Eižens Finks

Eižens Finks bija aktieris un fotogrāfs, bet vairāk Latvijā pazīstams kā "gaišreģis"; reizēm dēvēts par latviešu Nostradamu. Viņam piedēvēja spēju pareģot nākotni, kas reizēm precīzi piepildījās.

Dzīvesgājums 

Eižens Finks dzimis 1885. gada 25. jūnijā čigānu amatnieka Johana Finka un viņa sievas vidzemnieces Līzes Braunas ģimenē.

Kā dzimšanas vieta viņa dokumentos bija norādīts vilciens Viļņa - Žitomira, savukārt Latvijas Republikas pasē 1922. gadā ierakstīts, ka Eižens Finks Jāņa dēls ir Limbažos dzimis latvietis.

 Pēc vecāku nāves viņu uzaudzināja kāda Valmieras apriņķī dzīvojoša latviešu ģimene. Viņa patēvam paticis iedzert un pamāte viņam nav pievērsusi īpaši daudz uzmanības.

Astoņu gadu vecumā viņš sāka apmeklēt skolu, 13 gadu vecumā piepildījies viņa pirmais pareģojums par kāda jauna cilvēka noslīkšanu Gaujā pie Valmieras. Bez dzimtās čigānu un latviešu valodas apguvis arī vācu, krievu un poļu valodu.

Jaunībā Finks bija ceļojoša cirka mākslinieks, taču pēc neveiksmīga kritiena arēnā bija spiests to pārtraukt. Strādāja par mācekli pie kāda Valmieras fotogrāfa un apguva tolaik jauno fotografēšanas prasmi.

1909. gadā viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā un atvēra savu fotodarbnīcu Kalnciema ielāĀgenskalnā, vēlāk koka namā Maskavas ielā 173 Maskavas forštatē, kur nodarbojās arī ar zīlēšanu. 

1911. gadā tika izdota viņa grāmata "Sapņu tulks" ar apmēram 6000 sapņu skaidrojumiem. 

1912. gadā Finks apprecējās ar Annu Dreimani un viņu ģimenē piedzima divi bērni Rita un Klaudijs.

Pirmā pasaules kara laikā Finks pārcēlās uz Petrogradu, tad uz Harkovu, kur turpināja nodarboties ar fotografēšanu un pareģošanu.

1918. gadā viņš it kā esot strādājis Azerbaidžānas Demokrātiskās Republikas valsts kancelejā.

1922. gadā viņš atgriezās Rīgā un 1928. gadā atvēra fotodarbnīcu Kaļķu ielā 12 un savā salonā pieņēma daudzus turīgus Rīgas pilsoņus, kas vēlējas uzzināt savu nākotni. Viņa slava pieauga pēc Zigfrīda Annas Meirovica un Jāņa Čakstes nāves apstākļu pareģošanas.

Rīgas krievu avīze "Segodņa" regulāri publicēja Finka paredzējumus, bet "Jaunākās Ziņas" par viņu rakstīja kā par lētticīgi ļautiņu krāpēju un šarlatānu. Nesaskaņas ģimenē noveda pie Finka laulības šķiršanas 1932. gadā un viņš pārvācās dzīvot Raiņa bulvārī 3.

1930-to gadu beigās un 40-to sākumā valstī bija gaidāmas lielas pārmaiņas, tāpēc pareģa Finka popularitāte auga. Finku uz pieņemšanu aicināja miljonāre Emīlija Benjamiņa.

Viņa uzaicināja Finku uz balli, kur pulcējas tā laika augstākā un izsmalcinātākā sabiedrība. Benjamiņa apsolīja Finkam 100 Ls par to, lai viņš atrastos zālē un izklaidētu viesus pareģodams nākotni. Tovakar Finks esot papildus nopelnījis 3000 Ls, jo viesi ļoti labi apzinājušies, kas ir viņu izklaidētājs un tāpēc neskopojās ziedojot lielas naudas summas.

Benjamiņa kundze redzot viesu dāsnumu, atteicās izmaksāt Finkam apsolīto summu. Finks viņai pateicis:

"..Jūs nomirsiet trūkumā un ciešot badu. Jūs gulēsiet uz kailiem dēļiem un jums nebūs pat spilvena!..

 Viesi to uztvēruši kā joku. Taču leģenda vēsta, ka Emīlija Benjamiņa un Eižens Finks satikās vienā nometnē izsūtījumā Usoļlagā un pēc pāris mēnešiem, kā bija paredzējis Finks, miljonāre Emīlija Benjamiņa mira barakā, ciešot badu, guļot uz kailiem dēļiem.

Finka fotosalonu apmeklējuši arī dažādu vēstniecību darbinieki, tādēļ pēc Latvijas okupācijas viņu apcietināja kā vācu militārā izlūkdienesta rezidentu Latvijā un 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz KPFSR.

Tiesā viņam inkriminēja pretpadomju aģitāciju un spiegošanu, jo

"fotostudijas īpašnieks Jevgēņijs Finks tās aizsegā nodarbojās ar hiromantiju un, būdams naidīgi noskaņots pret PSRS, zīlēt atnākušajām personām cildināja Hitleru un hitlerismu, veica provakatorisku darbību, mudinot izbraukt uz Vāciju, savā sakāvnieciskajā aģitācijā apgalvoja, ka neizbēgamajā karā starp Vāciju un PSRS, Vācija uzvarēs neilgā laikā"

un piesprieda nāvessodu nošaujot, vēlāk to aizstāja ar 8 gadiem brīvības atņemšanu.

Arī GULAG soda nometnē viņš esot turpinājis nodarboties ar zīlēšanu, tādēļ izdzīvoja un 1951. vai 1953. gadā atgriezās Latvijā pie bijušās sievas Annas.

Dažādos dzīvokļos Finku atkal slepus apmeklēja liels daudzums cilvēku.

Viņš miris no smadzeņu triekas 1958. gada 6. februārī Maskavas forštatē un apglabāts Pokrova kapos.

Piemiņa 

• 2000. gadā Māras Zālītes uzrakstīja libretu un Jāņa Lūsēna līdz 2008. gadam pabeidza rakstīt mūziku rokoperai „Sfinksa" pēc Eižena Finka biogrāfijas motīviem. Tā iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī.
• 2011. gadā Maskavas ielā 179 Rīgā iekārtota "Finka māja".

***

“...Tu redzēsi, ka pasaule Latviju atkal atzīs kā brīvu valsti. To sākumā arī pieredzēsi tepat Arkādijā. Tu iesi caur parku: tu būs atkal Latvijas karogs, cilvēki. Tur runās tie, kas bijuši izsūtīti un atgriezušies… .

....Tur tu dzirdēsi par to, cik daudz savu cilvēku latviešu tauta krievu varmācības dēļ zaudējusi. Es tev varu pateikt to skaitli. Tas ir ap 200 000....

....Latvijā atkal plivinās sarkanbaltsarkano karogu, bet pie varas būs komunisti. Tas ilgs vairākus gadus. Komunisti nedarbosies latviešu tautai, bet krievu interesēs. Daudz būs runu par brīvību un neatkarību.Tas būs tukšas muldēšanas laiks. Joprojām būs tas pats viss sliktais pret latviešiem. Komunisti padarīs latviešus plikus un nabagus. Paši viņi savāks lielas vērtības. Tās iegūs krievi un žīdi. Tās nebūs godīgā ceļā iegūtas vērtības.Tad- es nevaru pateikt, kā tas iznāks- bet viņi būs spiesti atdot visu atņemto latviešiem atpakaļ. Būs milzīgs pasaules spiediens- krievi un visi svešie dabūs braukt prom”…

...Tautas, kas bijušas zem Krievijas jūga, kolīdz tās mazliet nostiprinās pašas savu iekšējo varu, trieks krievus ārā no savām zemēm. Un viņi to būs pelnījuši. Pēdējās Krievijas robežas es redzu tikai ap Maskavu, Ļeņingradu un Baltkrieviju. Tur paliks visi lielie mahinatori, kuri negribēs strādāt, un viņi kļūs pēdējie nabagi. Tad, meklējot labāku dzīvi, krievu tauta izklīdīs pa visu pasauli”

no "Rīgas gaišreģis Eižens Finks”