Aleksandrs Āboliņš
- Geburt:
- 01.12.1898
- Tot:
- 00.00.1981
- Kategorien:
- Bauer, Opfer der Repression (Völkermord) des sowjetischen Regimes
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
Mētrienas pagasta „Sīļu” māju īpašnieks, izsūtīts un notiesāts uz 25 gadiem
Aleksandrs Āboliņš ir dzimis 1898. gada 1. decembrī Madonas apriņķa Mētrienas pagasta „Sīļos” (tag. Ļaudonas pagastā). Māte Jūlija Āboliņa, tēvs Aleksandrs Āboliņš. Vecākiem piederēja māja un zeme, kur viņi saimniekoja. Aleksandram bija trīs brāļi Jūlijs, Evalds, Arvīds un māsa Lidija. Brālis Jūlijs krita 1. pasaules karā, Evalds piedalījās Otrajā pasaules karā kā karavīrs Sarkanarmijā un kara laikā pazuda. Arvīds un Lidija Āboliņi ir miruši.
1908. gadā Aleksandrs Āboliņš sāka mācīties Mētrienas pagasta sešgadīgajā pamatskolā, kuru pabeidza 1914. gadā. 1915. gadā Aleksandrs iestājās Ļaudonas draudzes skolā, kurā mācījās divus gadus un ieguva galdnieka specialitāti. Pēc Pirmā pasaules kara 1919. gadā, Aleksandrs devās uz Piemaskavas apgabalu, kur mācījās Lauksaimniecības skolā par agronomu. Lai gan Aleksandru īpaši nevilināja doma par strādāšanu tēva saimniecībā, viņam to nācās darīt, jo, būdams vecākais dēls, viņš mantoja tēva mājas, un tāpēc viņam nebija izvēles. 1923. gadā, atgriezies mājās, Aleksandrs sāka strādāt tēva saimniecībā „Sīļos”, to darīja līdz pat izsūtīšanai. Aleksandrs bija ļoti sabiedrisks un viņam arī patika iesaistīties dažādās aktīvās nodarbēs, tieši tāpēc viņš kādu laiku dziedāja Mētrienas Viesīgās biedrības korī. Cilvēkos Aleksandrs visaugstāk vērtēja godīgumu un patiesumu, jo nereti cilvēks saka vienu, bet domā pavisam ko citu. Aleksandrs arī ne visai ieredzēja cilvēkus, kas bieži nevietā piesauca Dievu. Cilvēkus, kas saka vienu, bet domā citu, viņš raksturoja ar šādu teicienu: „Dieva vārds uz mēles, bet sirdī velns.” Pēc dabas viņš bija neatlaidīgs cilvēks, jo to, ko viņš izdomāja, centās sasniegt ar visiem līdzekļiem, lai arī ko tas prasītu.
1943. gadā Aleksandrs apprecējās ar Zentu Āboliņu. Ģimenē piedzima trīs bērni – Leontīne, Zigurds un Guntis.
1945.gada janvārī “Sīļos” pie Aleksandra ieradās divi no pagasta norīkoti cilvēki un lika ierasties pagasta mājā. Viņš ieradās norādītajā vietā, un viņu tūlīt nosūtīja uz Rīgas centrālcietumu. Viss bija noticis tik ātri, ka viņš pat nepaguva atvadīties no ģimenes.
1945. gada 23. janvārī viņu izsūtīja uz Sibīriju – Sverdlovskas apgabalu uz lēģeri Urālos. Viņam nepaskaidroja, kādēļ viņš tiek izsūtīts. Nenotika arī nekāda tiesa, viņu vienkārši izsūtīja. Tikai Sibīrijā, viņam paziņoja, ka viņš ir politiskais ieslodzītais, tautas ienaidnieks, un tāpēc Sibīrijā būs jāpavada 25 gadi. Pēc šī paziņojuma Aleksandrs vairs necerēja, ka kādreiz atgriezīsies mājās. Vēstules, ko viņš sūtīja ģimenei, kā stāsta viņa meita, bija bezcerīgas. Arī bēgt tādā vecumā (ap 50 gadu) nebija iespējams. Un ko tas dotu, - viņš rakstīja, - ja viņu nošautu, ģimenei no tā nekļūtu vieglāk.
Lai gan Aleksandram teica, ka viņš tiek izsūtīts kā politiskais ienaidnieks, dokumentos tika minēts, ka viņš izsūtīts par vācu režīma atbalstīšanu, kaut arī viņam ar to nebija nekāda sakara. Īstais iemesls, kādēļ viņš tika izsūtīts, bija tas, ka viņam piederēja liela saimniecība, kuru vietējā vara vēlējās pievienot kolhozam, bet neviens jau to publiski neatzina. Sibīrijā Aleksandram klājās ļoti grūti. Lai izdzīvotu, viņam nācās strādāt smagos celtniecības darbos. Kad viņš saslima, viņu norīkoja strādāt ieslodzīto virtuvē (izsūtītos sauca par ieslodzītajiem). Tas, kā viņš rakstīja vēstulēs, bija samērā labs laiks, jo viņš vismaz bija labi paēdis, cik no tā ēdiena, ko viņiem deva, varēja paēst.
Apstākļi strādājot bija smagi: liels sals, ēdiena nepietiekami, nebija medicīniskās aprūpes. Par siltumu bija jādomā pašiem. Uz darbu viņus dzina ar suņiem, bet tos, kuri vairs nevarēja paiet un izturēt smago darbu, atstāja nomirstam sniegā. Visi ieslodzītie dzīvoja tādās kā kopmītnēs, kurām apkārt bija drāšu žogs un sargi, tāpēc, ja arī kāds gribēja bēgt, tas nemaz nebija iespējams. Laikā, ko Aleksandrs pavadīja Sibīrijā, viņš kļuva ļoti reliģiozs. Katru vakaru skaitīja lūgšanas un ar pārējiem dziedāja Dieva dziesmas, kādas jau viņi zināja. Nav šaubu, ka jebkuram cilvēkam viss notikušais bija psiholoģiski liels trieciens.
Atkopies no slimošanas, viņš sāka strādāt galdnieku darbnīcā. Dažkārt darbnīcas priekšnieks viņu ņēma līdzi uz savām mājām, un tas Aleksandram pavēra labākas iespējas izdzīvot. Kamēr Aleksandrs bija Sibīrijā, represijas tika piekoptas arī pret pārējiem ģimenes locekļiem, bet laimīgā kārtā neviens netika izsūtīts. Aleksandra sievai Zentai Āboliņai, kas tajā laikā bija palikusi par ģimenes galvu, tika uzliktas lielas valsts nodevas. Zenta ar nodevām netika galā, rezultātā tika atsavināta viņai piederošā manta (mēbeles, lopi, lauksaimniecības inventārs).
Tomēr arī pēc tam viņa vēl palika parādā valstij, tāpēc 1948. gada novembrī Aleksandra sievu tiesāja Madonas tautas tiesa par nodevu nenodošanu. Tā kā tiesa ņēma vērā, ka Zenta ir vienīgā ģimenes apgādniece, viņa tika nevis izsūtīta, bet norīkota valsts darbā Madonas 10.ceļu daļā. No nopelnītās darba algas atvilka summu nodevu nomaksai.
1949. gadā Zentai Āboliņai lika parakstīt dokumentus, ka viņa brīvprātīgi atsakās no savas mājas, kaut arī tas bija pret viņas gribu.
Pēc Staļina nāves 1953. gada martā tika pārskatītas visas dzīvi palikušo izsūtīto lietas, un Aleksandru Āboliņu atbrīvoja.
Tāpēc no 25 gadiem, kas viņam tika piespriesti, viņš Sibīrijā pavadīja tikai astoņus un 1953. gadā tika reabilitēts.
Aleksandrs Āboliņš atgriezās mājās un sāka strādāt Meliorācijas sistēmu pārvaldē, vēlāk strādāja Mētrienas pienotavā par strādnieku un citus gadījuma darbus. Tomēr ar to pietika, lai ģimenes dzīves apstākļi kaut nedaudz uzlabotos.
1955. gadā viņam tika piedāvāts pastāvīgs darbs kolhozā „Līdums”. Tā kā savas mājas ģimenei vairs nebija, kolhozs viņiem piešķīra dzīvokli.
Tā arī līdz savai nāvei 1981. gadā Aleksandrs nostrādāja kolhozā „Līdums”.
Tikai 90. gados Aleksandru Āboliņu pasludināja par nevainīgu, un viņa ģimene atguva “Sīļu” māju, zemi un saņēma daļēju kompensāciju par atņemto mantu. Tomēr, lai arī kādu kompensāciju viņi nesaņemtu, nodarīto morālo un materiālo zaudējumu nevar aizmirst.
Attēli: 1. Aleksandrs Āboliņš pēc atgriešanās no Urāliem 2. Aleksandra Āboliņa ģimene atstāj savas mājas 1948. gadā 3. Daļa no “Sīļu” šķūņa un kūts bez zirgu staļļa.
2005.gada novembris
Madonas pilsētas 1. vidusskola Izmantotas Aleksandra meitas Leontīnes Āboliņas atmiņas Autors: 11.a klases skolniece Diāna Faizdrahmanova Skolotāji konsultanti: Rūta Trušele, Inese Strode
Avots: gramata21.lv
Keine Orte
Keine Termine gesetzt