Eduards Ramats

Darbojoties Latvju kareivju nacionālajā savienībā. [ap 1917. gadu]. Fotogrāfs: nezināms. 12,8x6 cm.

Eduards Ramats – Lejgalietis dzimis 1886. gada 28. jūlijā Rīgas apriņķa Allažu pagastā Jaunklūgu saimnieka Ādama ģimenē. Mācījies Allažu pagastskolā. Valkas-Valmieras skolotāju semināru beidzis 1907. gadā. No 1906. gada publicējis dzejoļus žurnālos „Kāvi”, „Dzelme”, bijis līdzstrādnieks laikrakstos „Jaunais laiks” un Jaunā Dienas Lapa”. Tulkojis N. Čehova lugu bērniem „Sniega karaliene”. Strādājis par skolotāju Ādažu draudzes skolā, Ikšķiles Elkšņu pagastskolā un ministrijas skolā, N. Rinka un P. Rumbaha pamatskolā Vecmīlgrāvī līdz iesaukšanai armijā 1914. gadā. Tas bija draudzības laiks ar Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi, Jāni Akurāteru, Linardu Laicenu un citiem Ziemeļblāzmas literātiem. Kopā ar Aleksandru Kociņu, Arturu Kroderu, Aleksandru Plensneru bijis Latvju kareivju nacionālās savienības laikraksta „Laika Vēstis” redakcijas loceklis 1917. gadā Cēsīs un Valkā. Pirmais Latvju kareivju nacionālās savienības priekšsēdētājs. Virsleitnanta pakāpē bijis latviešu strēlnieks, arī kara cenzors, kā Latvijas republikas diplomātiskās misijas militārās delegācijas loceklis 1919. gada decembra sākumā komandēts uz Lietuvu sarunām par kopēju cīņu pret Bermontu. Vadījis jaunatnes laikrakstus „Jaunatnes Dzīve”, „Pret Sauli”. Strādājis par skolotāju M. Milleres vidusskolā un A. Saulieša pamatskolā Rīgā, kur 1939. gadā pensionējies.
Ar Lībagu pagasta Buļnieku saimnieka meitu Henrieti Almu Buļnieci apprecējies 1935. gadā. Pēc ģimenes galvas aiziešanas pensijā Ramati dzīvoja Lībagu Buļnieku sētas mājā Druvas, kur zemkopju darbā aizvadīja arī Otrā pasaules kara gadus. No 1941. gada (atļauju 17. martā parakstījis Talsu apriņķa Tautas izglītības nodaļas vadītājs Kārlis Šprunks) līdz 1943. gadam E. Ramats atkal strādāja skolotāja darbu Stendes ciematā. Lībagu Druvās, dodoties bēgļu gaitās, ciemojās dzejnieka Kārļa Skalbes ģimene. No 1948. gada marta Ramats bija skolotājs Lībagos. Vadījis kori, darbojies kā ērģelnieks Talsu, Stendes un Nurmuižas baznīcās. Viņa darbu 1949. gada februārī izvērtēja īpaša izglītības inspekcijas komisija, izdarot sekojošu slēdzienu: „Neapmierinoša ir skolotāja b. Ramata darba kvalitāte. Neskatoties uz jau agrāk nosodīto b. Ramata bezprincipu nostāju cilvēku apziņas saindētājas reliģijas jautājumos, b. Ramats lieto antiaudzinošus jēdzienu izskaidrojumus, dodot idealizētus piemērus no bijušo fašistisko mazpulku dzīves; izskaidrotājas lasīšanas stundās uzdod skolēniem lasāmvielu apgūt mehāniski, izvairoties no izskaidrojuma, kad nepieciešams dziļi partejisks nacionālā lepnuma iedvesmotājs izskaidrojums, mācot par Latviešu divīzijas cīņām Padomju armijas rindās pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem.” Ar 1949. gada 1. aprīli viņš atbrīvots no darba Lībagu skolā. Viņa arhīvā saglabājies Eduarda Ramata pašrocīgi rakstīts teksts: „Stendes nepilnā vidusskolā 3 mēn. 15 dienas; Lībagu 7-gadīgā skolā 1 g. 1 mēn. Kopā pie komunistiem 1 g. 4 mēn. 15 dienas.”
Manuskriptā rakstījis tēlojumu grāmatu „Skumju dārzā” – fragmenti publicēti periodikā. Izdoti Lejgalieša dzejoļu krājumi „Ziedu elpā” (1912), „Naktī” (1912), „Pie svešu ļaužu ugunskura” (1923). Dzejnieks sastādījis krājumus „Sargs un Karogs”, „Zelta graudi”, „Zvaigžņu logs”, rakstījis lugas bērnu teātriem – „Uz gaišā ceļa”, „Slotsējējs un vilks” (1935) u.c.
Eduards Ramats-Lejglietis miris 1979. gada 31. martā, apbedīts Lībagu Ķīļu kapsētā.