praktiskas lietas, tāpēc kļuvāt par zinātnieci?

— Zinātnē nonācu nejauši. Pēc akadēmijas beigšanas bija jāiet strādāt tur, kur nosūtīja. Taču bija vairāki piedāvājumi, no kuriem varēja izvēlēties. Abi ar vīru meklējām vietu tuvāk viņa vecāku mājām. Andra mamma bija slima, un viņai vajadzēja palīdzēt. Taču kolhozs, kuru izvēlējāmies, no mums atteicās. Tā kļuvām brīvi un mums piedāvāja darbu Zemkopības un augsnes zinību zinātniski pētnieciskajā institūtā.

Zinātnieces karjeru sāku no paša zemākā pakāpiena. Toreiz institūtā bija brīva tikai viena zinātnieka vieta, otra vakance bija laborantam. Sākumā arī strādāju par laboranti. Pēc gada viena zinātniece no institūta aizgāja un es stājos viņas vietā, mantojumā saņēmu gan viņas amatu, gan arī pētījumu tēmu. Sākumā tie bija priekšaugu pētījumi, vēlāk izvērtās kompleksā pētījumā, kurā ietilpa augu seka, mēslošanas sistēma, nezāļu apkarošana. Disertāciju izstrādāju par ziemāju priekšaugiem.

Pie vīra "strādā pusslodzi"

— Skrīveru zinātnes centra direktors Aldis Jansons jūs sauc par augu seku karalieni. Vai visu savu pētnieces mūžu esat veltījusi tikai šai tēmai?

— Jā, apmēram 40 gadu. Taču tā ir tēma, kurā pētījumi tiešām ilgst vairākus gadus. Ārzemēs tam velta pat gadu desmitus. Izmēģinājuma vietā jau "izaugusi" pilsēta, bet darbs joprojām turpinās. Tagad šis darbs krietni sašaurinājies, jo trūkst finansējuma.

Kad no Skrīveru zinātnes centra devos pensijā, darbu šajā jomā turpināja vīrs, es viņam neklātienē palīdzu. Vienam tas arī fiziski nav pa spēkam. Kādreiz bija strādnieki un laboranti, kuri veica fizisko darbu. Mēs varējām tikai apkopot datus, lasīt literatūru, rakstīt zinātniskus rakstus. Tagad visu darām paši — sējam, novācam ražu, izvērtējam to. Tāpēc sakām — agrāk augu seku kompleksā strādāja vairāk nekā desmit cilvēku, bet tagad ar to nodarbojas pusotrs zinātnieks. Esam viss — no melnstrādnieka līdz zinātņu doktoram.

Pētījumi šobrīd ir it kā iekonservēti. Sējam, novācam ražu, bet dziļākiem mikrobioloģiskiem un nopietniem augsnes izmaiņu pētījumiem naudas nav. Tomēr ceram, ka tad, kad būs vairāk naudas, pētījumus varēsim atsākt.

Zemniekiem nepietiek zināšanu

— Tomēr lauksaimniekiem jūsu pieredze un zināšanas vajadzīgas. Zinu, ka, arī pensijā esot, lasāt lekcijas, palīdzat zemniekiem.

— Daudziem zemniekiem nav lauksaimnieciskās izglītības, tāpēc jāpalīdz viņiem veiksmīgāk saimniekot. Lasu lekcijas, slēdzu līgumus ar lauksaimniekiem un palīdzu izstrādāt augu maiņas plānu. Aizkraukles rajona zemnieki aizvadītajā gadā bija ļoti aktīvi. Sadarbojos ar graudaugu un rapša audzētāju interešu grupas pārstāvjiem.

Ilgstoši audzējot augu vienā un tajā pašā laukā, vairāk izplatās specifiskas slimības, kaitēkļi. Lai apkarotu tos un iegūtu lielāku ražu, parasti zemnieki lieto minerālmēslus, pesticīdus. Taču tas viss maksā bargu naudu. Ievērojot augu maiņu, to pašu efektu var panākt ar daudz mazākiem izdevumiem, tikai tam nepieciešams ilgāks laiks. Neievērojot augu maiņas principus, rodas problēmas. Noārdot organiskās vielas tajā, augsne kļūst mazauglīga. Nevar no augsnes tikai ņemt, kaut kas jādod arī pretī.

Aiz durvīm atstāt neizdodas

— Kādus apbalvojumus par savu darbu esat saņēmusi?

— Zemkopības ministrijas medaļa ir visnozīmīgākais apbalvojums, pilnīgi negaidīts un ļoti patīkams. Bijuši arī dažādi goda raksti. Tāpēc gribu pateikties visiem, kuri veicinājuši manu izaugsmi, palīdzējuši un atbalstījuši.

— Par ko mājās runā divi zinātnieki?

— Ne vienmēr izdodas darba lietas nenest mājās. Runājam par darbu, taču ir arī daudz citu lietu, kas mājās jāpārrunā. Agrāk tā bija dēla audzināšana, tagad vairāk runājam par mazbērniem. Man patika, ka dēls reiz teica — citās mājās daudz runā par naudu, bet es neesmu dzirdējis, ka mūsu ģimenē apspriestu naudas lietas. Acīmredzot šis temats nav bijis aktuāls.

Koncerts kā radu tikšanās

— Kad vienojāmies par intervijas laiku, teicāt, ka dodaties uz ķirbju izstādi Rīgā, bija paredzēts aiziet arī uz Operu. Vai bieži apmeklējat kultūras pasākumus?

— Baleta izrāde Nacionālajā operā bija dāvana dzimšanas dienā. Man jau kopš bērnības tuva ir mūzika, rados daudz mūziķu, kuri mūs regulāri aicina uz koncertiem Lielajā Ģildē Rīgā. Mēs labprāt tos arī apmeklējam. Koncerts ir gan jauks atpūtas mirklis, gan arī radu tikšanās. Tas mūs ļoti iepriecina.

Dabas muzejā izstādes apmeklējam, jo dārzkopības entuziastu klubā "Tomāts" mums ir daudz draugu un paziņu. Arī pašiem šogad bija laba ķirbju raža. Tie stāv sakrauti istabā, un es jūtu, kā šīs lielās oranžās, dzeltenās un zaļās ogas izstaro sauli un siltumu.

— Teicāt, ka jūsu vaļasprieks ir biškopība.

— Mantojumā no senču mājām saņēmu četras bišu saimes, un neliela drava mums bijusi vienmēr. Šobrīd ir sešas, septiņas saimes, un medus mūsu galdā ir vienmēr.

Veikalā veļas pulveri nepērk

— Zinu, ka jūsu dzīvē svarīga ir ekoloģiski tīra vide un pārtika. Kā ievērojat šīs lietas un ko jums tās nozīmē?

— Tas kļuvis par dzīvesveidu, un tā ir pārliecība, ka ekoloģiski tīra vide, produkti, dabas preparāti, pat ekoloģiski tīra sadzīves ķīmija ir ļoti svarīga mūsu veselībai. Daudzas lietas negatīvi ietekmē mūsu veselību, taču mēs tās nevaram regulēt. Bet ir lietas, kuras tomēr varam izvēlēties, lai tās nekaitētu veselībai — pārtika, ikdienā lietojamas preces.

Mēs no pazīstamiem zemniekiem pērkam pienu, gaļu, olas, paši audzējam augļus un dārzeņus, zāļu tēju iegādājamies no kolēģes un kaimiņienes Māras Vaivares.

Taču ir vēl viena lieta, ko cilvēki varbūt zina mazāk. Mūsu veselību ļoti negatīvi ietekmē sadzīves ķīmija. Jau divus gadus veikalā nepērku veļas pulveri, trauku mazgājamo līdzekli, šampūnu, zobupastu un citas lietas.

Nejauši uzzināju, ka ir kompānijas, kuras ražo sadzīves ķīmiju, izmantojot dabīgas izejvielas. Protams, ar šādu veļas pulveri nevar iegūt mirdzoši baltu gultasveļu. Kas ir šis mirdzošais baltums? Balinātājs, ķīmiska viela, kura saglabājas audumā un atstaro gaismu. Taču, kad es lietoju pulveri, kura sastāvā ir pilnīgi citas vielas, veļa smaržo kā manā bērnībā — pēc pavasara vēja. Tagad apzinos, ka šajā jomā veselībai pāri nenodaru.

Vīra slimība kā liktenīgs pavērsiens

— Taču šis izziņas process sākās pavisam traģiski. Vīru operēja, viņš četrus mēnešus lietoja antibiotikas, bija gulošs slimnieks. Viņš izdzēra tik daudz zāļu, cik vispār viens cilvēks var izdzert, līdz ar to organisms bija sabeigts. Dēls uzzināja, ka ir tāda metode — Folla diagnostika. To var izmantot ikviens. Ar šīs metodes palīdzību nosaka slimos orgānus un vielas, kuras var palīdzēt tos atveseļot. Viena no tām bija ehinācija, arī selēns. Nepagāja ilgs laiks, un man izdevās vīru dabūt uz kājām. Arī man bija veselības problēmas. Uzzinot par šo metodi, sāku lietot tos pārtikas bagātinātājus, kurus prasa mans organisms.

Domāju, ka tas ir liktenis, kas lika pievērsties šīm lietām. Divu gadu laikā, kopš mēģinu ievērot šos principus visā, kas man apkārt, uzkrājusies liela pieredze. Tajā esmu gatava dalīties ar ikvienu, kuram ir interese par līdzīgām lietām. To visu labāk izprast man palīdzēja arī darbs, kas bija virzīts uz minimālu ķimikāliju lietošanu, vairāk izmantojot dabiskos procesus.

 

 

Avots:

[1]agronomi.lv 

[2] A. Grīnvalde http://news.lv/Staburags/2004/12/04/Augu-seku-karaliene

[3] http://www.lza.lv/registrs