Eduards Bīriņš

1883.07.04. Jaunsvirlaukas pag. Cāļos (Vecsvirlauka) - 1971.Rīgā

Diplomāts, žurnālists, sabiedrisks un politisks darbinieks. Mācījies Jelgavas reālskolā, strādājis Stefenhāgena tipogrāfijā. Pirmais Latvijas Republikas ģenerālkonsuls Apvienotajā Karalistē (Lielbritānija).

Avots: jelgavasbiblioteka.lv

Kā piektais 14 bērnu lielajā Bīriņu ģimenē Eduards droši vien bija spiests izjust, ko nozīmē cīnīties par savu ”es”. Bīriņi gan nebija tukšinieki – viņu Jelgavas apriņķa Vecsvirlaukas pagasta ”Cāļu” saimniecība ar 100 pūrvietām zemes bija pietiekami liela bagātība. Vecāki Pēteris un Emīlija Bīriņi bija cienījamas personas apkaimes sabiedrībā. Radi, braucot no apkaimes pagastiem, ”Cāļos” apstājās, lai atpūtinātu zirgus un pie reizes uzzinātu, kas jauns Jelgavā. ”Cāļos” vienmēr varēja saklausīt kādu svaigu domu.

Carisma pēdējo gadu pārkrievošanas politika izraisīja lielu pretestību latviešos. Sevišķi šo garu varēja just tā sauktajās ”vakarnieku” sapulcēs, kas satuvināja Jelgavā pazīstamākos latviešu censoņus. Šādi pasākumi nereti tika organizēti ”Cāļos”. Tolaik daudzi no nākamajiem ”piektgadniekiem” sastapās Jelgavā un tālāk devās uz Rīgu. Vieni dedzināja muižnieku pilis, citi centās iedvesmot tautu neklausīt svešai varai, lai pašķirtu ceļu savas valsts veidošanai.

Piecpadsmitgadīgais Jelgavas reālskolas audzēknis Eduards 1899. gadā sāka pelnīt sev kabatas naudu ”J. F. Stefenhagens un dēls” drukātavā. Tur karjeru no burtliča mācekļa bija sācis arī vēlāk pazīstamais grāmatu grafiķis Mārtiņš Bušs. Eduards gan nekļuva par mākslinieku, viņš izvēlējās vidi, kurā, kā viņš uzskatīja, var panākt vairāk, – politiku. Vakarēšanās ”Cāļos” un diskusijās piedalījās gan brālēns Jānis Bisenieks, kas turējās kopā ar Jāni Čaksti, gan citi, kas bija studējuši Maskavā, Pēterburgā, Tērbatā. Viņu runās jauneklis labprāt klausījās. Eduardam patika risks. Viņš atmiņās raksta: ”1902. gada oktobrī–novembrī no Bankava ”Pavāru grāmatas” un Jaunās Derības burtiem kopā ar Kārli Kurševicu un Emīliju Kalniņu ierīkojām Jelgavā pirmo slepeno (pagrīdes) drukātuvi Latvijā un uz Ziemassvētkiem izlaidām pirmo drukāto proklamāciju ”Miers virs zemes”, aicinādami strādniekus un zemniekus uz cīņu pret kapitālistiem un patvaldību Krievijā.”

1903. gadā Bīriņš piedalās sociāldemokrātu Rīgas grupas dibināšanā, kļūst par tās komitejas locekli, bet drīz komiteju pilnā sastāvā arestē. Eduardu, varbūt par laimi, ieslodzīja Centrālcietumā, kur nācās pārdzīvot savu cīņubiedru – demonstrantu – apšaušanu Rīgas Daugavmalā.

Pēc atbrīvošanas ar pseidonīmu Jēzulēns viņš atkal spītīgi iesaistījās revolucionārā darbībā. Latviešu sociāldemokrātu savienībā (LSDS) viņu ievēlēja par atbildīgo nelegālās literatūras izdošanā.

1906. gada janvārī Bīriņš, bēgdams no reakcijas, devās emigrācijā uz Šveici. Kopā ar nejauši satikto Miķeli Valteru, kura politisko uzskatu kvēls aizstāvis viņš bija, un citiem tika nolemts atjaunot LSDS darbību Baltijā. Šādā nolūkā 1906. gada aprīļa sākumā Bīriņš atgriezās Rīgā kā ”Hamburger Zeitung” redaktors Johans Brauns, vezdams bagāžā manuskriptus politiskās literatūras izdošanai.

Bīriņu atkal ievēlēja par LSDS centrālkomitejas locekli, taču 1906. gada 3. septembrī kopā ar brāļiem Alfrēdu un Ādolfu atkal arestēja – aizdomīgajā buntavnieku pulcēšanās vietā Vecsvirlaukas ”Cāļos”. Rīgas Centrālcietumā Bīriņš, būdams spēcīgs vīrs, izsitis savai kamerai durvis no eņģēm… Eduardam tad vēl nebija pat 25 gadi.

1908. gada martā vecāki pret 500 rubļu drošības naudas panāca dēla atbrīvošanu no ieslodzījuma līdz tiesas dienai. Bīriņš to izmantoja, lai, tvaikoņa ogļu bunkurā noslēpies, dotos uz Londonu.

Londonā radās doma par visu turienes latviešu apvienošanu bezpartijiskā latviešu izglītības biedrībā. Par biedrības priekšnieku ievēlēja skolotāju Juri Dabertu, bet Bīriņu, neskatoties uz enerģisko cenšanos iekļūt vadošos amatos, – par sekretāru. Bīriņš kārtējo reizi palika kādam aiz muguras – droši vien ekspansīvā rakstura dēļ. Rudenī, piedaloties LSDS konferencē Briselē, viņam radās asas domstarpības ar partijas vadītājiem, kas faktiski izvirzīja priekšplānā revolucionāro teroru, ko Bīriņš kategoriski noraidīja un lepni izstājās no savienības. Šo soli viņam vēlāk atgādināja, jo neviena partija vairs neiestājās par Bīriņa kandidatūru valsts amatos.

Anglijā mūsu varonis apprecējās ar dignājieti Ievu Strožu. Laika gaitā piedzima seši bērni. Bīriņi mājas tagad atrada Liverpūlē. Eduards atjaunoja sakarus ar latviešu avīžu redaktoru Aronu Matīsu un regulāri, sākot ar 1912. gadu, ar pseidonīmu Romnieks rakstīja informācijas par apstākļiem Anglijā laikrakstam ”Baltijas Vēstnesis” (vēlāk ”Dzimtenes Vēstnesis”). Bīriņš bija tas, kurš ”Dzimtenes Vēstneša” vairākos 1912. gada maija numuros sniedza komentārus par ”Titānika” bojāeju.

Ne bez Bīriņa aktivitātēm latviešu jūrnieku interešu aizstāvēšanai Liverpūlē nodibinājās komisija, šodien teiktu – arodbiedrība.

Par latviešu jūrnieku lietu viņš ziņoja pat Lielbritānijas premjerministram Loidam Džordžam. Ar Latvijas legācijas (vēlāk sūtniecības) Londonā palīdzību tika panākts, ka nevienu latviešu jūrnieku pret viņa gribu vairs nesūtīja ne pie baltgvardiem, ne sarkanajiem, bet atļāva atgriezties Latvijā vai izvēlēties darbu uz kuģiem.

1918. gada novembra beigās Liverpūlē pie latviešu jūrniekiem ieradās ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Viņš lūdza aizdot naudu Latvijas pagaidu valdības delegācijas darba nodrošināšanai Parīzē, kā arī Latvijas legācijas izveidošanai Londonā. Tā kā starp jūrniekiem bija vairāki turīgi kapteiņi – kuģu īpašnieki, savāca visai prāvu aizdevumu. Latvijas valdība šā un citu svarīgu pasākumu organizēšanā augsti novērtēja tieši Eduarda Bīriņa nopelnus. Meierovics un informācijas biroja vadītājs Londonā Georgs Bisenieks viņu rekomendēja konsula amatam Londonā. Ar lielu entuziasmu, mērķtiecīgi un sekmīgi viņš rūpējās par konsulāta ātrāku iekārtošanu, atrada darbam atbilstošus kadrus – no kurienes gan vēl, ja ne no tuvāko paziņu un radu loka, kuri tajā laikā atradās Londonā. Nolūkā nodrošināt jaunās Latvijas valsts atzīšanu un atpazīstamību Bīriņš konsulāta darbības sākumposmā daudz rakstīja presē, propagandēja valsti oficiālās un neoficiālās Londonas sabiedrības un diplomātu pieņemšanās, konferencēs un dinejās. Viņš pedantiski vāca un brošēja savas un tās publikācijas, kas attiecās uz Latvijas konsulāta darbību Anglijas presē. Daļa vākuma saglabājusies un autoriem bija pieejama.

Kad 1924. gadā risināja jautājumu par jauna sūtņa Londonā kandidatūru atlūgumu iesniegušā Bisenieka vietā, amatu gribēja Bīriņš. Ne bez pamata, jo bija reāli piedalījies visās aktivitātēs, kas noveda Latviju līdz neatkarībai.

Tomēr neviens politisks spēks neiestājās ne par to, lai Bīriņš kļūtu par sūtni Londonā, ne arī vēlāk – lai viņš saglabātu ģenerālkonsula posteni. Sava loma tāpat bija nesaskaņām laulībā, kas tika šķirta ”dienesta romāna” dēļ, kas vēlāk tomēr izrādījās īstā mīlestība.

Latvijas valdošās aprindas par sūtni Lielbritānijā 1925. gada martā izvēlējās Fridrihu Vesmani, līdz tam 1. Saeimas priekšsēdētāju, vadošu sociāldemokrātu. Bīriņš bija spiests pamest diplomāta posteni. Savu krišanu viņš skaidro: ”Manu likteni izšķīra sociāldemokrātu partijas līdera sūtņa Fridriha Vesmaņa ierašanās Londonā, kurš 1927. gadā pieprasīja savam partijas biedram, toreizējam buržuāziskās Latvijas ārlietu ministram Feliksam Cielēnam, tūlītēju manu atsaukšanu, kas arī notika.” Aiziešana no ģenerālkonsula vietas faktiski bija aiziešana no diplomātiskā dienesta vispār. Bīriņš velti gaidīja uz jaunu norīkojumu Latvijas ārlietu resorā.

Eduardam un viņa otrajai sievai Lidijai pēc pārcelšanās uz Latviju 1927. gada rudenī klājās grūti. Kā kādā vēstulē rakstījis Bīriņa senais draugs Minka, kas 1933. gada rudenī ASV latviešu tūristu grupā bija ieradies Latvijā: ”Edis Bīriņš rentējis Siguldas pili, tur pazaudējis daudz naudas. Tagad dzīvo Rīgā un gaida uz kādu diplomāta vietu.” Lidija atrada darbu Finanšu ministrijas kuģu apdrošināšanas nodaļā, turpināja arī ierasto tulka darbu.

Diemžēl Eduards savus piecdesmit gadus 1933. gada 7. aprīlī sagaidīja kā bezdarbnieks. ”Plašākai publikai atkal kļuvis pazīstams ar saviem atklājumiem par nekārtībām Latvijas sviesta eksportā,” tā ”Jaunākās Ziņas”.

”Sviesta konfliktā” Bīriņš nopietni bija aizskāris Latviešu Zemnieku savienības, bet vēl tiešāk – Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības intereses. Tā iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā, apvainojot viņu neslavas celšanā un faktu falsifikācijā. 1933. gada rudenī tiesa tomēr Bīriņu attaisnoja.

Kārļa Ulmaņa valdības laikā Bīriņš praktiski vairs nebija jūtams sabiedriskajā dzīvē. Tikai 1939. gada beigās viņš atrada stabilāku darbu Latvijas Darba centrālē. Par Eduarda un Lidijas Bīriņu dzīvi padomju okupācijas laikā zināms, ka Eduards 1940. gadā strādāja par tulku un redaktoru Latvijas Valsts izdevniecībā, bet vācu okupācijas laikā bijis grāmatvedis Rūpniecības direkcijas celtniecības nozarē. 1945. gada beigās viņš esot smagi saslimis ar sirdi, kļuvis par 2. grupas invalīdu un turpmāk algotu darbu nav strādājis.

Zināms, ka Eduards Bīriņš nomira 1971. gada 12. jūnijā 88 gadu vecumā un apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.

Lidijai Bīriņai pēckara posms izrādījās visai atšķirīgs no vīra, jo viss viņas mūžs pagāja Zinātņu akadēmijā, kur viņa tika izvirzīta darbā par sekretāri ZA arodbiedrībā; no 1947. gada līdz aiziešanai pensijā strādāja ZA aspirantūras daļas svešvalodu katedrā. Lidiju Bīriņu apbalvoja ar vairākiem ZA un LPSR Augstākās Padomes prezidija goda rakstiem. Varbūt viņas augsti novērtētā darbība padomju varas sistēmā palīdzēja arī Eduardam Bīriņam izvairīties no Staļina laiku represijām?