Voldemārs Skulte

Bruno un Ādolfa Skultes brālis, Pētera Skultes dēls.

"Es pulksten septiņos vakarā piesēdīšos pie klavierēm Rīgā un nospēlēšu tos korāļus, ko jūs dziedāsiet pie Voldemāra zārka pulksten divpadsmitos dienā Ņudžersijā." Tā teica Ādolfs Skulte pa tālruni brālim Oļģertam, kas rīkoja V. Skultes bēres Friholdā un apglabāšanu Leikvudā. Vijolniekam un gleznotājam Voldemāram Skultem dzīves pavediens pārtrūka 20. aprīlī slimnīcā, kur bija ievests pirms nedēļas. Viņš nesagaidīja savu 90. dzimšanas dienu. Piecus gadus pēc dzīvesbiedres nāves viņš piedzīvoja trieku, atkopās un klusi dzīvoja pensionāru kolonijā, mājā, ko abi bija nopirkuši 1975. gadā. Mākslinieka zīmētāja talants atklājies jau agrā bērnībā, 8 gadu vecumā. 10. dzimšanas dienā tēvs viņam uzdāvinājis vijoli. Voldemārs Rīgā beidzis ģimnāziju un mācījies gleznošanu. Viņu saistījis franču impresionistu stils un tehnika. To Voldemārs attīstījis prof. Ludolfa Liberta studijā, īpaši pēc ierašanās ASV. Pēc obligātā karadienesta 5. Cēsu kājnieku pulkā viņš iestājās darbā Rīgas pilsētas satiksmes dienestā un sāka studijas Latvijas konservatorijā vijoles klasē.
1934. g. stājās laulībā ar mākslinieci Alīsi Bergmani. Voldemārs spēlēja vijoli orķestros un radiofonā, kur darbojās brālis Bruno. Brīvajā laikā viņš skicēja vecpilsētas skatus.
Vācijā Skultes piedzīvoja Drēzdenes bojā iešanu, pēc kara dzīvoja angļu joslā Oldenburgā. Voldemārs spēlēja vijoli vācu simfoniskajā orķestrī. Vecākais brālis Bruno Skulte uzveda operas. Voldemārs bija orķestra pirmais vijolnieks un mākslinieku klubā dekorātors.
1950. g. Voldemārs un Alise Skultes ieradās Amerikā. Voldemārs papildinājās glezniecībā pilsētas koledžā un Liberta mākslas studijā. Kopā ar brāļiem viņš nodibināja deju orķestri "Lado" un vadīja to 15 gadus, uzstādamies daudzās latviešu kāzās un citos sarīkojumos. Viņš pats spēlēja vijoli un saksofonu. Latviešu centros un citur notika gleznu izstādes un daudzu tautiešu mājās parādījās Skultes gleznas - Rīgas skati, ziedi, lauku ainavas. V. Skultem bijušas izstādes Redingas mākslas muzejā (PA), galerijās Bostonā, Klivlandē, Čikāgā, arī Parīzē (1962. un 1964. g.). Pirms pārcelšanās uz Ņudžersiju 1975. g. māksliniekiem bija pašiem sava galerija Bruklinā.

Avots: Laiks,12.07.1997