Ieva Grotuse

Ieva Grotuse dzimusi 1924.gada 21.oktobrī, mācījusies B.Vīgneses plastikas studijā un H.Tangijevas-Birznieces baleta studijā.

No 1945. līdz 1965.gadam viņa bijusi LNO baleta māksliniece, piedalījusies visās sava laika baleta un operu izrādēs. Grotuse piedalījusies arī Jaunā Rīgas teātra izrādēs un bijusi pedagoģe dažādos pašdarbības kolektīvos.

Grotuse bija arī Rīgas Sporta pils Ledus baleta dibinātāja un no 1970. līdz 1994.gadam arī tā vadītāja un horeogrāfe. No 1997. līdz 2001.gadam strādājusi Muzikālo teātru aktieru skolā.

nra

  Skaists dzīves joks ar mani izspēlēts

SOLVITA SMIĻĢE, 2003. gada 15. marts

Ja vēl savos 78 gados esmu uz Operas svētajiem dēļiem, grēks būtu teikt, ka man slikti klājies - pie sveces aizsmēķējot pelnutraukā pamesto cigareti, koķeti attrauc balerīna Ieva Grotuse

Apaļš tulpes zieds, teātra kritiķes Ievas Zoles dāvāts, vēl nav paguvis nobirdināt dzeltenās kauslapas. Līdzās pelnu traukam ar aizsāktu, bet nodzisušu cigareti tas sulīgi plaukst februāra vēju izpūstā (vecie logi cauri kā siets!) balerīnas Ievas Grotuses Valdemārielas 8.stāva dzīvoklītī. Brīdī, kad tiekamies, tikko ir nosvinēta I.Zoles atmiņu krājuma par Pēteri Pētersonu Runcis iznākšana.

Ieva Grotuse tajā izstāsta smeldzīgu (jo nepiepildītu) jaunības dienu mīlas stāstu par to, kā «mēs visu mūžu viens otram esam staigājuši garām». Tās ir atmiņas par greizsirdībā izsistiem logiem, par epizodiskām attiecībām uz Kurzemes katla vēsturisko notikumu fona, par savstarpēji iedomīgu augstprātību, par (tomēr) papardes zieda atrašanu, svinot Jāņus, viesizrāžu laikā Ļeņingradā 60.gadu sākumā. Turpmāko mūžu abi ir nodzīvojuši Rīgā, tomēr pa īstam satikušies tikai 90.gadu beigās kādā Kamerteātra banketā, mīlīgi vienojušies, ka vistuvākajā laikā noteikti jāizrunājas, bet pēc pusgada Pētera Pētersona vairs nebija. Es Ievu Grotusi pirmoreiz uzmeklēju pirms astoņiem gadiem, kad apgādam Likteņstāsti gatavoju atmiņu grāmatu par latviešu baleta leģendu, spīvo Valgalciema zvejnieku meiteni sakniebtām lūpām un kvēlu skatienu Veltu Vilciņu. 40.-50.gados viņas abas bija vienas kompānijas cilvēki un laiku pa laikam arī draudzenes. Ieva saka - ilgstoši ar Veltu draudzēties nebija iespējams. «Viņai vajadzēja kalpot. Taču, tiklīdz es jutu, ka Velta mani ir sagrābusi un jau savā dienas plānā ierēķinājusi, ko es viņas labā darīšu, muku prom. Bet vēlāk atgriezos.» Tāpat Ieva Grotuse ir dalījusies publiskās atmiņās par šarmanto, no senas armēņu aristokrātu dzimtas nākušo baletmeistari Helēnu Tangijevu-Birznieci, bez kuras latviešu balets būtu pavisam citāds.

NEMIRDZĒJA KĀ PRIEDE UN VILCIŅA

Ir pienācis laiks beidzot runāt pašai par sevi, šoreiz tiekoties saku Ievai. «Loterijā esmu vinnējusi sava mūža raibumus. Gadsimta vēsturiskie notikumi, režīmu maiņas, baleta uzplaukums. Taču neesmu sevi pazaudējusi, neesmu pinusies pa dzīves padibenēm, bet vienmēr bijusi kopā ar talantīgiem cilvēkiem. Ja vēl šodien esmu dzīva un savos 78 gados darbspējīga, tad grēks būtu teikt, ka man slikti klājies. Varētu grāmatu uzrakstīt, bet visiem jau nav jāraksta. Vai nu nākamajām paaudzēm tik ļoti interesēs, kā tur kādai tantei gājis,» viņa koķeti un dzīvespriecīgi attrauc, pie sveces aizsmēķējot pelnutraukā pamesto cigareti. Klasiskā izpratnē Ievu Grotusi leģendas statusā nebūtu korekti iecelt. Lomas, ko dejoja Grotuse, baleta enciklopēdijas nepiemin - ne Aikāsāp! četrrāpus sunīti, ne Pelnrušķītes nēģerieti. Viņas vieta bija kordebaletā un pa laikam mazās spridzīgās lomiņās. Taču, dzimusi aptuveni vienos gados ar latviešu baletu un personīgi piedzīvojusi visus nozīmīgākos notikumus tajā, šodien viņa pati ir viena no nedaudzajām baleta dzīvajām enciklopēdijām. Turklāt, domājot par Grotuses likteni mākslā, nāk prātā, iespējams, banālas, bet tipiskas dzīves izspēlētas likumsakarības. Viņa nekad nav bijusi prīma, nav mirdzējusi kā Anna Priede vai Velta Vilciņa, arī kā Janīna Pankrate vai Aija Baumane ne. Par viņu nerakstīja recenzijas un viņai nepiešķīra titulus. Taču, pensionējoties no baleta, Grotuse emocionāli nesabruka, kā tas nereti mēdz notikt ar vadošajiem māksliniekiem. 25 gadus viņa vadīja ledus baleta trupu Rīgas Sporta pilī. 90.gadu vidū viņa atgriezās uz skatuves. Uz jauno pilsētnieku paaudzi orientēto JRT viņu uzaicināja Alvis Hermanis. Ieteica Večella Varslavāne, Grotuses jaunības dienu paziņa no 50.-60.gadiem. Abas grozījušās vienās kompānijās - gan pie Gunāra Cīruļa, gan pie Tatjanas Sutas, Arvīda Ozoliņa. V.Varslavāne: «Baleta un mākslas pārņemta Ieva ir bijusi vienmēr. Kad Alvis man prasīja, vai nezinu kādu vecu balerīnu, kura vēl varētu dejot, man bija prātā tikai viņa.» Arī patlaban viņa A.Maskata un A.Leimaņa dejas izrādē Ad libitum, kā pati drusku ironizējot un drusku bijīgi saka, atkal ir uz Operas svētajiem dēļiem. Salīdzinājumam. Velta Vilciņa nodejoja visu laiku skaistākās lomas uz pasaules lielāko operteātru skatuvēm, saņēma augstākos apbalvojumus un titulus. Mainīja mājas, mašīnas un mīļākos, bet nomira pāragri vientulībā un trūkumā, daudzu dievinātās kājas netīros slimnīcas palagos ievīstījusi. V.Varslavānei vaicāju, kādu iemeslu dēļ Ievu, kordebaleta meiteni, savās kompānijās pieņēma baleta un citu mākslu spožās zvaigznes. Parasti jau attiecības veidojas noslēgtos lokos. «Viņa bija intelektuāls cilvēks un ļoti sievišķīga sieviete. Turklāt viņu ļoti mīlēja Tangijeva. Kā skaistu ziedu mīlēja.»

IZLUTINĀTS VIDUSŠĶIRAS BĒRNS

Ievas Grotuses dzīvoklis ir viss vienās gleznās. Lielāko tiesu gleznojis viņas tēvs Hugo Grotuss. Ieva kā ceturtais bērns piedzima mākslinieku ģimenē. Ar deju viņu saindēja vecākā māsa Rute, reiz paņemdama līdzi uz baletu Raimonda. Greznā rozā pačkā galveno lomu dejoja Tangijeva-Birzniece. «Pēc tam par to sapņoju ilgus gadus, bet vēlēšanos neizteicu. Man jau bija 14 gadi, kad beidzot sadūšojos vecākiem uzprasīties,» Ieva stāsta, kā nonākusi Leonīda Vīgnera māsas Beatrises Vīgneres plastikas studijā. Pēc tam pa kluso no Vīgneres aizšmaukusi uz Tangijevas-Birznieces studiju. «Kara beigās Beatrise emigrēja uz ASV, pieaugušas mēs vairs nekad nesatikāmies, tādēļ es viņai nepateicu, ka sirdī viņu turu vienmēr un ka, iedresētā akrobātika, vēlāk palīdzēja dabūt mazās lomiņas baletā,» šodien atzīstas Ieva. Skaists, saposts, izlutināts labāko aprindu bērns. Pastaigām Rīgas Brodveja - Elizabetes iela. Izglītībai - prestižā 2.ģimnāzija, kaut arī ne tik prestiža kā Franču licejs, kurā mācījās Runcis un Ievas vecākā māsa Rute. «Viņa mums bija tāda inteliģenta, kā jau visi franču licejisti. Tie bija augstas kārtas, kaut arī mēs 2.ģimnāzijā uzskatījām, ka esam tādi paši.» Pēc brīža Ieva par sevi teiks - vienmēr esot bijusi iedomīga. Arī vēlāk cilvēkus izvēlējusies augstprātīgi, draudzējusies tikai ar tādiem, kuri «kaut kas bija. Riebīga īpašība.» Balets kā untums? Tā laika vecākā paaudze balerīnas par paradīzes putniem dēvēja. Taču Grotusi savus bērnus audzināja ļoti brīvi. Vectēvam gan nepatika, viņš sacījis, nuja, Ieva jau tāda gaisa strīpa. Vieglprātīga. Tas nav darbs - lēkāt pa skatuvi. Gadus vēlāk Mežaparka estrādē, gatavojoties baleta svētkiem, mēģinājumu starplaikos balerīnas, krūšturīšus atrotījušas, jo strīpainas nedrīkstēja iedegt, gulējušas uz soliem un sauļojušās. Garāmejošie strādnieki cits citam jautājuši - redzēji tos paradīzes putnus, ielasmeitas? «Viņi bija godīgi cilvēki, mūs apķengāt pat nedomāja, tikai savā starpā runāja. Tā ka šī profesija... Tikai padomju laikā krievi prata to pacelt līdz nopietnai mākslai.» ČANGISTI,

TANGISTI UN ČEKA

Vaicāju Ievai, kādā veidā viņa, nākdama no vidusšķiras, izvairījās no Sibīrijas un kāpēc kara beigās neemigrēja uz rietumiem. Atbildei patiesībā nav sakara ar loģiskiem apsvērumiem. Tā ir romantisku nejaušību, liktenīgu sagadīšanos virkne. Ievai ir 19 gadu, tikko pabeigta ģimnāzija. Dzīves pieredzes un baiļu nekādu. Ļoti dulla un ļoti izdarīga. «Es šodien saku - mans skaistais gads, jaunība.» Dzīvi izšķir nejaušības un avantūras. Piemēram: «Stāvam uz ceļa un balsojam. Uz kuru pusi brauks pirmā mašīna, uz to pusi brauksim.» Toties Tangijevai noteikti ir jābrauc prom. Viņas otrais vīrs Vilis Olavs ir Slokas pilsētas galva un turklāt aizsargs. Viņiem jābrauc uz Zviedriju, jo Vācijā puskrievietei Tangijevai nav ko darīt. Turklāt armēņu izcelsmes dēļ jau Rīgā viņai nepārtraukti pārbaudīja dokumentus kā ebrejietei. Ievai jābrauc tur, kur brauc Tangijeva, jo, kur būs Tangijeva, tur varēs dejot. Taču laiva, ar kuru Ventspils ostā bēgļi no Latvijas tiek vesti līdz lielajam kuģim, apgāžas. Tangijevu izglābj, viņas vīrs noslīkst. Kam Tangijevai vairs Zviedrija? Arī Ieva paliek Latvijā. Pēc kara Rīgas opera ir tukša. Lai nodrošinātu repertuāru, darbā tiek atsaukti jau pensijā aizgājušie mākslinieki, piemēram, Annas Priedes māte Aleksandra Priede. Taču joprojām dejo Arvīds Ozoliņš, arī Jānis Grauds nekur nav aizbraucis. Trūkstošie baletdejotāji vīrieši tiek izrakstīti no Maskavas. Grotusi teātrī paņem bez iebildumiem, jo viņa ir Tangijevas skolniece. 1953.gadā Rīgā kā baletmeistars atgriežas kādreizējais teātra solists Jevgeņijs Čanga. Turpmākie desmit gadi ir abu baletmeistaru radītās lieliskās izrādes un cīņa par varu. Abi talantīgi, taču necieš viens otru ne acu galā. Trupa sadalās čangistos un tangistos. Vissliktāk ir nepiederēt nevieniem. Tos samaļ, jo katrs stutē savējos. Harmoniskā Priede - čangiste, trauksmainā Vilciņa - tangiste. Meli un intrigas. «Baleta meitenes ir tādas mazas, jaukas čaukstenes un pilno sirdi izkrata, daudz nedomājot, kurš viņas uzklausa,» teic kritiķis Eriks Tivums. Grotuse nedejoja vadošās lomas, vai viņu tas maz skāra? Lomās ne, jo «arī Čanga man iztaisīja dažas ļoti skaistas lomiņas, piemēram, kurtizāni Romeo un Džuljetā. Viņš, tāpat kā Tangijeva, lomas tomēr deva tiem māksliniekiem, kas izcēla viņa izrādi, nevis tiem, ar kuriem kopā mājās tēju dzēra vai pie auss bubināja.» Taču kā Čangu, tā Tangijevu varēja iespaidot, atstāstot intrigas. Tās zēla nepieredzētā leknumā. «Kādreiz, kad pavisam traki gāja, es pat esmu aizskrējusi un pasūdzējusies uz čeku. Mēs ar Tangijevu neko nelikumīgu nedarījām, bet par mums bija paklačots un vajadzēja to apgāzt,» tagad atklāj Grotuse. «Priekš manis tā čeka nebija nekas sevišķs. Mēs visi bijām sakarā ar čeku. Tā mani pavadīja arī uz Vorkutu.» Viņa izstāsta, kā divreiz bijusi aiz 68.paralēles pie «sev ļoti tuva cilvēka Jāzepa Eidusa. Viņu izsūtīja kā spiegu, un es braucu tāpēc, lai viņam nebūtu grūti izdzīvot.» Taču, kad Eiduss atgriezās Latvijā, «es viņu pametu, jo biju par daudz viņam atdevusi. Izdegusi. Turklāt nebiju viņam vienīgā, taču vienīgā spēju palīdzēt. Pārējās raudāja tepat mājās.»

AR JAHTAS KAPTEIŅA TIESĪBĀM

Slepenībā taču katra balerīna redz sevi primadonnas lomā, nevis kordebaletā. Ieva saka: «Es skaidri zināju savas tehniskās iespējas, tāpēc nesapņoju. Vidējs augums, viduvēja tehnika. Nekādus fuetē es negriezu, jo man bija pārāk trauslas potītes un tievas kājas. Tikai reizēm paskaudu vienu otru lomiņu, par kuru zināju, ka tehniski būtu varējusi izpildīt.» No kordebaleta māksliniekiem tika prasītas citas spējas. Ja zvaigznēm bija pāris izrāžu nedēļā, tad kordebalets uz skatuves bija katru dienu, arī operu masu skatos. Tas norūdīja izturību, deva priekšstatu par režiju un vēlāk Ievai palīdzēja veidot lielos deju zīmējumus ledus baletā. «Primabalerīnas dzīvoja savā, galvenajā pasaulē. Neviena no viņām, izņemot Pankrati un Baumani, pēc tam neko nav iestudējusi. Viņas nezināja un neinteresējās par masu, kas apkārt, bet mana bagāža, beidzot dejot, bija ļoti liela,» Ieva saka un šoreiz ar sērkociņu aizsmēķē kārtējo cigareti. Ievēroju, ka, tāpat kā pirms astoņiem gadiem, viņa smēķē brūnās More zaļajās paciņās. Bilstu, ka pēdējos gados es tās veikalos neesmu redzējusi. Viņa arī neesot manījusi. Kur dabū? «Tā, kaut kā... No tiem blēžiem, kurus tirgos ķer,» tiek atcirsta izaicinoši koķeta atbilde. Pirmo cigareti Ieva izsmēķējusi 25 gadu vecumā pēc pirmās iemīlēšanās no pirmā acu skatiena. Kolēģis teicis: «Ņem, uzpīpē, tikai nevelc plaušās!» Tā viņa visu mūžu nevelkot, lai plaušas nebojājas. More pērkot, jo tām esot labs filtrs un varot pīpēt trīs četras reizes, bet citas kūp un birst. Reiz izsvilinājusi caurumu segā un sapratusi, ka negrib sadegt, gultā guļot, tādēļ atgriezusies pie More. Mentols - lai nesmird elpa. «Zināt, ar spītību es varu panākt visu. Vot, atmetīšu, jo negribu. Bet es gribu, man patīk tā pūšana un ņemšanās.» Ap desmitiem vakarā Ieva iet barot sētas kaķus, bet no rītiem guļ, cik ilgi vien iespējams. Arī interviju sarunājam pēcpusdienā, jo «no rītiem es esmu stulba». Viņai ir jahtas kapteiņa tiesības, ko ieguvusi «ar brīnišķīgu draugu kādreiz kopā sportojot un jahtojot», un atļauja braukt pa Rīgas līci. Joprojām trausls balerīnas augums un graciozas kustības. «Augumu man vecāki uzdāvināja. Savu mūžu neesmu nevienu diētu ievērojusi. Mana vecākā māsa nekad nav dejojusi, bet ir trausla kā pūciņa, vēl tievāka nekā es.» Jautāju, vai Ieva joprojām vingro? «Kājas ir mana maize. Bet baleta mākslinieks visu mūžu cīnās ar slinkumu netrenēties. Es tāpat cīnos. Pa laikam piespiežu sevi pie stenderes kādu vingrojumu iztaisīt. Labi, ka šodien mani vēl paaicina konsultēt sporta dejotājus. Tad esmu spiesta kājas nostiept un muguras locīt. Jo viņiem ir līkas, bet man nav. Es trenējos rādot, un tas arī mani notur. Līdz 1995.gadam, kamēr pasniedzu stundas, tikmēr rādīju priekšā ar pilnu kāju.»

APMĀTĪBA UN ATKARĪBA

Uz kreisās rokas pirksta Ieva nēsā laulības gredzenu, kaut pie altāra nav stāvējusi. Gredzens no vienīgās reizes, kad kāzas varēja būt, bet nebija. Draugs gan bildināja, taču nomira ar sirdi, kamēr Ieva pusgadu dzīvoja pie brāļa Amerikā. «Vienīgais, kas mums nelaimējās, ir tās sānu mīlestības, kas mūsu paaudzes balerīnām bija stipri nepastāvīgas. Ja tu esi balerīna, tad tev nav brīvu vakaru, brīvu svētdienu. Tu ar savu mīļoto nevari būt kopā, bet noteikti atradās kāda, kas varēja. Man ir bijušas gan burvīgas epizodes, gan tuvi, mīļi draugi. Reiz sāku skaitīt, cik man ir bijušas ilgākas aizraušanās, cik epizožu. Es, protams, to skaitu nenosaukšu, bet tas nu ir tāds... Bet vienmēr esmu bijusi viena no... Es to pieņēmu un darīju tāpat. Tik ar to starpību, ka mani mīļākie nezināja par citiem, bet es par viņu mīļākajām zināju. Tāpēc ka sieviete māk noslēpt, bet vīrietis ne,» viņa izaicinoši saka un piebilst, ka nebūšot taču tā, kas raudās, tur viņai tāds pats raksturs kā Runcim, un nenožēlojot neko. «Vai tad tikumīgie citiem ir vairāk laba darījuši nekā es?» Jautāju par bērniem. Ieva mirkli klusē. Varbūt. Taču, «kas man palīdzētu viņus audzināt? Kad trāpījās tādas reizes... Vienreiz bija pat cilvēks, kas tādēļ gribēja mani apprecēt. Bet bērna dēļ precēt! Kāpēc pirms tam negribēja? Atkal mans trakais raksturs un izvēle, kas tuvāks - balets vai personiskā dzīve? Apmātība un atkarība, un tur es neko nevaru darīt.» Tad kārtējo reizi nevainojami manikirētajās rokās eleganti novirpinājusi cigareti, aizvelk modīgās ķirškrāsas vestītes rāvējslēdzēju un nosaka, zināt, man, tāpat kā jaunībā, joprojām nav laika paņemt putekļu sūcēju un izsūkt istabu. Ja kādreiz gadās brīva diena, to godīgi noslinkoju.

www.news.lv