Jānis Gleizds

Dzimis 1924. gada 7.maijā Rēzeknes aprinķa Ilzeskalna pagasta Vecgailumos. Ar fotogrāfiju nodarbojas kopš 1951.gada.

1952. gadā beidzis kombināta "Māksla" fotokursus.

No1952. līdz 1994. gadam strādā Latvijas Traumatoloģijas un Ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūtā kā fotogrāfs mākslinieks.

1962. gadā, nodibinoties fotoklubam „Rīga", Jānis Gleizds kļūst par tā biedru.

1991. gadā tiek uzņemts Krievijas Fotomākslinieku savienībā. Pieškirti AFIAP (1979) un EFIAP (1988) tituli. Izstādēs piedalās kopš 1962.gada, dažus gadus vēlāk sāk piedalīties arī starptautiskajās izstādēs.

1977. gadā Rīgā tika sarīkota pirmā nozīmīgākā personālizstāde. Piedalījies neskaitāmās  izstādēs bijušajās padomju republikās, apgabalos un pilsētās. No Maskavas līdz Krasnodarai, no Novosibirskas līdz Murmanskai. Lai pieminētu visas ārvalstis, kurās Jānis Gleizds ir piedalījies izstādēs un guvis panākumus, būtu jānosauc vai visu Eiropu un vēl Japānu  un Izraēlu.

1985.gadā Jānis Gleizds kļūst par LPSR Nopelniem bagāto kultūras darbinieku, 1989. gadā par Mārtiņa Buclera prēmijas laureātu.

1995. gadā vienam no pirmajiem fotogrāfiem Latvijā tiek pieškirts Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Latvijas valsts labā. 1985. un 1991. gadā uzņemtas dokumentālās filmas "Jānis Glezds".

1998. gadā izdots fotoalbums "Gaismas atspulgs". Jānis Gleizds strādājis galvenokārt melnbaltajā fotogrāfijā, perfekti pārvaldot smalko un darbietilpīgo izohēlijas tehniku. Meistars strādājis, varētu teikt, visos fotogrāfijas žanros, īpaši izceļoties ar klusajām dabām un aktu fotogrāfijām. Arī ainava ,sports un portreti Jānim Gleizdam bija tuvi, saprotami un realizējami. Ziņas par Jāni Gleizdu ir atrodamas gadagrāmatās un enciklopēdijās gan Latvijā, gan ārzemēs.

Man ir bijusi tā laime ar Jāni tikties, kad vien es to vēlējos, un, braucot no darba (toreiz dzīvoju Tilta ielā), allaž iegriezos viņa institūta laboratorijā, kur gaisma ilgi jo ilgi nenodzisa. Viņš vienmēr nāca pretī ar vēlīgu smaidu uz lūpām. Tāpat kā es arī Jānis var teikt - ai, baltā bērnība, ai, baltie Latgales lielceļi, kas līču loču tāpat kā upes reiz aizvijās pāri pakalniem, gan pietuvodamies, gan attālinādamies neskaitāmajām ezeru acīm. Ceļu krustojumos kā neaizskarams svētums stāvēja krucifiksi, pie kuriem maija novakaros, baltus lakatiņus apsējušas sievas nāca dziedāt Dieva dziesmas.

Arī Jāņa Gleizda dzimtajos Vecgailumos pie mājas reiz stāvējis krucifikss. Ejot uz skolu vai atceļā uz mājām, mazais Latgales puiškāns uz brīdi piestāja. Neesmu pavaicājis, vai viņš meta arī krustu tāpat kā māte un vecāmāte, kad ceļš veda tam garām? Šobrīd tur nav ne dzimto māju, ne krucifiksa, tikai Gailumu ezers tāpat kā bērnībā spoguļojas saules staros. Tajā Jānis ne tikai peldējās, bet vilka arī brangus lomus. Te pirmo reizi savu iecerēto, skaisto Latgales meitēnu Anneli atveda pasapņot par viņu abu rītdienu. Lai pavērtu viņu dzīves sapņu grāmatu, man bija jālūdz notikušo atcerēties vēlreiz kā pasakā - reiz bija. Jaunības pārdzīvojumi taču allaž paliek spilgtā atmiņā.

Antona Gleizda bagātība bija viņa trīs dēli, 15 hektāri zemes, vaislas ērzelis un viņa paša un sievas Eleonoras divas rokas. Viņi nebija diezko turīgi, bet nabagi arī ne. Tēvs Antons bija labs koka amatnieks: viss viņu mājās bija pašu roku darināts - saimes galds, gultas ar rotājumiem, skapis, krēsli, soli. Kad jaunā un iznesīgā Jāņa sieva apciemoja vīra vecākus, tur vienmēr dēļu grīda bija izberzta balta jo balta. Ak, cik patīkami bija tā pēc pirts basām kājām staigāt pa šo grīdu un justies laimīgai! Kad Annele taisījās precēties, daudzi draugi un tuvi cilvēki brīdināja - tu padomā labi. Ja jūs šodien pajautātu Annelei, vai viņa nožēlo savu liktenīgo soli, es zinu droši, ka atbilde būtu -  nē, nekad, un punkts.

Jānis pēc Rogovkas pamatsskolas beigšanas apguva dzelzceļnieka profesiju, tomēr strādāt tajā neiznāca, jo bija taču kara laiks. Viņu kā daudzus 1924 - 1925 gadā dzimušos Latgales jauniešus iesauca latviešu leģionā. Par laimi, karam drīz pienāca beigas, un vairāki puiši, pārģērbošies civilajās drēbēs, strādāja pie saimniekiem Kurzemē. Beigu beigās Jāni iesauca Sarkanajā armijā. Tā kā Jānim bija skaists rokraksts, viņš strādāja štābā par rakstvedi. Arī pēc demobilizācijas, atgriezies tēva mājās, viņš kādu laiku strādāja par rakstvedi vietējā ciema padomē.

Bija pienācis kolhozu „brīvprātīgais" dibināšanas laiks. Tēvam atņēma zemi, atstāja tikai pagalmu un taciņu, pa kuru iziet līdz lielceļam, jo spītīgais Latgales zemnieks nevēlējās zaudēt neatkarību. Antons Gleizds kolhozā neiestājās. Lai izdzīvotu, govij sienu pļāva pa nakts melnumu, pa grāvmalām. Septiņus gadus govs nebija redzējusi ganības.

1949. gadā draudēja izsūtīšana uz Sibīriju, sarakstos esot bijuši, bet dienests Sarkanajā armijā laikam paglāba no šī  Golgātas ceļa.

Tad 24 gadus veco jaunekli piemeklēja nelaime. Jānis smagi apsaldēja rokas, un tās bija jāamputē. Vājāka rakstura cilvēks būtu sev galu padarījis - pašā jaunības plaukumā palikt bez rokām. Neskaitāmas operācijas Rēzeknē un Rīgā un milzīgā griba dzīvot, strādāt, mīlēt un tapt mīlētam palīdzēja uzvarēt. Profesora Mačubelli gādība un Lišņevska izdarītās operācijas traumatoloģijas institūtā, laikam kādas divpadsmit, spēja jaunieti atgriezt dzīvei.

Jānis sāka trenēties, zīmēt ,gleznot un Jāni pieņēma darbā institūtā par mākslinieku noformētāju.

Tas bija 1948.gads. Kā zināms, tas bija "lielā tautu tēva un skolotāja" laiks. Tādēļ Jānim bija jāmālē vadoņu portreti - Markss, Engelss, Staļins un pārējie "dižgari" tapa uz lielformāta audekliem. Ar Jāņa fotogrāfijām tika noformētas zinātniskās disertācijas, gatavoti grafiski zīmējumi.         

Brīvajā laikā Jānis reiz aizklīda līdz Miķeļa kapiem, un tur viņš ieraudzīja fotogrāfu, kuram bija tikai viena roka, bet viņš strādāja. Tas bija pamudinājums arī Jānim izmēģināt roku fotogrāfijā. Kādā no Brīvības (toreiz Ļeņina) ielas fotodarbnīcām Jānis apmeklēja fotokursus. Institūtā viņam piešķīra 8 kvadrātmetrus lielu istabiņu, kur viņš  varēja strādāt un vienlaikus turpināt krāt zināšanas fotogrāfijas jomā. Jānis iegādājās pirmo fotokameru "Ļubiteļ", ar kuru tad arī taisīja savus pirmos fotouzņēmumus, aizklājot savai „virtuvei un viesistabai" logu. Kad institūtā atbrīvojās fotolaboratorijas vadītāja vieta, redzot Jāņa spējas un darba mīlestību, šo vietu piedāvja viņam. Un tā vairāk nekā 40 gadu Jānim šī bija vienīgā darba vieta. Jānis pats uzzīmēja ,kādi palīginstrumenti viņam nepieciešami, tos izgatavoja protēžu rūpnīcā, un tādējādi viņš kļuva pilnīgi neatkarīgs. Pats šuva pogas, lāpīja zeķes, fotografēja caur mikroskopu. Ikdiena un zinātne bija viņa paša rokās. Tāpat kā tēvs Antons gribēja būt neatkarīgs, tā arī dēls nevienam neko nelūdza, viņš gribēja ar visu tikt galā pats. Lai piepelnītos Jānis staigāja pa palātām, brauca uz kopmītnēm meitenes fotografēt. Viņš varēja apjūsmot katru koku, un kā teica Annele: „Viņš katru zvirbuli uz mēslu čupas gribēja mākslinieciski uzfotografēt".

Tā liktenim bija labpaticies, ka tajā pašā institūtā kādu mēnesi ārstējās Annele. Jānis it kā neviļus iegriezās zināmajā palātā, fotografēja, vēlak atkal apciemoja, atnesa bildītes. Tas bija 1953. gada septembris, kad slimnieci apciemoja tēvs ar māti. Annele zināja, ka arī Jānis nāk no Latgales. Māte kā kaut ko nojauzdama teikusi: "Tu vēl vari samīlēties ar..."  "Ko tu, mamma, tinti esi sadzērusies,vai?" - tā meita. Anele apbrīnoja Jāni ,kuram pietika gribasspēka visu pārvarēt pašam. Atvadoties no slimnīcas, Jānis Annelei uzdāvināja albumu ar paša fotouzņēmumiem un tušas zīmējumiem, tajā ainava un pieci kaķēni sapinušies diegu kamolā. Vēlāk šajā albumā tika ielīmētas ari kāzu fotogrāfijas un arī rūgts, ko sauca nedaudzie viesi. Apciemojumi Piena ielā , kur dzīvoja iemīļotā meitene, pārauga īstā mīlestībā, un tie bija laimīgākie brīži, viņai - 21,viņam - 28.

Arī Latvijā piecdesmito gadu beigās sākās fotoamatieru izstādes, un Jāņa Gleizda pirmie izstādītie darbi bija  Annele ar noķerto zivi Gailumu ezerā un profesors Mačubelli operējot. Kad 1962. gadā nodibināja Rīgas fotoklubu, Jānis bija bezgala pacilāts. Tā bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, varēja būt kaut vai ūdensplūdi, bet klubā bija jābūt.

Tad sākās meiteņu laiks (Anneles teiciens). Arī pirmo modeli, savu krustmeitu sarunāja Annele. Par to vai sieva arī bija kā modelis, vēsture pagaidām klusē. Gan jau bija vismaz mēģinājumi. "Tas šķiet it kā vakar", saka Annele, "bet ir pagājuši 40 gadi". Jānis Gleizds ir īsts mākslinieks, kurš savu ieceri vispirms izdomāja, tad uzzīmēja uz papīra un tikai tad notika aktu fotografēšana. Kā zināms, akts ir tas žanrs, kas prasa laiku, zināšanas, lielu pietāti pret modeli, labu gaumi un smalku jušanu. Tad skaistās sievietes ķermeņa līnijas pāraug baudāmā mākslas darbā. Tā līnija, solis, kas šķir īstu akta fotogrāfiju no pornogrāfijas vai erotiskas reklāmas, ir ļoti īss. Jāņa Gleizda radītajos aktos ir kaut kas netverams, apgarots un gaišs. Nav brīnums, ka viņa darbus pazīst visos sešos kontinentos, tos nevar sajaukt ar citiem. Te man ir jāpastāsta par kādu gadījumu, kas satrieca austriešu kolēģus, kas bija redzējuši viņa darbus, bet pašu autoru nekad. Tas bija deviņdesmito gadu vidū, kad vedu ciemiņus pie Jāņa. Ienākot istabā un sapazīstoties, viesi bija šokā, redzot Jāņa rokas. Viņi bija neizpratnē, kā viņš vispār fotografē? Bija jādemonstrē, kā tiek fotografēts un tad un retušēti darbi. Esmu vērojis Jāni, kā viņš daudzu gadu garumā aizrautīgi fotografēja motokrosu Balvu trasē, ko savulaik organizēja vietējais laikraksts "Vaduguns". Jānis bija gaidīts viesis fotoklubos, kur dalījās pieredzē un neslēpa savas zināšanas.

Kur slēpjas Jāņa Gleizda lielums un viņa būtība? Manuprāt, stiprajos latgaliešu gēnos un mierā, kas valdīja Vecgailumu sētā un dabā, un arī kapsētā. Jā, Žogotu vecā kapsēta atrodas uz Gleizdu zemes un tajā atdusas vairākas Gleizdu paaudzes. Tā ir skaista ar savu mieru un sakoptību. Mēs visi reizēm esam it kā ar aizlauztiem spārniem, tāpat kā tā lapegle ar nolauzto galotni Vecgailumu pagalmā, kurā kādreiz ik pavasari ligzdoja stārķi. Jāņa Gleizda stārķi fotolapās ligzdo daudzos mājokļos plašajā pasaulē, arī manā.

Anneles un Jāņa Gleizdu dzīves grāmatu pāršķirstīt mēģināja Pēteris Korsaks.

www.foto.lv