Justiniāns I Lielais

Justiniāns I, pazīstams arī kā Justiniāns Lielais - viens no varenākajiem Bizantijas imperatoriem. Tiek uzskatīts par svēto pareizticīgo baznīcā. Pēdējais Bizantijas imperators kuram latīņu valoda bija dzimtā.

Justiniāns kļuva par imperatoru 527. gada 1. augustā. Savas valdīšanas laikā organizēja karagājienus, lai atjaunotu vienotu Romas impēriju. Atņemot ostgotiem Romu, Justiniāns bija tuvu savam mērķim.

Justiniāns I pazīstams kā tiesību sakārtotājs un t.s. Corpus Iuris Civilis radītājs. Šis tiesību avots ir atstājis ievērojamu iespaidu uz jurisprudences atdzimšanu viduslaiku Eiropā, kanoniskajām tiesībām, bet jo īpaši uz civiltiesību attīstību caur romiešu tiesību recepciju kontinentālajā Eiropā.

Reliģijas jomā uzstājās kā pagānisma, citu reliģiju un kristietības novirzienu apspiedējs.

553. gadā imperatora vadībā notika Otrais Konstantinopoles koncils, kurā tika nosodīts ariānisms, nestoriānisms un monofizītisms.

Justiniāna valdīšanas laikā 537. gadā Konstantinopolē tika pabeigta tā laika pasaules lielākā baznīca - Sv. Sofijas katedrāle.

Augstāko uzplaukumu viduslaiku pirmajos gadsimtos Bizantija piedzīvoja imperatora Justiniāna I (527-565) valdīšanas laikā. Viņa lielākais sapnis bija Romas impērijas pabālējušā spožuma un varenības atjaunošana. Lai to piepildītu, bija jāveic iekšējas reformas un jāpakļauj barbaru valdnieki, kas valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs.

Justiniāns, dzimis Taurezimā (Tauresium, nocietināta apmetne mūsdienu Maķedonijā) zemnieka ģimenē, varas augstumus sasniedza, pateicoties sava tēvoča Justīna gādībai. Arī Justīns bija nācis no zemākajiem sabiedrības slāņiem. Savulaik viņš bija devies meklēt laimi uz Konstantinopoli, un tur viņam izdevās iekļūt imperatora gvardē, kur vēlāk, pateicoties drošsirdībai un labām karavīra iemaņām, viņš uzkalpojies līdz imperatora galvenā miesassarga un senatora amatam.

518. gadā, kad pēc imperatora nāves politiskie spēki nespēja vienoties par jauno kandidātu, kā kompromisa figūra tronī nonāca pusanalfabētiskais sirmgalvis Justīns, kam tolaik bija jau 68 gadi.

Pirms vēl Justīns, kam pašam bērnu nebija, kāpa tronī, viņš uz Konstantinopoli atveda savu radinieku Justiniānu un to adoptēja. Justiniāns guva lielisku izglītību. Izcilu darbaspēju un neatlaidīga rakstura apveltīts, viņš kļuva par ļoti labu likumu un reliģisko jautājumu pārzinātāju. Taču reizē viņš bija arī ārkārtīgi godkārīgs un varaskārs.

Justiniāna laikā sastādītais Corpus iuris civilis ir augstākais bizantiešu juridiskās domas sasniegums. Šajā kodeksā rada atspoguļojumu tās izmaiņas, kas notika impērijas ekonomiskajā un sociālajā dzīvē, tai skaitā — sieviešu tiesiskā stāvokļa uzlabošanās, vergu brīvlaišana u.tml. Justiniāna kodifikācija neradās vienā reizē un pats projekts veidojās vairākkārt. Abi datumi, kad sākās Novus codex sacerējums, ir 528. gada februārī un 534. gada decembrī, kad publicēja Codex repatitae praelectionis; arī Instituiones un Digesta nāca klajā pēdējos divos mēnešos 533. gadā.

Pirmo reizi pozitīvo tiesību normās tika atzīta dabisko tiesību teorija, kas paredz, ka visi cilvēki ir no dabas līdztiesīgi, bet verdzība nav savienojama ar cilvēcisko dabu. Pateicoties rūpīgai romiešu— bizantiešu likumdošanas izstrādei: privātīpašuma princips, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, tirdzniecības — augļošanas operāciju regulēšana, Justiniāna "Kodekss" nav zaudējis savu nozīmi jurisprudencē arī jaunākajos laikos.

Lai varētu labāk karot Rietumos, Justinians 532. gadā noslēdza mieru ar Persiju, tādā veidā izbeidzot ilgstošo postošo karu, kurā neviena no pusēm nespēja panākt pārsvaru. Jau nākamā gada vasarā pret Vandaļu valsti Ziemeļāfrikā tika raidīta milzīga flote ar karavīriem, kurus komandēja slavenais bizantiešu karavadonis Belisars. Bizantiešiem lieliski izdevās realizēt zibenskara plānu, un kampaņa beidzās ar spīdošu uzvaru.

Par godu Belisara uzvarai tika sarīkots grandiozs triumfa gājiens, kura dalībnieki virzījās pa galvaspilsētas ielām vairākas stundas. Simtiem gūstekņu nesa iegūtās trofejas — zelta troņus, dārgus traukus, dārglietas. Gājiena priekšgalā soļoja purpura mantijā tērptais sagūstītais vandaļu valdnieks Gelimers. Kad viņš nonāca pie imperatora ložas hipodromā, kur sēdēja parādes tērpā ģērbtais Justiniāns I, mantija no uzveiktā karaļa pleciem tika norauta un nomesta pie imperatora kājām. Dzīres Konstantinopolē ilga vairākas dienas. Belisaram par godu tika izlietas zelta statujas, bet viņa uzvara iemūžināta piemiņas medaļās, mozaīkās un gleznās.

Pēc triumfa pār vandaļiem cīņas tika uzsāktas pret Itālijā valdošajiem ostgotiem, kuru valsts bija novājināta savstarpējās cīņās.

535. gadā Belisara vadītais karaspēks virzījās no dienvidiem uz ziemeļiem, ieņēma Romu un drīz pēc tam arī Ravennu. Taču cīņas ar ostgotiem ieilga. Tās prasīja daudz līdzekļu un atnesa lielu postu— bojā gāja cilvēki, tika sagrautas daudzas antīkā laikmeta celtnes, iznīcināti vērtīgi mākslas darbi. Izšķirošu lūzumu bizantiešiem izdevās panākt tikai 552. gadā, kad cita slavena karavadoņa un diplomāta— Narsesa vadītais karaspēks vairākkārt smagi sakāva ostgotu karotājus. Drīz pēc tam tika sakautas arī atlikušās ostgotu un Dienviditālijā sirojošās franku un alemaņu vienības.

Itālija kļuva par Austrumromas impērijas provinci, ko pārvaldīja Bizantijas imperatora iecelts vietvaldis.

Uz kādu laiku Justinianam I izdevās pavirzīt impērijas robežas vēl tālāk uz Rietumiem. Izmantojot nesaskaņas Vestgotu valstī, bizantieši izcēlās arī Spānijas dienvidu piekrastē un pēc uzvaras pār vestgotu karaspēku ieņēma Pireneju pussalas dienvidaustrumu daļu, kur atradās vairākas nozīmīgas tirdzniecības pilsētas. Arī tur, tāpat kā Itālijā, bizantiešiem nācās izcīnīt smagas cīņas.

Kad 562. gadā tika pakļauta daļa Vest¬gotu valsts teritorijas, iekarotāju rokās nonāca izpostīta zeme.

Kaut arī Justinianam I neizdevās atjaunot Romas impēriju tās agrākajās robežās (ārpus viņa ietekmes palika Franku valsts un Britānija), iekarojumu rezultātā Bizantijas impērijas teritorija pieauga divas reizes. Tās robežas tagad pletās no Eifratas upes līdz Gibraltāra jūras šaurumam un no Krimas pussalas līdz Sahāras tuksnesim. Vidusjūra atkal bija kļuvusi par impērijas iekšējo jūru, pār kuru no Konstantinopoles valdīja Bizantijas imperators.

Justiniāna I un vēlāko imperatoru rīcībā tomēr nebija pietiekamu resursu, lai nostiprinātu ārpolitiskos panākumus rietumos. Ieilgušie kari ar barbaru karaļiem prasīja milzīgus līdzekļus, kas tika gūti nodokļu nastu. Tika izputināti daudzi sīkīpašnieki. Tā kā liela daļa karavīru bija nosūtīta uz rietumiem, austrumu robežas palika vāji apsargātas. To izmantoja Persija, 540. gadā uzsākot jaunu militāru ofensīvu, kas izvērtās ilgstošā karā. Tika izpostītas impērija bagātās austrumu provinces, no kurām valsts kase saņēma vislielākos ienākumus. Bizantijas stāvoklis kļuva pavisam smags, jo tā nu bija spiesta vienlaikus karot kā austrumos, tā rietumos. Tikai 562. gadā, samaksājot krietnu naudas summu, Justiniānam I izdevās noslēgt mieru ar Persiju. Lai gan Bizantijai karš bija beidzies bez būtiskiem zaudējumiem teritorijas ziņā, impērijas ekonomikai tas bija nodarījis milzīgu postu.

Bizantijas ārpolitiskie panākumi izrādījās īslaicīgi- 568. gadā Ziemeļitāliju un Vidusitāliju ieņēma langobardi. Bizantijai izdevās noturēt varu Dienviditālijas piekrastes zemēs un, tā kā tā kontrolēja jūras ceļus, vēl divus gadsimtus zemes ap Ravennu un Romu, taču 629.gadā vestgoti piespieda bizantiešus atstāt Spāniju.

Drīz pēc Justiniana I nāves bizantiešiem ilgstoši nācās karot divās teritorijās— Mazāzijā pret Persiju un Balkānu pussalā pret avāriem un slāviem, kā arī vēlāk pret Bulgārijas valsti.

VII gadsimta vidū parādījās jauni bīstami pretinieki arī dienvidos. Tie bija arābi, ar kuriem bizantiešiem nācās cīnīties vairākus nākamos gadsimtus.

Ne mazāk kolorīta personība bija arī Justiniāna sieva Teodora. Viņa izcēlās ne tikai ar neparastu skaistumu, bet arī izcilu prātu, tālredzību un spēju saglabāt aukstasinību kritiskās situācijās. Jaunībā Teodora, klejodama kopā ar tēvu— Konstantinopoles hipodroma lāču dīdītāju pa impērijas pilsētām, tika baudījusi mākslinieces vētrainās dzīves priekus. Viņa atbalstīja Justiniāna grandiozās ieceres, taču, būdama enerģiska un uzņēmīga, valdonīga un viltīga, Teodora pati par sevi bija patstāvīga figūra Bizantijas politikā un galma intrigās.

Daži vēsturnieki uzskata, ka agrā Teodoras nāve ( viņa mirusi 17 gadus pirms Justiniāna ) visai nelabvēlīgi ietekmēja tālāko notikumu gaitu: periods starp „Nika” sacelšanās apspiešanu un Teodoras nāvi bija visspīdošākais visā Justiniāna I valdīšanas laikā.

Kā valdnieka Justiniāna un visa tā laikmeta raksturotājs, Prokopija darbs „ Slepenā vēsture ” saglabā savu nozīmi vēl joprojām. Tas izskaidro interesi par viņa darba tēmu, un pētījumi par to ir skaitāmi simtos.