Alfrēds Vinters

Alfrēds Aleksandrs Vinters dzimis Rīgā 1908.gada 15.septembrī. Muzikalitāti zēns pārmantojis no tēva Kārļa Vintera, kas spēlēja vijoli un akordeonu, arī cītaru, ko pats uzbūvēja. Arī Alfrēdam vijole bija pirmais instruments, vēlāk tai pievienojās akordeons un cītara.

Alfrēds uzaudzis Mazsalacā. Beidzis Raganas četrgadīgo skolu. Māsa Zelma Otīlija (1906. – 1976.), māte Marija (dzim. Jēkabsone). Tēvs Kārlis Vinters strādājis par galdnieku Rīgas Termiņcietumā. Ģimene bijusi muzikāla. Brālis Augusts spēlējis ermoņikas. Augusta dēls Kārlis -vijoli. No vienpadsmit gadu vecuma Alfrēds piedalījies tēva orķestrī.

Vecāki uzskatīja, ka dēlam jāiemācās amats, kas nodrošina pienācīgu iztiku, tāpēc Alfrēds apguva elektromontiera arodu. Tomēr brīvos brīžus viņš veltīja mūzikai, līdz tā kļuva par viņa dzīves galveno saturu.

Divdesmito gadu beigās strādājis Rīgā, Koblenca kokzāģētavā, Mīlgrāvī un citus – gadījuma darbus. 26. maijā 1927. gadā iesvētīts Rīgas Sv. Pāvila evaņģeliski luteriskajā baznīcā un 25. decembrī salaulājies ar Mildu Kristīni Krastiņu (07.12.1905.-16.03.1940.). 1931. gada augustā A.Vinters atgriezies no karadienesta.

1933.gadā Alfrēda Vintera vadībā sevi pieteica deju kapela "Jautrā kapelle", kas drīz vien ieguva milzīgu popularitāti. Tās repertuārā galvenokārt bija Alfrēda Vintera komponētās dziesmas. Laiku pa laikam mainījās kapelas dalībnieki. Kādu laiku tajā darbojās arī vēlākā dzejnieka Ojāra Vācieša tēvs Otto Vācietis. No šī gada vidus līdz beigām, A.Vintera stīgu kapela ieskaņojusi pirmās piecas plates ar mūziķiem: Alfrēdu Vinteru (cītara), Anatoliju Evalku (akordeons) un Mārtiņu Skuju(kontrabass). Turpmāk ar mūziku saistījies viss viņa darbs Latvijā un vēlāk Zviedrijā (izņemot noteiktu laikposmu 1940. gadā un pirmajos pēckara gados), Rīga un Rīgas jūrmalas restorāni un naktsklubi, Salomonska cirks, Preses balles u.c., Rīgas radiofons un “Bellaccord Electro”, lai veiktu skaņdarbu ierakstus.

1934. gadā pievienojušies Augusts Dainis (klarnete), Eduards Skadiņš (vijole) un Žanis Revalds(vijole) jau “Alfrēda Vintera Jautrajai kapelai”. No 1934. gada 4. janvāra vienreiz nedēļā uzstājušies Rīgas radiofonā ar veco un jauno laiku deju mūziku, latviešu tautas dejām, kurām A.Vinters dažkārt sacerējis tekstus. 1935. gada beigās kapelā bijuši pat astoņi dalībnieki. Spēlējis Otto Vācietis, Osips Petrovskis (vijole). Izveidojusies radoša sadarbība ar E. Melngaili, kurš rakstījis radniecīgu mūziku. Tā gan neturpinājusies ilgi, jo repertuārā ienākušas viņa dziesmas minorā, kuras A.Vinters nav varējis izspēlēt uz savas dūru cītaras. Pateicis, ka šeit vairs nav ko darīt un aizgājis  (iespējams, ka līdzīgā empātiskā stāvoklī A.Vinters, dzīvojot Zviedrijā, nolēmis pārtraukt sadarbību ar E.Dimiteru, V.Matisonu, jo nav paradis ievērot citu domas un ieteikumus, kaut pats jaunajos apstākļos nepratis "sevi pārdot"). E.Skadiņš palicis pie E.Melngaiļa viņa izveidotajos “Deviņos bāleliņos”. A.Vinters pārgājis uz akordeona spēli un 1936/1937. gados uzstājies duetā ar A.Evalku “Dzintarpilī”, kurš vēlāk A.Vintera skaņdarbus iespēlējis platēs solo partijās (1938./1939. gados).

1937. gada beigās A.Vinters iepazinies ar Voldemāru Matisonu (akordeons/tenora bandžo/ bungas/ ģitāra) -māksliniecisko ideju ierosinatāju un līdz viņa dienestam spēlējuši kā “2 Jautrie Vinteri” Jelgavā viesnīcā “Rīga” un “Parka pagrabā”, “Staburagā” u.c.

“Parka pagrabā” 1938.gadā A.Vinters iepazinies ar Robertu Nunavu (ģitāra,/ vijole/ klarnete/ saksafons), kurš spēlējis E.Skadiņa orķestrī. Pārgājis pie “Vinteriem” un dziedājuši kā “3 Vinteri”.

Sastāvs mainījies arī kapelai. 1938. gadā tie ir O.Petrovskis, Diks Andersons, R.Nunavs, V.Matisons, Eižens Reveliņš (ģitāra), kurš piebiedrojies 1939. gada pavasarī uz īsu laiku un trīs reizes kopā uzstājušies naktslokālā “Alhambra”, kurā pastāvīgi spēlējis tango komponista Oskara Strokas orķestris. Batvāciešu repatriācijas laikā, 1939. gada oktobrī, A.Vinters Aktieru arodbiedrības klubā Rīgā, Skolas ielā, iepazinies ar Annu Policāni (16.10.1917.-19.04.1997.), kura dejojusi restorānā “O.U.K.”

1940. gada februārī V.Matisons aizgājis dienestā. Šī gada martā ar tuberkulozi mirusi Milda, par laimi, nepiedzīvojusi Padomju karaspēka okupāciju, un A.Vinters sācis strādāt “Rīgas filmā”. Kapelas pamatsastāvs izklīdis. Kādā no deportācijām izsūtīts D.Andersons. A.Vinters sadarbojies ar R.Nunavu, kurš aranžējis viņa melodijas, tai skaitā “Trīs vītušas rozes”. Pašā gada noslēgumā(29.12.1940.) Alfrēds Vinters sareģistrējies ar Annu, kura jau tad piedalījusies kopā ar ”2  Jautrajiem Vinteriem” un citām dalībniecēm un mūziķiem cirka priekšnesumos, izrādēs. Kad no dienesta 1941. gada jūlijā, Latvijai esot vācu okupētai, negaidīti atgriezies V.Matisons, kuru turējuši par mirušu, atsākuši uzstāties “3 Vinteri” Fraskitā, cirkū, Rīgas radiofona karavīru pusstundās, Frontes teātrī, karavīru slimnīcās. 21.septembrī Annai piedzimusi meita Dzintra. Šī gada aukstajā ziemā Frontes teātris braucis uz Berlīni caur Varšavu, kur starppilsētu stacijā vilcienam noņēmuši apkures sistēmu. R.Nunavs stipri saaukstējies, vēlāk saslimis un nekad vairs neatlabis. Nākamajā vasarā Frontes teātris viesojies Liepājas teātrī “Diāna”, bet rudenī (13.10.1942.) A.Vinters šķīris laulību. Uzstāšanās turpinājušās līdz 1944. gada rudenim, piemēram, 1944. gada 2. janvārī noticis muzikāli-vokāls vakars ar frontes teātra mākslinieku “3 Vinteru” piedalīšanos Matkules Lauksaimniecības biedrībā, bet 5., 6. un 7. jūnijā viesizrādes - Liepājas pašdarbības teātrī.

Daudziem liepājniekiem bija iespēja Vintera dziesmas noklausīties paša autora izpildījumā koncertos, kas notika Kroņu ielas namā, kur pēckara gados atradās Dzelzceļnieku klubs. Kara laikā tur kādu laiku darbojās varietē teātris, kurā uzstājās arī vokāli instrumentālais trio "Trīs Vinteri" komponista Alfrēda Vintera vadībā.

Koncerti, kuros piedalījās šie tautā iemīļotie mūziķi, bija vienmēr ļoti labi apmeklēti un guva Liepājas klausītāju lielu atsaucību. Kara beigu posmā "Trīs Vinteri" kļuva par latviešu frontes teātra dalībniekiem un koncertus sniedza latviešu leģionāriem austrumu frontes tuvumā, kā arī stacijās, pavadīja latviešu zēnus uz fronti.

Kamēr “3 Vinteri” bijuši Rīgā, pievienojušies E.Reveliņš (1942.), A.Evalks, kuru no reizes uz reizi aizstājis Indulis Loze (akardeons), Kārlis Nunavs (sava brāļa vietā, kurš 1944. gada vasarā pēc ilgas slimošanas miris). 1944. gada oktobrī A.Vinters devies bēgļa gaitās vienā laivā ar V.Matisonu, Skaidrīti (skat.atmiņas) un Edgaru Dimiteriem. Par gadu domas dalās.

Kad 1945.gada pavasarī karš tuvojās beigām, latviešu frontes teātra mākslinieks Alfrēds Vinters viens, bez savas ģimenes, kopā ar citiem bēgļiem no Kurzemes jūrmalas zvejnieku motorlaivā devās ceļā uz Zviedriju. Vinters un viņa ceļabiedri pārsaluši nokļuva Gēteborgā. Pa ceļam, lai laiva nenogrimtu, bēgļiem vajadzēja atbrīvoties no visa liekā, jūras dzelmē palika arī Alfrēda Vintera tik dārgais akordeons.

Dzelzceļa stacijā stumjot vagonetes, strādājot alus bārā, mazgājot traukus restorānā, aizsākās Alfrēda Vintera darba dzīve Zviedrijā. Tur viņš saistījās arī ar vēsturnieku Uldi Ģērmani. Pamazām viņa dzīve iegāja normālās sliedēs, un bija iespēja atkal pievērsties mūzikai. Vinters iekārtoja savu skaņu ierakstu studiju - latviešu skaņuplašu uzņēmumu "Melvaton". Radās iespēja pilnveidot muzikālās zināšanas, rakstīt jaunas dziesmas. Melodijās ieskanējās ilgas pēc dzimtenes.

Gotlandē nonākot, bēgļi uzturējušies nometnēs - sievietes un vīrieši atsevišķi. Uz Stokholmu uzreiz nav laiduši. Daudzi bēgļi no Frontes teātra rīkojuši koncertus, lai iegūtu produktus. A.Vinters, V.Matisons un E.Dimiters 1945.gada aprīlī sagatavojuši vienu divdesmit minūšu garu programmu Zviedrijas radiofonam. Publikai uzstājušies nav. A.Vinters strādājis fizisku darbu, protams, lai tiktu uz augšu: Stokholmas centrālstacijā,kā iepriekš minēts, stūmis vagonetes, restorānā kopā ar E.Dimiteru uz maiņām mazgājis traukus. Sākotnēji Dimiteri un A.Vinters dzīvojuši kopā lielā šaurībā, bet vēlāk Alfrēds ar zviedrieti Elzu Jārnebrinki (Elsa Järnebrink 15.12.1920.-1996., dēls Jan Järnebrink-1944.), ar kuru iepazinies strādājot bārā par oficiantu. Arī Elza bijusi oficiante. Tad abi pārcelti darbā uz konditoreju, kur Elza cepusi, bet Vinters pārdevis. A.Vinters atlaists kāda valodas izrunas pārpratuma dēļ.

Jau 1946.gadā A.Vinters sūtījis vēstules un paciņas uz Latviju bijušai sievai ar meitiņu. No 1946. gada 7. augusta vēstules izriet, ka  fizisku darbu vairs nav strādājis, bet ir nodevies komponēšanai un “saistījies uz diviem gadiem pie vienas zviedru filmu un nošu izdevniecības”, kurai komponējis šlāgerus. A.Vinteram bijusi cerība atgriezties Latvijā, bet, uzzinot, ka tēvs ir aizvests uz “sanatoriju”, sapratis, ka ceļš uz dzimteni slēgts. 1948. gadā tēvs miris.

Pirmo reizi Latvijā A.Vinters viesojies 1950. gadā, kad meita dzīvojusi toreiz Rīgā, Revolūcijas ielā (Matīsa). 1951. gadā dibinājis latviešu skaņu plašu uzņēmumu “Melvaton”,kā iepriekš minēts un latviešu mūzikas ierakstu studiju “Baltrecord”, kur nodevies muzikas darbam, kā arī vienpersoniski uzņēmies visas organizatoriskās pamatfunkcijas (formalitātes – finanses, uzskaites, reklāmu, menedžmentu, grāmatvedību, korespondenci, klientu apgādi). Uzņēmuma vadību apguvis pašmācības ceļā.

A.Vintera kompozīcijas “Melvaton” studijā iedziedājuši “3 Vinteri”( A.Vinters, E.Dimiters, F.Bergs), “2 Vinteri” ( A.Vinters, V.Matisons) ar A. Korneliusa, A. Sundīna orķestriem, kā arī A. Vinters un E. Dimiters katrs atsevišķi ar A. Sundina orķestri, solo partijas Liliāna Krastiņa, Birgita Bjerklunde, Aleksandrs Kortāns, Edgars Vilnis, Edvīns Krūmiņš.

A.Vinters Zviedrijas periodā nav vadījis kapelu, bet dziedājis vienmēr A.Sundīna orķestra pavadījumā ar zviedru no reizes uz reizi angažētiem mūziķiem. Zviedrijā ierakstīta A.Vintera humoristiski-vokālā skaņdarbu sērija “Lavīze”. 1952. gadā A.Vinters salaulājies ar Elzu un regulāri uzturējis saraksti ar dzimteni, kā arī ar draugiem un mūzikas cienītājiem ārzemēs. 

Latvijā Vinters pirmo reizi trimdas laikā ieradās 1960.gada augustā.

Bet pēc citiem datiem Latvijā tika viesojies jau 1950., tad 1961., 1962., 1963., 1964., 1970., 1974. un 1975.gadā. 

Jau oktobrī Rīgā notika viņa koncerti kopā ar toreiz populāro dziedātāju Aino Bāliņu un Rīgas estrādes orķestri Egila Švarca vadībā. Šie koncerti vainagojās lieliem panākumiem.

Precīzāk sakot tie notikuši 1960.gada 21.,22.,23. (divas reizes) un 24. oktobrī pēc skaita pieci. Orķestra pavadījumā izpildītas piecas Alfrēda Vintera dziesmas – “Trīs vītušas rozes”, “Rudzpuķu zieds”, “Par vēlu, draugs”, “Pasta balodis”, “Dziesmotā Rīga” -, un viens aranžējums “Smolandes meitenes”. Bija dziesmas, ko dziedāja atkārtoti. Klausītāju lielās atsauksmes dēļ notikuši seši papildkoncerti. Koncerta programmā izskanējusi R.Paula izpildījumā simfoniskā džeza svīta. Vēlāk ar koncertiem Latvijā nav uzstājies.

Viņš atveda arī skaistu dziesmu, kuru dzirdam vēl šodien

Pēc daudz, daudz gadiem atkal sirmā Rīgā,

Kad kuģis Daugavmalas krastā stāj,

Tad klusi jautā sirds ka neticīga –

Vai sirmā Rīga tā, kas pretī māj?

Jo atmiņā vēl diena, kad to postā

Bij’ likten’s lēmis atstāt sagrautu,

To tagad redzu tērptu ziedu rotā

Kā pērli, saules gaismā izceltu!

 

Piedz.

Tad sirds dzied: ak, miļotā Rīga!

Ka līgava tu daiļa, izskatīga!

Ar saulstaros mirdzošiem torņiem

Un Daugav’s krastu ziediem rotāta.

Tur latvju dēli dejām kokles stīgo,

Un latvju zeltenes tiem atbild: līgo!

Ak, Rīga, tu dziesmotā Rīga!

Tu latvju tautas lepnums un tās gods!

Septiņdesmitajos gados, pēc A.Vintera iniciatīvas un sadarbības ar skaņu plašu izdevniecību “Latvian Music” vadītāju A.Kancānu, tika izdots albūms “Dzīves ratiņš” ar divpadsmit viņa dziesmām, kuras jaunā aranžējumā izpildījusi Stokholmas vokāli instrumentālā grupa “Dundurs” un Gunārs Zvejnieks. Tas nāca klajā pēc A.Vintera nāves. “Latvian Music” izdevusi vēl vienu piemiņas albūmu “Alfrēds Vinters”, kā arī “Latvijas meitene”, kurā iekļāva atsevišķas viņa dziesmas.

Bija Hruščova „atkusnis”, kura laikā Dailē varēja Mārtiņa Zīverta lugas uzvest, bet drīz tas beidzās

Cita informācija – kad tad īsti Komponists sniedza tos koncertus Rīgā, par kuriem man stāstīts, ka cilvēki raudoši mājās gājuši:

„Arhīvu dokumenti liecina, ka Vinteram tika atvēlēta diezgan svarīga loma PSRS iestāžu darbā ar latviešu trimdiniekiem Zviedrijā. Tomēr iecerētajā laikā – 1959. gada oktobrī – Vinters Rīgā neieradās. Viņa vizīti pārcēla uz 1960. gada jūniju. Bet arī šoreiz tā nenotika. Pirmo reizi dziedātājs apmeklēja Rīgu 1962. gadā. Kaut arī darbā ar Vinteru bija atsevišķas aizķeršanās, PSRS vēstniecība kopumā jutās gandarīta, ka mākslinieks uztur dialogu un ir gatavs atbalstīt trimdas sakarus ar Latvijas PSR.

1960. gada 8. aprīlī notikušās tikšanās laikā Vinters izteica vēlmi organizēt Stokholmā sava veida ”kultūras sakaru klubu ar tautiešiem dzimtenē”. Viņš kārtējo reizi lūdza atļauju pārdot Rīgā izdotās skaņuplates rietumvalstīs dzīvojošiem latviešiem, bija gatavs veidot Latvijas PSR rakstnieku darbu bibliotēku Stokholmā, organizēt izstādes un demonstrēt kinofilmas.”

Antonijs Zunda, Latvijas Avīze no http://gulags.wordpress.com/category/kgb/

Turpmākajos 16 gados Alfrēds Vinters Rīgā ciemojās vēl 12 reizes, ideoloģisku iemeslu dēļ, viņa koncerti vairs netika sarīkoti.

Alfrēda Vintera mūžs noslēdzās Zviedrijā 1976.gada 23.oktobrī. Savos četrdesmit radošā darba gados komponists sarakstījis vairāk nekā divi simti dziesmu un tekstu, tapušas arī kompozīcijas akordeonam. Alfrēda Vintera dziesmas "Trīs vītušas rozes (veltīta viņa no tuberkulozes mirušajai pirmajai sievai), "Gaujas laivinieks", "Neskumsti, meitenīt" un citas skan arī šodien, un tā ir visskaistākā velte izcilā latviešu sadzīves dziesmu komponista piemiņai

Divas reizes A.Vintera meita Dzintra viesojusies Zviedrijā – 1970. gada jūnijā un 1976.gadā no 20. septembra līdz 22. oktobrim pie jau neglābjami slimā tēva, kurš nākamajā dienā - 23.oktobrī (kā iepriekš minēts tekstā) - agri no rīta miris ar vēzi. Konkrētas kapa vietas nav un pelni pēc kremēšanas uz sievas (Elzas) vēlēšanos izkaisīti kapsētas (Stokholma, Vällingby) “piemiņas pļaviņā””.

Alfrēds Vinters (1908-1976) bijis komponists un dziedātājs, modernās (sadzīves) dejas mūzikas aizsācējs Latvijā jeb, kā vēsta “Lielā Latvijas enciklopēdija” (LLE/ Tauta. - R., 2005, 218.lpp.), "par latviešu populārās mūzikas profesionālo aizsācēju uzskatāms šlāgerkomponists Alfrēds Vinters".

A.Vintera dziesmas vēlākos gados dziedājuši dažādi izpildītāji:  L.Mondrusa, ansamblis “Ornaments”, M.Vilcāne un O.Grīnbergs, kapelas “Bumerangs”, “Valdemārs”, “Jānis Šekstello un Gaujas laivinieki”, “Mazā Ģilde” u.c. Mūzikas izdevniecība “Balss” “Bellaccord Electro” skaņuplašu ieskaņojumus “pārnesusi” uz kompaktdiskiem, tai skaitā A.Vintera orķestra “Vecās dejas”, “Tautas dejas”, A.Vintera “Jautro kapelu”, A.Vintera dziesmas divās daļās un iekļāvusi “Bellaccord Electro” dziesmu izlasēs, tai skaitā “Latviešu leģionāriem”. “Alfreda Vintera dziesmas” kompaktdiskā 1995. gadā izdevis “Mikrofons”. Trīsdesmitajos gados A.Vintera dziesmas tika izdotas krājumos, nošu materiālos. Atsevišķas no tām mūsdienās iekļautas dažādos krājumos.