Edvards Tellers

Edvards Tellers (angļu: Edward Teller, ungāru: Teller Ede; dzimis 1908. gada 15. janvārī, miris 2003. gada 9. septembrī) bija Ungārijā dzimis ebreju izcelsmes ASV fiziķis, plašāk zināms kā "ūdeņraža bumbas tēvs", lai gan pats apgalvoja, ka viņam šāds tituls nepatīk.

Tellers ir plaši zināms ar savu darbu Amerikas kodolprogrammā, īpaši kā Manhetenas projekta dalībnieks Otrā pasaules kara laikā, kur viņam bija nozīmīga loma ūdeņraža bumbas attīstīšanā. Viņš bija arī Lourensa Livermoras Nacionālās laboratorijas līdzdibinātājs un arī tās direktors. Viņš 1950. gados sniedza strīdīgu liecību, kas bija vērsta pret Robertu Openheimeru. Viņi savlaik bija kolēģi Losalamosas Nacionālajā laboratorijā. Pēc tam Tellers no zinātnieku pasaules piedzīvoja ostrakismu. No ASV valdības un bruņotajiem spēkiem viņš joprojām ieguva atbalstu, konkrētāk, viņš nonāca kodolenerģijas attīstības, spēcīgā kodolieroču arsenāla un kodolizmēģinājumu programmas aizsardzībā.

Dzīves otrajā pusē Tellers bija viens no redzamākajiem kodolbruņošanās sacensības aizstāvjiem un labi ieredzēts politiskā spektra labājā spārnā. Tellers tiek uzskatīts par vienu no doktora Streinžlova prototipiem 1964. gada Stenlija Kubrika filmā Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb.

Dzimis Austroungārijā ebreju ģimenē. 1926. gadā pameta Ungāriju un devās uz Vāciju. Minhenē cieta tramvaja negadījumā un atlikušo mūža daļu izmantoja kājas protēzi. Beidza Karlsrūes universitāti, kur studēja ķīmiju, bet vēlāk ieguva doktora grādu fizikā Leipcigas universitātē pie Vernera Heizenberga. 1930. gadā iepazinās un sadraudzējās ar Georgiju Gamovu un Ļevu Landavu. Ar čehu fiziķa Georga Plačeka starpniecību Romā satikās ar Enriko Fermi, kurš iedrošināja nodarboties ar kodolfiziku. 1933. gadā pameta Vāciju, un gadu pavadīja Kopenhāgenā, strādājot ar Nīlsu Boru.

1935. gadā pēc Gamova ielūguma devās uz ASV, kur sāka strādāt Džordža Vašingtona universitātē, Vašingtonā. Šeit 1937. gadā Tellers paredzēja Jāna-Tellera efektu.

1942. gadā Tellers tika uzaicināts piedalīties Roberta Openheimera vadītajā Manhetenas projektā Kalifornijas universitātē, Bērklijā. Kara gados Tellers strādāja Losalamosas Nacionālā laboratorijā. Jau toreiz Tellers aktīvi propagandēja sarunās ar Fermi iedomāto kodoltermiskās reakcijas izmantošanu kara vajadzībām, kaut arī tolaik vēl bija tālu arī no "parastās" atombumbas izveides. Tas bieži traucēja citu kolēģu darbu. 1946. gadā Tellers atgriezās darbā Čikāgas universitātē.

Pēc tam, kad 1949. gadā PSRS paziņoja par savas atombumbas izveidi, ASV prezidents Harijs Trūmens paziņoja par ūdeņraža bumbas projekta sākumu, un 1950. gadā Tellers atgriezās Losalamosas laboratorijā. Šeit Tellera sarežģītā rakstura dēļ viņš atkal dažkārt konfliktēja ar kolēģiem. Tomēr, pateicoties poļu matemātiķa Staņislava Ulema idejām, Tellers nonāca pie teorētiska risinājuma ūdeņraža bumbas ražošanai. Zinātnieku un vēsturnieku vidū nebija un nav vienprātības cik lielā mērā šīs idejas ir Tellera un cik viņš tās piesavinājies no Ulema.

1952. gadā Tellers pameta Losalamosu un sāka strādāt jaunizveidotajā Lourensa Livermoras Nacionālajā laboratorijā. 1952. gada 1. novembrī Klusā okeāna atolā tika uzspridzināta Ivy Mike, un Tellers presē tika nosaukts par "ūdeņraža bumbas tēvu". Šī bumba bija 2500 reizes jaudīgāka par atombumbām, kuras bija nomestas uz Japānas pilsētām. Spēcīgais ierocis, kas vēl nekad nav izmantots kaujas apstākļos, kļuva par pamatu aizsardzības doktrīnai, kas aukstā kara laikā atturēja ASV un PSRS no agresijas. Tellers uzsver, ka tā būtu klaja augstprātība apgalvot, ka viņš radījis šo bumbu. Nevienam nebija noslēpums par kodolenerģijas iespējām, tāpēc pareizāk būtu sacīt, ka amerikāņi atklāja nevis radīja ūdeņraža bumbu.

1954. gadā Tellers makartisma gaisotnē izmeklēšanas komisijai liecināja pret savu kādreizējo vadītāju un kolēģi, "atombumbas tēvu" Robertu Openheimeru. Openheimeru atcēla no vairākiem amatiem, bet pats Tellers piedzīvoja ostrakismu no zinātnieku pasaules. Tellers kļuva par iecienītu konservatīvā spārna politikas pārstāvi, iecienītu militāristu ekspertu un stingru bruņošanās sacensības aizstāvi.

Kritikas krustugunis

Lielāko kritiķu uzbrukumu Edvards Tellers piedzīvoja astoņdesmitajos gados, kad palīdzēja pārliecināt prezidentu Ronaldu Reiganu, ka ASV nepieciešams izdot miljardiem dolāru kosmosā bāzēta "aizsardzības lietussarga" izveidei, kas vēlāk kļuva pazīstams kā "Zvaigžņu karu" projekts. Kritiķi uzskatīja, ka sistēma nav efektīva un ir pārāk dārga. Kaut gan Tellers panāca šāda projekta sākšanu, šis "kosmiskais lietussargs" joprojām ir tikai tapšanas stadijā. Daudzi kodolfiziķi uzskata, ka Tellera lielākais atklājums būs nevis ūdeņraža bumba, bet gan ieguldījums, ko viņš devis no zemūdenēm palaižamo ballistisko raķešu izstrādē, kas ir mūsdienu kodolatturēšanas sistēmas pamatā, kā arī pretraķešu aizsardzībā. 

Avoti : BBC