Kārlis X Gustavs

Kārlis X Gustavs (zviedru: Karl X Gustav; dzimis 1622. gada 8. novembrī, miris 1660. gada 13. februārī) bija Pfalcu-Cveibrikenu dinastijas Zviedrijas karalis no 1654. gada līdz savai nāvei 1660. gadā. Vienlaikus viņš bija arī valdnieks Zviedru Vidzemes teritorijā. Ieguva varu pēc karalienes Kristīnes I atteikšanās no troņa. Kārļa X valdīšanas laikā Zviedrija sasniedza savas teritoriālās attīstības maksimumu. Iebruka Žečpospoļitā, gandrīz iznīcinādams šo valsti (Polijas vēsturē šis periods iegājies ar nosaukumu Plūdi). Atzīmējot Rīgas pilsētas varonību 1656. gadā, kad Otrā Ziemeļu kara laikā pilsētu ilgstoši bija aplencis Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, viņš piešķīra tās ģerbonim kroni, kas ir arī mūsdienu Rīgas ģerboņa sastāvdaļa.

Pilns tituls

Karaļa Kārļa Gustava tituls 1656. gada līgumā ar Anglijas protektoru Oliveru Kromvelu bija šāds:

"Visgodājamākais un varenākais princis un valdnieks Kārlis Gustavs, no Dieva žēlastības zviedru, gotu, vendu karalis, Somijas lielfirsts (lielkņazs), Igaunijas, Karēlijas, Brēmenes, Verdenes, Štetīnas, Pomerānijas, Kašūbijas un Vandālijas hercogs, Rīgenes firsts (kņazs), Ingrijas un Vismāras kungs, kā arī Reinzemes pfalcgrāfs, Bavārijas, Julihas, Klēves un Bergas hercogs u.t.t."

(latīniski: Serenissimus ac Potentissimus Princeps ac Dominus Carolus Gustavus Gratia Suecorum Gothorum Vandalorumque Rex, Magnus Princeps Finlandiae, Dux Esthoniae, Careliae, Bremae, Verdae, Stetini, Pomeraniae, Cassubiae, et Vandaliae, princeps Rugaiae, dominus Ingriae et Wismariae, nec non comes palatinus Rheni, Bavariae, Juliaci, Cliviae, et Montium dux etc.") 

Lai arī Livonijas ziemeļu daļa bija Zviedrijas pakļautībā, tomēr, tāpat kā Gustavs II Ādolfs un Kristīne I, viņš lietoja vienīgi Igaunijas, nevis Livonijas hercoga titulu, kuru turpināja lietot Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Jans II Kazimirs Vāsa, gan saglabājot kontroli tikai pār Inflantijas vaivadiju.

Dzīvesgājums

Kārļa X māte bija karaļa Kārļa IX meita Katarīna, bet tēvs Johans Kazimirs bija Cveibrikenes-Klēburgas pfalcgrāfs. Karalienes Kristīnes galmā Kārlis X ieguva labu izglītību, vēlāk kara lietās viņu apmācīja ievērojamais karavadonis Lennards Torstensons. Nākamais karalis klātienē piedalījās Trīsdesmitgadu kara Breitenfeldas kaujā 1631. gadā un Jankavas kaujā 1645. gadā. 1648. gadā Kārlis X tika norīkots par zviedru karaspēka pavēlnieku Vācijā, tomēr saistībā ar tajā pašā gadā noslēgto Vestfāles mieru, karadarbību neveica. 1649. gadā karaliene Kristīne, pretēji ietekmīgā Aksela Uksenšernas viedoklim, nozīmēja Kārli X par savu mantinieku. Tomēr Kristines valdīšanas beigu posmā attiecības starp Kārli un Kristīni pasliktinājās, tāpēc laikā līdz valdīšanas sākumam viņš uzturējās Ēlandē. Pēc Kristīnes attiekšanās no troņa 1654. gadā kļuva par Zviedrijas karali.

1655. gada 1. jūlijā zviedri ieņēma Daugavpili, uzsākot Otro Ziemeļu karu ar Žečpospoļitu. Kārlim X Gustavam izdevās relatīvi viegli ieņemt Lielpoliju, un Polijas karalis Jans II Kazimirs aizbēga uz Silēziju. Zviedri turpināja uzbrukumu, un pēc divu mēnešu aplenkuma ieņēma Polijas galvaspilsētu Krakovu. 1655. gada 18. novembrī zviedri aplenca Čenstohovu, bet pēc septiņdesmit dienu aplenkuma nespēja to ieņemt. Šo zviedru neveiksmi var uzskatīt par pagrieziena punktu kara gaitā, jo tā pacēla poļu nacionālo garu un konsolidēja viņu cīņu. 1656. gadā Polijas karalis Jans II Kazimirs atgriezās no trimdas un reorganizēja armiju. Zviedru stāvoklis Polijas dienvidos kļuva arvien nestabilāks. Meklēdams sabiedrotos, 1656. gada janvārī Kēnigsbergā tika parastīts līgums, kurā Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs Vilhelms tika piespiests atzīt sevi par Zviedrijas vasali un sabiedroto. Tajā pašā 1656. gadā Krievijas karaspēks cara Alekseja I vadībā iebruka Livonijā un aplenca Zviedrijas lielāko pilsētu Rīgu un, lai to glābtu, Kārlim X Gustavam nācās no Polijas dienvidiem pārcelties uz Varšavu.

1657. gada 1. jūnijā Zviedrijai karu pieteica Dānija. Zviedrijas karalis straujā triecienā vasaras beigās ieņēma Jitlandi. 1658. gada janvāra beigās, februāra sākumā Kārlis X Gustavs, paklausot sava padomdevēja, vēlākā Zviedru Livonijas ģenerālgubernatora Ērika Dālberga padomiem, veica tiem laikiem spīdošu militāru operāciju, pa ledu forsējot Beltus un pietuvojoties Kopenhāgenai. 1658. gada 26. februārī starp Zviedriju un Dāniju tika noslēgts Roskiles miers, kurā Dānija bija spieta atteiktties no ievērojamām teritorijām (Skones, Bohuslēņa u.c.). Rezultātā ieeja Baltijas jūrā vairs nekontrolēja tikai Dānija. 17. jūlijā zviedri vēlreiz aplenca Kopenhāgenu, tomēr iejaucās Nīderlande, kas Baltijas jūras tirdzniecības dēļ nebija ieinteresēta, lai šaurumus kontrolētu viena valsts, un jūras kaujā sakāva zviedrus, piespiežot tos atcelt Kopenhāgenas blokādi.

Plānodams kampaņu Dānijai piederošajā Norvēģijā, 1659. gadā Kārlis X Gustavs ieradās Gēteborgā, kur piedalījās kārtu sapulcē, tomēr 1660. gada 13. februārī turpat mira 37 gadu vecumā.