Harolds Jūrijs

Harolds Kleitons Jūrijs (Harold Clayton Urey, 1893. gada 29. aprīlī - 1981. gada 5. janvārī) - ASV fizikālķīmiķis. Pazīstams ar pētījumiem par izotopiem, par ko 1934. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Vēlākos gados veiktie pētījumi saistījās ar planetāro evolūciju.

Dzimis nelielā Volkertonas pilsētiņā, Indiānas ziemeļos. Studēja zooloģiju Montānas universitātē. Vēlāk ieguva doktora grādu fizikā Kalifornijas universitātē, Bērklijā, kur studēja termodinamiku pie Gilberta Lūisa.

Strādāja Nīlsa Bora institūtā, 1922. gadā atgrizās ASV, pasniedza Džona Hopkinsa universitātē.

1931. gadā, kad Jūrijs strādāja Kolumbijas universitātē, viņam izdevās, vairākkārt destilējot šķidru ūdeņradi, iegūt deitēriju un nodemonstrēt smago ūdeni. 2. pasaules kara laikā bija iesaitīts Manhetenas projektā, izstrādājot urāna-235 un urāna-238 atdalīšanas tehnoloģiju.

Dzīves otrajā pusē nodarbojās ar planētu ķīmijas un evolūcijas jautājumiem. 1953. gadā, Čikāgas universitātē kopā ar Stenliju Milleru veica Millera-Jūrija eksperimentu, kura gaitā tika modelēta iespēja dzīvības rašanās iespējai ķīmisko reakciju rezultātā.

Miris 1981. gadā Sandjego, apglabāts Indiānā.