de

Antons Bārda

Persan haben keine Bilder. Fügen Sie neue Bilder.
Geburt:
12.06.1891
Tot:
24.06.1981
Kategorien:
Dichter, Pädagoge
Nationalitäten:
 lette
Friedhof:
Umurgas pagasts, Umurgas kapi

Antons Bārda bija dzejnieks, dzejnieka Friča Bārdas brālis

Friča Bārdas jaunākais brālis Antons Bārda no 1925. gada bija latviešu valodas skolotājs Rīgas Poļu ģimnāzijā, bet 1935. gadā kļuva par šās skolas direktoru. Reizē skola tika pārveidota par Valsts Poļu ģimnāziju. Antons Bārda to vadīja līdz 1940. gadam, kad visu skolu direktori tikuši atcelti.

Iespējams, augstais postenis Kārļa Ulmaņa valdības laikā nosacīja padomju literatūras virsuzraugu un daiļdarbu sacerēšanas ideologu norobežošanos no direktora un dzejnieka, ierādot viņam par piemērotu strādāšanu mežā un uz lauka. Laukos palikt Antonu Bārdu gan spieda galvenokārt kara radīti sarežģījumi. Tieši to dēļ citkārtējs vidusskolas direktors apmetās savās tēva mājās Pociema Rumbiņos.

Viņa Rīgas dzīvoklis 1944. gadā sagruva, krieviem uzmetot bumbu uz nama Brīvības un Miera ielas stūrī. Bārda laimīgā kārtā jau pirms uzbrukuma bija daļu mantu aizvedis uz Lielupi pie Ernesta Birznieka – Upīša. Tā izskaidroju Jāņa Jaunsudrabiņa gleznota Antona Bārdas portreta patveršanos, citādāk tas droši vien būtu mums zudis, kā Bārdam zuda visa iedzīve, kas pa darba gadiem sagādāta.

 Gandrīz neviens nejaudāja izaudzēt tik daudz, cik prasīja rijīgās nodevas. Tām vēl klāt nāca spaidu darbi mežā. Antons Bārda savā „Autobiogrāfijā”, kas iespiesta rakstu krājumā Varavīksne 1991, piemin, ka viņam ar biedrinieku uzlikts sagatavot 126 sterus malkas.

Juzdams, ka nebūs iespējams tik lielas klaušas veikt, Bārda braucis uz Rīgu un cerējis Rakstnieku savienībā sastapt Andreju Upīti. Dižais padomju rakstnieks savulaik Antonam Bārdam sacījis: Es to nekad neaizmirsīšu... Tas ir – neaizmirsīšot Bārdas palīdzību 1920. gadā, kad Upīti, uz Igaunijas robežas apcietinātu par nelegālu rīcību, konvoja kareivji veduši uz cietumu un Bārda nejauši viņu uz ielas redzējis, devies palīgā, cik tādos apstākļos jaudājams, un apcietinātajam palīdzējis nest sarkano koferi.

Turklāt nekavēdamies Antons Bārda gājis pie Pāvila Rozīša, kas tolaik bija Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdis, mudinādams raizēties par drīzāku apcietinātā izdabūšanu no cietuma. Upīts, solījumu tomēr aizmirsis, nebija raizējies, lai Antons Bārda kļūtu par LPSR Rakstnieku savienības (RS) biedru, kāds viņš ar savu 1930. gadā izdoto dzejas grāmatu Dziesmu dievs visādā ziņā varēja kļūt.

Rīgā ierašanās reizē Antonam Bārdam Upīti nesekmējies sastapt. Upīti aizstājis valdes sekretārs Kārlis Krauliņš, kas tāpat kā Bārda, gan ne gluži vienā laikā, Latvijas Universitātē studējis filozofiju. Bet Krauliņš jau krievu okupācijas pirmajā gadā bija paguvis no ideālistiskās filozofijas pārskaņoties uz marksismu. Ideoloģisku pretišķību un arī citu iemeslu dēļ no jebkādas palīdzēšanas augstā priekšnieka vietnieks atteicies, tikai mudinājis lūdzēju naskāk strādāt padomju dzīves atjaunošanas darbos.

Vēlāk, kad dibinājās kopsaimniecības, Bārdam saprotamā kārtā nācās kļūt par kolhoznieku un darīt visu, ko brigadieris liek, grāvju rakšanu un aitu ganīšanu ieskaitot. Vai Padomju Savienība kāda plikatu zeme, kaut arī Uldis Ģērmanis soctēviju izņirgājis par nocietinātu nabagmāju! Kompartija var ar saviem augstskolas kadriem rīkoties krieviskā izšķērdībā.

Taču pret zemnieku gribu nodibinātais Pociema kolhozs tikko vilcis dzīvību un drīz bijis spiests transformēties par padomju saimniecību (pievienoties Katvariem); tur Bārda vairs strādāt negribējis, laimīgi sasniedzis pensijas vecumu. Bet, tā kā kolhozā nebijis izstrādāts minimums (200 darbdienas gadā), pensija aprēķināta tikai 35 rubļu apmērā, un tā vēl par 15 procentiem samazināta, jo nebijusi pārmērīta Rumbiņu zeme un Bārdam padomju ierēdņu ieskatā palicis vairāk nekā 0,15 hektāra. Tikai tādu nieku vien okupācijas vara pieļāva personām, kas nebija kopsaimniecības darbā. No pārmērīšanas izpildkomiteja tomēr vairījusies, jebšu Antons Bārda vairākkārt lūdzis pārmērīt zemi un neatstāt viņam ne kvadrātcentimetru neatļautas tēva zemes. Lai nu gan atstātā Rumbiņu daļa bijusi apstādīta vērtīgiem augļu kokiem, kā ģiedams no Bārdas sarakstes ar trimdas literātu Jāni Kārkliņu, ķirši, plūmes un āboli vien tomēr nenodrošina ikdienas iztiku. Un Bārdam klājies gauži grūti. To bieži dzirdēju no Hildas Vīkas, kas Antonu Bārdu augstu vērtēja. Un viņš laikam savukārt visai augstu bija novērtējis Vīkas dzeju.

50. gadu otrā pusē, kad Bārda jau bija pārcietis mežstrādnieka un aitu gana klaušas, sastapu viņu pie Vīkas Eglīšu Valdemāra ielas miteklī. Biju gan Antona Bārdas vārdu dzirdējis, bet viņa dzejoļus nebiju lasījis, varbūt saskolots, ka lasīšanas vērti ir tikai viņa brāļa Friča Bārdas dzejoļi.

Taču pie Vīkas tūlīt pēc apsveicināšanās pirmais temats bija dzeja, un abi dzejas sacerētāji viens otram stāstīja par rakstu darbiem, kas veikti pēdējos mēnešos. Ne Vīkai, ne Bārdam presē tolaik dzejoļus neiespieda, un ne viens, ne otrs pat ieminēties neiedrošinājās par grāmatas izdošanu.

Rendā pārradies, sāku rūpīgāk interesēties par Antonu Bārdu. Ja Rendā nebūtu rakstnieces Vilmas Delles un viņas bagātās bibliotēkas Dzelzāmuros, nāktos apmierināties ar to, kas dzirdēts Vīkas dzīvoklī. Bet Delle spēja ne vien apgādāt ar rakstiem un iedot Valtera un Rapas izdoto dzejas grāmatu Dziesmu dievs, Delle varēja pastāstīt arī par Frici Bārdu un Paulīnu Bārdu, jo viņas dzīvesbiedrs Jēkabs Delle bija kādu laiku dzīvojis vienā istabā ar Frici Bārdu, kā Antons Bārda Cēsu reālskolas mācību laikā amizantā kārtā bija vienā istabā dzīvojis ar savu skolotāju Jāni Grīnu. Delle arī pēc kara uzturēja saites ar Paulīnu Bārdu, ar Antonu – mazāk aktīvas. Vērtīgākās rakstu liecības par Jēkaba Delles un Friča Bārdas draudzību gan jau bija atdotas Zentai Mauriņai, kas vēstules un citus materiālus Dellēm lūgusi, rakstīdama disertāciju par Frici Bārdu.

Vēlāk ar Antonu Bārdu gadījās vairākas reizes sastapties. Kad Rumbiņos atklāja (1968) piemiņas istabu Fricim Bārdam, dzirdēju Antonu Bārdu runājam, bet klāt iet tomēr vairījos, redzēdams, cik daudz ir ļaužu, kas grib apsveicināties ar Friča Bārdas brāli un turpat līdzās ar Paulīnu Bārdu, ko es ik pavasari sastapu Elzas Stērstes jubilejā, bet Antons Bārda Stērsti neapmeklēja, pieļauju Stērste viņu neaicināja, zinādama, ka no Pociema iebraukšana Rīgā marta vidū nav viegli īstenojama.

Tikai Bārdu dzimtas mājās kļuva skaidrs, kāpēc Paulīna Bārda runājusi par Antonu Bārdu kā citu māju iemītnieku: viņš apdzīvoja Rumbiņu veco māju, jaunais nams esot ticis Friča Bārdas celts. Veco māju, zālē un krūmos ieaugušu, gleznotājs Ansis Artums 1992. gadā attēlojis lielformāta gleznā, ko Rakstniecības muzejs gadu vēlāk no Tukuma meistara iegādājies.

Muzejam savulaik ir nodota Rumbiņu vecā saimnieka Jāņa Bārdas un vēlāk Antona Bārdas rakstīta saimniecības grāmata, kurā ieraksti jau no 19. gs. 80. gadiem. Saglabājusies arī Rumbiņu mājas grāmata, sākta 1907. gadā, kad Pociems vēl saucās par Pozendorfu un Rumbiņi bija Rumbing. Mājas grāmata iespiesta Limbažos, kas tad vēl vācu un krievu izteiksmē saucās par Lemsal, un spiestuves īpašnieks bija pazīstamais grāmatizdevējs Kārlis Paucītis.

Grāmatnieka un grāmatu tirgotavas īpašnieka darbošanās boļševikiem 1919. gadā likusies tik bīstama, ka tautas kaitnieks Valmierā nošauts.

Ir saglabājusies gan Antona Bārdas iesvētību apliecība, ko izdevis Straupes mācītājs, gan Latvijas Sociālistiskās Padomju republikas tautas bankas paziņojums par Rumbiņu parādu 1900 rubļu apmērā, par ko 1919.29.IV sūtīts paziņojums, tāpat Antona Bārdas 1925. gadā rakstīts līgums starp Rumbiņu saimnieku Jāni Bārdu un pusgraudnieku Ernestu Nātriņu.

Pāris reizes ar Antonu Bārdu sastapos Rakstnieku grāmatnīcā, kur viņš man 1971. gadā uzdāvināja tikko izdoto grāmatu „Puķe pagalvī”, ierakstīdams tajā kāda sava dzejoļa rindas.

Par Antona Bārdas pēdējām dienām Limbažos liecību sniegusi Emma Stegere, kas dzīvojusi vienā mājā ar viņu. Ziemās Rumbiņos nespēdams uzturēties, Bārda bija lūdzis viņam piešķirt dzīvokli pilsētā. To arī dzejnieks Mūru ielā dabūjis. Vēstule ir adresēta literatūras zinātniecei Mildai Kalvei. 1981. gada pavasarī, posdamies no pilsētas uz Rumbiņiem, Bārda sniedzies aizvērt logu un kritis, lauzdams gūžu. Tai pavasarī viņam ir jau 90 gadu, un šai gadā, īsi pirms nelaimes gadījuma, tiek izdots viņa dzejoļu krājums Mūžīgā vasara. Vecam cilvēkam bīstamais lūzums drīz noved dzejnieku kapā. Antons Bārda miris pašā Jāņu dienā, apglabāts Umurgas kapos.

Visu laiku bijis vecākā brāļa Friča Bārdas paēnā, Antons Bārda ir nepietiekami izcelts latviešu gara darbinieks. Viņš izceļams ne vien kā godīgs dzejnieks, bet it sevišķi kā ievērojams kultūras cilvēks, kā latviskas pārliecības paudējs, kas nelocījās padomju varai, diedelēdams atzinību. 85 gadu jubilejā dzejnieks, savu dzīvi vērtēdams, aktīva darba gadus jautis kā tāli šalcošu mežu un sacījis: Tu jūti, ka kaut kāda vērtības apziņa tevi nomierina un gaiši noskaņo. Antons Bārda ir visādi daudzināms, sevišķi šajā gadā, kad viņam ir 120. dzimumdiena.

Pēc Jāņa Liepiņa atmiņām

***

Antons Bārda, dzim. Pociemā, "Rumbiņos", apglabāts Umurgas kapos. Dzejnieks un skolotājs.   M Ieva dz. Lāce.

Mācījies Pociema Pīlāgu pamatskolā, Umurgas draudzes skolā, Limbažu pilsētas skolā.

1914. beidzis L. Ausēja reālskolu Cēsīs.       

Ieguvis tautskolotāja tiesības un strādājis par skolotāju.

1916.g. iestājies Tērbatas universitātē.

Karš mācības uz laiku pārtrauca.

1925/1935. Rīgas poļu ģimnāzijas skolotājs,

1935/1940. Rīgas poļu ģimnāzijas direktors.

Otrā pasaules kara laikā beidzis Latvijas Universitāti.

Pēc kara strādāja vietējā kolhozā.

Pirmais dzejolis "Rīts" publicēts 1912.gadā. Iznākuši dzejoļu krājumi "Dziesmu dievs" (1930, ieguva Kultūras fonda godalgu), "Puķe pagalvī" (1971), "Mūžīgā vasara" (1981). Kopā ar Paulīnu Bārdu sakārtojis Friča Bārdas dzejoļu grāmatu "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam" (1923).

                Avots:       LVVA 1632-2-364-59.

Ursache: news.lv, biographien.lv

Titel Von Zu Bilder Sprachen
Universitas Tartuensis, Tartu UniversitāteUniversitas Tartuensis, Tartu Universitāte00.00.1632lv

    loading...

        NameBeziehungGeburtTotBeschreibung
        1
        Jānis BārdaVater00.00.1844
        2Ieva BārdaIeva BārdaMutter00.00.1850
        3Jānis BārdaJānis BārdaBrüder21.09.187727.10.1943
        4Fricis BārdaFricis BārdaBrüder25.01.188013.03.1919
        5Edvīns BārdaEdvīns BārdaNeffe06.04.190028.09.1947
        6
        Oskars BārdaNeffe31.05.190421.01.1958
        7Rūdolfs BārdaRūdolfs BārdaNeffe07.02.190324.01.1991
        8Arvīds BārdaArvīds BārdaNeffe11.11.190109.02.1941
        9Zigurds BārdaZigurds BārdaNeffe04.04.191601.08.1984
        10Biruta BārdaBiruta BārdaNichte00.00.192000.00.2004
        11
        Ulrika Tamāra BārdaNichte04.06.191722.01.1920
        12Ieva BārdaIeva BārdaSchwägerin27.05.188930.03.1976
        13Paulīne BārdaPaulīne BārdaSchwägerin08.06.189007.10.1983
        14Jānis LiepiņšJānis LiepiņšBekanntschaft19.10.193026.05.2022
        15
        Emma StegereBekanntschaft25.11.189803.01.1996

        Keine Termine gesetzt

        Schlagwörter