Skaidrīte Kaldupe
- Geburt:
- 24.02.1922
- Tot:
- 06.01.2013
- Mädchenname:
- Ķikute
- Kategorien:
- Schriftsteller
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Geben Sie den Friedhof
Rakstniece Skaidrīte Kaldupe dzimusi Ķikute, dzimusi 1922.gada 24.februārī Mellužos.
Dzimusi amatnieka ģimenē. Savā pirmajā skolā – Mellužu pamatskolā mācās neilgi, vecāki pārceļas uz dzīvi laukos. Tēvs nopērk varenu ozolu un liepu ieskautu lauku māju Annas pagasta „Rūnēnos“ un skolas gaitas turpinās Annas pagasta sešklasīgajā pamatskolā.
Pamatskolas beidzamās klases pabeigtas Alūksnē 1937.gadā. Skaidrīte Kaldupe iztur lielu konkursu un tālāk mācās Alūksnes ģimnāzijā. Vecāki vēlāk izrentē lauku māju un atgriežas Jūrmalā, meitene mācības turpina Dubultu ģimnāzijā, bet pēdējo ģimnāzijas gadu atkal sekmīgi mācās Alūksnē un ģimnāziju beidz 1942. gadā.
Cerības tūlīt iestāties LVU Filoloģijas fakultātē nepiepildās, jo nav nostrādāts praktiskā darbā viens gads (tādi toreiz bija noteikumi). Skaidrīte Kaldupe iestājas un mācās Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē no 1943.-1946.gadam.
Studē sākumā klātienes nodaļā, vēlāk sāk strādāt un pāriet uz neklātieni. Strādā par vācu valodas skolotāju Alūksnes vidusskolā no 1945. gada oktobra līdz 1947. gada maijam.
Agronomija nav Skaidrītes Kaldupes aicinājums.
1948. gadā viņai izdodas iestāties LVU Filoloģijas fakultātē, sākumā neklātienē, bet, vienā gadā pabeidzot divus kursus, no trešā kursa klātienes nodaļā.
1951. gadā studijas sekmīgi pabeidz un sāk strādāt Jāņa Raiņa vārdā nosauktajā literatūras muzejā par zinātnisko līdzstrādnieci. (1951. – 1955.) Pēc četriem muzejā nostrādātiem gadiem meklē ceļu atpakaļ uz skolu un sāk strādāt par latviešu valodas un literatūras skolotāju Līgatnē.
Par šeit pavadīto laiku Skaidrītei Kaldupei palikušas gaišas un mīļas atmiņas. Autore raksta:- „Nekad neesmu saņēmusi no ļaudīm tik daudz labestības un garagaismas mirdzuma kā tajā rudenī Līgatnē”.
Taču, kad jauno skolotāju aicina darbā uz viņas kādreizējo skolu Jūrmalā, viņa nespēj atteikties un atgriežas Jūrmalā.
No 1956.-1958. gadam strādā tur tagadējā Pumpuru vidusskolā. Daži darba gadi pavadīti mācot latviešu valodu un literatūru Gaismas skolā Šķirotavā Rīgā.
1960. gadā Skaidrīti Kaldupi uzņem Latvijas Rakstnieku Savienībā. Viņa nolemj turpmāk nodarboties tikai ar rakstniecību. Pirmais publicētais dzejolis „Dzimtenei“ laikrakstā „Ventas Balss“ 1945.gada 8.maijā. Pirmā izdotā dzejoļu grāmata „Jūras tuvums“ 1958. gadā.
Kopš pirmās publikācijas viens no Skaidrītes Kaldupes galvenajiem dzejas motīviem ir dzimtās zemes mīlestība. Autore ir arī dzīves ētisko vērtību aizstāve un šie daiļrades galvenie vadmotīvi viņas darbos dominē joprojām. Dzejai izteikta latviska mentalitāte, tajā turpinātas latviešu romantiskās dzejas tradīcijas. Gleznaina un bagāta ir viņas valoda, izmantoti folkloras motīvi, simboli, personifikācijas. Raksta galvenokārt klasiskajā pantmērā.
Daudzi dzejoļi izmantoti par dziesmu tekstiem. Brīnišķīgas ir autores literārās pasakas, daudzas no tām veltītas Alūksnes pusei. Bagāta ir rakstnieces romānu un stāstu raža. Tie izceļas ar saistošiem sižetiem labskanīgu valodu. Dāsns ir rakstnieces devums latviešu literatūras zelta fondā. Izdotas vairāk kā 50 grāmatas, kuras joprojām tiek lasītas un atzītas par labām esam. Skaidrīte Kaldupe turpina rakstīt – katru dienu, parasti no rītiem un top arvien jauni darbi. Lai labāk iepazītu rakstnieces dzīvi un daiļradi jāieskatās divās autobiogrāfiskajās grāmatās – „Rīta rasas rokrakstā” un „Dzīvesstāsts un 33 visjaunākie dzejoļi”. Tajās atklāti un patiesi rakstniece stāsta par saviem vecākiem, vecvecākiem, bērnību, skolas gadiem, studijām, skolotājas gaitām, par dzīvi Jūrmalā, Alūksnes pusē, Rīgā.
Abās grāmatiņās ieaudusies pa vēsturiskai laikmeta iezīmei – gan 30. gadu neatkarīgās Latvijas sadzīves ainas, gan padomju laika diktatoriskās prasības, gan dzīves ceļā sastaptie cilvēki.
Tas ir stāsts arī par autores privāto dzīvi.
Vēlreiz par sevi pašu. „Celies! Celies! Saulīte jau mūsu pagalmā staigā!” Pāri tāliem, tāliem gadiem skan mīļa balss. Manas mātes balss. Tā nāk no manas bērnības pagalma, no manas dzīves Cīruļlaika un es jūtu, ka pie sirds man maigi pieklauvē atmiņas. Izskrienu pagalmā ar basām kājām, jo saule jau arī ik rītus nāk baskājīte, lai nesamīdītu ne ziedu, ne smilgu, ne vagulīti. Agri jāceļas tādēļ, lai es izaugtu krietns, darbīgs cilvēks, lai prieks iesākt darbu un to pabeigt, lai nekad nav līdz pusei padarīto darbu.
To man māca tēvs, to atgādina māte ielikdama man – sešu vai septiņgadīgajai meitenei rokās baltu linu drānu un sarkano diegu pavedienu. Man pašai jāgādā, lai taptu mans priekšautiņš, kur ar skaistiem burtiem uzšūts :
„Ej, Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās”. Un tā nu mēs sēžam uz mājas kāpnītēm divatā – Saule un es. Nāk Jāņu vakars un man tiek dots brīnišķīgs darbs. Visām gotiņām un ganu Duksītim un jānovij ziedu vainagi. Lielos ozolkroņus sasies māte pati, man jāgādā par mājdzīvnieciņiem. Drusku sūrst rokas, jo pirms svētkiem bija garas cukurbiešu vagas jāizravē. Un nepadarītu darbu nekādā gadījumā nedrīkstēja atstāt. „Darbs jāmācās, darbs jāgodā, darbs jāpadara tā, lai prieks pašai un citiem” - tāda ir nozīmīgākā gudrība, ko es saņemu no tēva mājas.
Tādēļ jau arī tā agrā celšanās, kas nesa svētību visu mūžu. No tēvmājas pagalma ceļš ved uz skolu. Gar eglājiem, gar baltām bērzu birzīm. Tur, jau pirmajā klasītē mācoties, katram skolnieciņam uzdāvina tādu kā grāmatu, tādu kā burtnīcu. Tā ir brūnos vākos un gar malu plata pelēka svītra. Vai tas nav uzarts tīrums, kam blakus ceļš? Uz vāka ar lieliem burtiem „Apkārtnes mācība”.
Pirmajā lapas pusē jautājums : „Kā sauc to zemi, kur tu esi dzimis un kas tev jāgodā un jāmīl?” Ir atļauts gari un plaši rakstīt, bet drīkst arī ar zīmējumiem izteikties.
Mēs gandrīz visi zīmējam karogu – sarkanbalti sarkanās krāsas. Karogs pie skolas, karogs pie mājas, karogs pie Alūksnes stacijas. Un sirdī ieaužas brīnumaini pavedieni, kurus vēlāk mēs pratīsim nosaukt. Dzimtās zemes mīlestība.
Tālākajās lapaspusēs atkal ir jautājumi, kas ieinteresē, saviļņo un gribas ātrāk izaugt lieliem. „Kādēļ Daugavu dēvē par likteņupi? Par kuru Latvijas ezeru ir visvairāk teiku? Kurš ir visaugstākais kalns? Kādas tautasdziesmas tu zini par Gauju?” Tā nu mēs lasījām un mācījāmies par mūsu Latviju un sirdīs kā sudraba straume ieplūsmoja dzimtās zemes mīlestība. To pastiprināja latviešu literatūras stundas un arī reliģijas - ētikas stundas. Pēc trijiem gadiem uz galdiem parādījās „Latviešu vēstures” grāmatas. Mēs mācījāmies par varonību, gara cildenumu, par traģiskām cīņām un izturību.
Mēs jutāmies lieli, jo mēs jau apguvām mūsu tautas vēsturi. Tā bija otra lielā bagātība, ko es saņēmu savā bērnībā. Trešo es atradu pati un tā bija tik mīļa, ka tai es ļāvu un ļauju ienākt visās manās grāmatās. Bet sākums bija agrīnā bērnībā. Kad pirmoreiz ieraudzīju mūsu pļavā balto svēteli, es lūdzu Dieviņu, lai neļauj tam aizlidot. Stārķis nebēga. Tas palēnināja gaitu un raudzījās manī. Man no prieka sariesās acīs asaras. Vēl neparastāks pārdzīvojums bija, kad redzēju pāri mūsu pagalmam aizslīdot gulbjus.
Reiz Ziemassvētku vakarā pie mājas loga pienāca stirniņa. Es sāku skaisto dzīvnieciņu gaidīt visos Ziemassvētkus. Stirniņa nenāca. Tā ieradās pēc daudziem gadiem, kad man vairs nebija tuvinieku un savā daudzkoku dārzā kavējos viena pati. Tēvs mani bērnībā mācīja saudzēt dabu. Bet es pati iemācījos iepazīt un dēvēt dabu par vismīļāko tuvinieci. Manās liepās un ozolos zibens necērt. Kādēļ? Laikam tāpēc, ka šos kokus sargā mana Mīlestība. Mūžs bija bagāts, tādēļ ka man piederēja tik daudz koku, putnu un agro rīta stundu.
Skaidrīte Kaldupe 2007.g. 18. novembrī
Alūksnes Pilsētas bibliotēka.
Darbi
1. Ar cīruļa spārnu rakstītas pasakas: literāras pasakas, 2007.
2. Rasas bērns : pasakas, 2007.
3. Mūžīgā atgriešanās : dzejoļu izlases, 2007.
4. Liktenis stāv blakus klusēdams : romāns, 2006.
5. Sila purenes klusē : romāns, 2005.
6. Dārs baltās asterēs : dzejoļi, 2004.
7. Miglas zirgi : romāns, 2004.
8. Mēs – tie no turienes : romāns, 2004.
9. Saullēkta stundas pasakas ; pasakas, 2003.
10. Tumsā uz svešā ceļa : romāns, 2003.
11. Gaismas lāsei un jūrai : dzejoļi, 2002.
12. Novēlētā atgriešanās : romāns, 2002.
13. No jūras līdz „Ošu zemei” : dokumentāla atmiņu grāmata, 2001.
14. Dīvainā māja pie Lielupes : romāns, 2001.
15. Liepu dārzs : romāns, 2001.
16. Kamenes lūgšana : dzeja, 1999.
17. Svētvakara viesis : romāns, 1999.
18. Lievenis : romāns, 1998.
19. Egles zieds : 50 mīlas dzejoļi, 1998.
20. Dzīvesstāsts un 33 visjaunākie dzejoļi : dzejoļi, 1997.
21. Parunā ar mani, pīlādžkoks : pasakas, 1996.
22. Gulbji paliek pie jūras : dzejoļi, 1995.
23. Dievaiņu ezers ; Bez mājām : romāni, 1995.
24. Ceļmalas baltais āboliņš : dzeja, 1994.
25. Rīta rasas rokrakstā : atmiņu stāsti,1994.
26. Dzintara nesēja nakts : dzeja, 1994.
27. Linu dvieļu raksti : dzejoļi, 1993.
28. Saules priede : dzejoļi, 1991.
29. Cīruļmaize : pasakas, 1989.
30. Sauja kviešu : dzejoļi, 1987.
31. Avotkrūze : dzejoļi, 1985.
32. Rīgas vējlukturi : pasakas, 1983.
33. Meža grāmata : dzeja, 1982.
34. Meža mozaīkas : romāns, 1980.
35. Vidzemes ceļinieks : pasakas, 1979.
36. Ziemeļzemes pasakas : pasakas, 1976.
37. Rudzu sējējs : dzejoļi, 1976.
38. Ozolslieksnis : stāsti, 1976.
39. Dižā kalve : pasakas, 1974.
40. Vēstules no Ošu zemes : dzejoļi, 1973.
41. Pūķagalva : pasakas, 1972.
42. Zīļu lietus : dzeja, 1971.
43. Padebešu kalns : stāsti, 1971.
44. Griezes bērns : pasakas, 1970.
45. Lielupes sils : stāsti, 1969.
46. Linu zieds : dzeja, 1968.
47. Piejūras dārzi : pasakas, 1968.
48. Zaļās gatves : dzeja,1965.
49. Gaismas audēja : dzejoļu krājums, 1963.
50. Grieze sauc : dzejoļu krājums, 1961.
51. Jūras tuvums : dzejoļi, 1958.
Uz Alūksnes kļavlapām rakstītas rindas Nav nekur skaistāku rudens krāsaino kļavlapu kā Alūksnē. Sen senis, kad biju tikai tāds mazs pundurcilvēciņš, es prātoju - ar ko varētu salīdzināt šīs neparasti košās lapas? Dažreiz šķita - tās dzidri dzeltenās nav nemaz kļavlapas, bet Alūksnes baznīcas gaiļa zeltītās spalvas. Torņa putns tās nometis zemē, lai ļaudīm apžilbinātu acis. Kas zina, varbūt ari sirdī gribējis šo zeltaino mirdzumu iekausēt.
Gadu gadiem garās jostās ieaužoties, tāda koša kļavlapa man sāka izskatīties kā Alūksnes novada karte un tajā stīgu stīdziņās iezīmēti lielceļi, mazie lauku ceļi, takas un taciņas. Kad mana mūža gadu skaits jau sāka tīties sudrabainos kamolos, es iedomājos, ka varbūt tāda zeltīta vai kaismīgi sārta kļavlapa ir mana tēvtēvu novada rokas plauksta, kurā ierakstītas likteņzīmes. Mēģināju tās lasīt un izprast, paretam ari citiem parādīt un pastāstīt savas atziņas. Nē, nē, nav nekur skaistāku kļavlapu kā Alūksnē!
Nav arī nekur vēl skumjāka lapkriša vēja kā tas dievainīšu laikā Alūksnes pakalnos auļotājs. Vienmēr jābaidās, vai zemē nomestās lapas vējš neaizpūtīs kaut kur neziņā. Varbūt ienesīs tūliņ ziemā, ļaus tām apsnigt, nodzēsīs gan zeltaino, gan kaismīgi sarkano mirdzumu? Bet es gribu tās saglabāt, tādēļ atprasu vējam. Es gribu atdzīvināt kaut dažus no šajās kļavlapās ierakstītajiem ceļiem, jo tie nav tikai mani, tie ir visas manas paaudzes lielceļi. Grāmata: Skaidrīe Kaldupe „Rīta rasas rokrakstā”
http://www.albibl.lv/WEB/?go=novadnieki&id=viens&subid=1350498386
***
Atvadīšanās no rakstnieces notiks ceturtdien, 10. janvārī, 12:00 Raiņa kapu kapličā. Skaidrīti Kaldupi apbedīs otrdien, 15. janvārī, 13:00 Alūksnes Lielajos kapos.
Kopš pirmās publikācijas viens no Skaidrītes Kaldupes galvenajiem daiļades motīviem bijusi dzimtās zemes mīlestība un ētisko vērtību aizstāvība. Viņas dzejai izteikta latviska mentalitāte un turpinātas latviešu romantiskās dzejas tradīcijas. Pēdējos krājumos nereti izmantoti latviešu folkloras motīvi, tā par Kaldupi vēsta Rakstnieku savienības pārstāvji.
Skaidrīte Kaldupe (īstais uzvārds Ķikute), dzimusi 1922. gadā. Pirmo publikāciju piedzīvojusi 1945. gadā, kad laikrakstā "Ventas balss" tika nodrukāts viņas dzejolis "Dzimtene". Līdz 2007. gadam izdevusi vairāk kā 20 dzejoļu krājumu, 11 romānus, kā arī atmiņu grāmatas un literāro pasaku krājumus. Skaidrīte Kaldupe ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre kopš 1960. gada.
Keine Orte
Keine Termine gesetzt