Otto Vāliņš

Otto Vāliņš - deju pedagogs dzimis Madonas rajona Praulienā. Viss darba un personiskās dzīves mūžs ir saistīts ar Jaunpiebalgu.

Izglītību guvis Rīgas Skolotāju institūtā. Skolā mācījis dabas zinības, latviešu valodu, matemātiku, dziedāšanu (gandrīz 15gadus), angļu valodu, vācu valodu (pāri par 20 gadiem) un tautas dejas.

Bijis arī jaunāko klašu skolotājs, darbvedis, grāmatvedis, arhivārs. Īpaši aktīva personība, kuru raksturo liela zinātkāre un kompetence. Īstens tautskolotājs un inteliģents cilvēks ar lielu gribasspēku un apskaužamām darba spējām.

Skolotāja darbā galveno vērtību veltīja audzināšanai. Bieži uzmanību pievērsa skolēniem - dzīves pabērniem. Kolosāls darbaudzinātājs vārda vistiešākajā nozīmē.

Ļoti vienkāršs, saprotošs, bezgala izpalīdzīgs. Cilvēks, kas labi izprata jauna kolēģa izjūtas, ieejot svešā, mazpazīstamā vidē.Viņam nekad nepietrūka padoma, ko otram dot.  Prasīgs pret sevi un citiem, paškritisks.

Prātā palicis viņa paša vērtējums par savu mūža veikumu, kas izteikts ar R.Blaumaņa vārdiem: ”Apsēt gribēju lielu , plašu druvu, bet ir stūrīša lāgā nepaguvu.” Vienaldzīgs pret materiālo, bet atvērts visam garīgajam, kas nāk no tīras sirds un dvēseles. Sabiedrības cilvēks ar nepieciešamību darboties citu labā un būt pašam uzmanības centrā. Spēja būt ikvienas sabiedrības centrālajai figūrai, masu pasākumu organizators. Asprātīgs, ar plašu žestu, reprezentabls. Interesējās par katru cilvēku, centās izzināt un saprast viņa likteni. Vienlaikus varēja lepotis ar fenomenālu atmiņu, paturot to visu prātā. Enciklopēdiskas zināšanas par piebaldzēniem, bet nebija pierunājams kaut daļiņu pierakstīt un atstāt nākamajām paaudzēm.

Arī bēru tradīciju kopējs, ap 400 cilvēku ierunājis mūžībā gan Piebalgā, gan cituviet.  Savas ģimenes materiālajai nodrošinātībai veltīja maz uzmanības, personīgie līdzekļi bieži tika izmantoti sabiedriskiem mērķiem.

Sieva Alīna bija mājsaimniece, pēc profesijas - lopkope; abu dēliņš miris mazs. Ļoti viesmīlīgs ne tikai pret draugiem, bet arī pret svešiem cilvēkiem. Prata atrast uzrunu gan bērnam, gan pieaugušajam, gan sunītim, kas viņu sagaidīja mājas pagalmā. Neaizmirstama vienkāršība, māka būt bagātam ne no kā. Dāsns. Viesu uzņemšanai netika žēlota ne nauda, ne laiks. Cienāja viesus ar sievas Alīnas gatavotajām cūku akniņām, āboliem, konfektēm. Ap viņu vienmēr valdīja svētki. Kolēģis Artūrs Teikmanis viņu raksturo šādi:

„Daudzveidīgi mūsu Atis Savu dzīvi vadīt pratis. Diriģējis,koriģējis, Svešvalodas rediģējis. Plašā jūtu amplitūdā Ļaužu atzinība gūta. Prata citu bēdas izjust, Citu prieka smieklos izplūst. Audz, liepiņa, Atis teica, Kolektīvos laistīt steidza. Izauga tā krāšņā dejā, Rīgas svētkos uzziedēja.”

Daudzu Dziesmu un deju svētku dalībnieks - 45 darba gadu laikā skolotājs Vāliņš un viņa vadītie deju kolektīvi piedalījušies visos Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Grūti būtu saskaitīt, cik dancotāju bijis mūža garumā. Kolektīvi ar dažādiem nosaukumiem - Jaunpiebalgas ciemata jauniešu deju kolektīvs, kolhoza „Piebalga” deju kolektīvs, „Ķencis”, „Gailītis”. Nosaukumi mainījās, skolēni un jaunieši izauga, bet Otto Vāliņš vadīja, deva arī padomus jaunajiem kolektīvu vadītājiem, bijis kolektīvu virsvadītājs. 

Apbedīts Jaunpiebalgas kapos.

Avots: Jaunpiebalgas muzejs, Jaunpiebalgas vidusskolas skolotāju Ullas Loginas, Ilgas Prīses un Artūra Teikmaņa atmiņas.