Roberts Blankenburgs
- Geburt:
- 19.05.1900
- Tot:
- 08.01.1975
- Patronym:
- Ernesta dēls
- Zusätzliche namen:
- Blankenburģis
- Kategorien:
- Bärentöterorden / Kriegsorden, Geboren in Lettland, Landwirt, Nationalgarde, Partei Schlachten der Unabhängigkeit, Teilnehmer des Ersten Weltkriegs
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Kalamazoo, Riverside Cemetery
Dzimis Vecpils pagastā (Ilmājas pagastā) Ernesta un Annas Blankenburgu ģimenē. Izglītojies Durbes proģimnāzijā un Tadaiķu ministrijas skolā. Pēc tam apmeklējis grāmatvedības kursus.
Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 3. martā Durbē.
Ieskaitīts 4. atsevišķajā bataljonā, pēc tam Saldus komandantūrā un beidzot 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā.
Paaugstināts par jaunāko rakstvedi.
1919. gada 15. oktobra kaujā par Daugavgrīvas cietoksni zem spēcīgas ienaidnieka uguns pirmais metās pāri Lielupes tiltam uz Bolderāju, aizrāva citus sev līdzi un, neskatoties uz ievainojumu, palika ierindā līdz kaujas beigām. Par 1919. g. 15. oktobra kauju pie Bolderājas apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Piešķirts arī Tadaiķu Lejas muižas centrs.
Atvaļināts 1921. gada 10. martā.
Bijis jaunsaimnieks Tadaiķu pagasta "Lejās", darbojies aizsargu organizācijā un pagasta padomē. Brāļi: Ādolfs, Augusts un Valdemārs. Sieva Maija.
1945. gadā aizbraucis uz Vāciju, vēlāk pārcēlies uz dzīvi ASV. Bijis dažādu darbu strādnieks Kalamazū pilsētā. Kalamazū apkārtnē Parčmentā ieguvis mazu saimniecību.
Apbedīts Riversaidas kapos.
Pie viņa kapa Lācplēša dienā notiek piemiņas brīži.
Avoti:
- Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 3 (01.05.1975.)
- https://collections.arolsen-archives.org/en/search/topic/3-2-1-1_32110000-028-305?s=Blankenburgs
***
Kate Francis Tadaiķu pagasta Subra mājās ganījusi R. Blankenburga lopus. Ganei uzbrucis tekulis un to ar ragiem vārīgi sadauzījis. T. cietusi tik smagi, ka nogādāta pie ārsta.
Avots: Kurzemes Vārds, Nr.195 (29.08.1936.)
***
Mērenas nepatikšanas piedzīvojusi Roberta Blankenburga ģimene Kalamazū, kad kādu nakti tās mājā ietriecies auto, kurā braukuši četri pusaudži un viens jauneklis. Māja bojāta, arī automobilis, protams, tā vadītājam ievainota seja, bet pusaudži palikuši neskarti. Blankenburgs — Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieks un Lāčplēsis, ieradies ASV 1951. g. un iepircis arī ģimenes māju.
Avots: Laiks, Nr. 16 (25.02.1953.)
***
Ar betonēšanas darbiem R. Blankenburgs piedalījies Kalamazū Sv. Jāņa ev.-lut. latviešu draudzes baznīcas celšanā.
Avots: Laiks, Nr. 3 (11.01.1961.)
***
69 g. vecais Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Roberts Blankenburģis ar dzīves biedri Maiju un 67 g. vecā brāja Augusta ģimene 1965. gadā ieguva savā īpašumā pilsētas nomalē esošo 10 akru lielo drenēto purvu līdz ar noplukušajām ēkām par apm. 3000 dol. „Tūlīt jau nevarējām uz dzīvi šeit pārnākt, jo pie mūsu tempa pagāja vairāk nekā gads, līdz paspējām māju pārbūvēt. Bija izdevīgi, paši dzīvojām pilsētas mājā, kuru vēlāk pārdevu, bet braucām te strādāt — būvējām un kopām laukus. Darba bija un arī vēl tagad ir tik daudz, ka nemaz nezinu, kā un kad varēs visu veikt," stāsta enerģijas pilnais saimnieks, kurš arī priekš 25 gadiem Latvijā apsaimniekojis savas, valsts piešķirtās Tadaiķu muižas centra „Lejas." Liels atvieglojums Robertam Blankenburģim bija apgūtais amats būvniecībā, kurā viņš Kalamazū strādāja līdz pensijas izkalpošanai. Mājas pārbūve tāpēc bijusi „tīrais sīkums." Tagad, redzot izremontēto māju, kur viss tikpat kā jauns, liekas, labāku neko nevar vēlēties.
Viesmīlīgais saimnieks pēc senās latviešu tradīcijas ikvienu ciemiņu, kurš ienācis viņa namā, pacienā ar vērmeļu „drapēm," bet saimniece uzklāj īstu pļaujas svētku galdu ar pašu ražojumiem: rudzu maizi, medu, siltu pienu, jāņu sieru, paniņām, sviestu, svaigi ceptām zivīm un daudz citiem gardumiem. Mielojamies, tērzējam, priecājamies: „Kas nekait lauksaimniekam, viss viņam ir." „Tā tomēr nav vis, sāls un cukurs tomēr jāpērk," atjoko saimnieks.
Izmantajam rudens saulaino svētdienu un ejam tīrumos, kas vēl tumša, sulīga zaļuma pilni, nemaz neliecina par rudens atnākšanu. Pirmie uzmanību saista vēl ziedošie dažādu puķu lauki, aiz kuriem pavīd trīs nelieli zivju dīķi. Tos baro avota ūdens un, kā saimnieks pastāsta, tajos reiz ielaistas 400 mazās forelītes. Tagad daža no tām izzvejota pat 3 mārc. smaga, šie zivju dīķi arī pašu rakti un tos apņem zālāju lauki lopbarībai, lai paēdinātu divas raibaļas un teliņu, kuri ganās aplokā, četrām cūkām mājvieta ar nojumi un cūkaploku izveidota zem kokiem, lai vasarā būtu paēna.
Jau agrāk bija dzirdētas runas, ka „Blankenburģi cūkas barojot ar kūkām," tādēļ izdevība to tagad noskaidrot uz vietas. „Tas tiesa, nu jau vairāk gadu kopš vedu no pilsētas maizes fabrikas nepārdoto dienu veco maizi " un, saprotams, arī kūkas, ko var iegūt par ļoti niecīgu maksu. Fabrika tās neizmanto, bet mums tā ir ļoti augstvērtīga un noderīga cūku barība," apliecina saimnieks. Bet ne jau ar kūkām vien var nobarot 4 cūkas, tādēļ saimnieks rūpējies par pašaudzētu lopbarību kā govīm, tā arī cūkām, izaudzējot lielu lauku kukurūzas, kura tagad čabēt čab ar piebriedušām vālītēm. Turpat līdzās — vēl nenorakts kartupeļu lauks.
Sakņkopībā, kā izrādās, lielāks speciālists ir otrs brālis, Kalamazū latv. kredītsabiedrības kasieris Augusts Blankenburģis. Viņš ar dzīves biedri Olgu dzīvo pilsētas mājā, bet rušināties sava prieka pēc uz „purvu" brauc gandrīz vai katru dienu. Ražu viņš ievāc bagātu, un gurķu un tomātu pietiek ne tikai savai un meitas ģimenei, bet labu tiesu „prieka dēļ" izdala ari paziņām un draugiem.
Gar robežstrautu, izcērtot brikšņus, izveidots apstādījums ar priedītēm, eglītēm, bērziņiem un citiem kociņiem. Nemaz ilgi nebūs jāgaida — te būs skaists parks. Lopu kūts tuvumā staigātājus sagaida vistu bars ar gaiļa latvisko ķikerekū un tepat arī mājas sargs Krancis.
Kad esam atkal pie mājas, skats vēlreiz pārslīd 10 akru drenētā purva iekrātiem laukiem, kur vēl tikai pirms 4 gadiem bija vienīgi nepārejams krūmu un nezāļu muklājs ar labu mitekli čūskām. It kā gribas no jauna apliecināt latviešu lielo uzņēmību. Te nav svarīga peļņa, ne dzīšanās pēc mantas, bet tikai paša prieks un vēlēšanās būt saimniekam uz savas
zemes.
To visu apliecinādams, 69 gadus vecais saimnieks atvadoties vēl nopriecājas: „Nu sakiet, kas te nekaiš, te ir sunīts, kaķītis, vistiņas, gotiņas, cūciņas un arī zivtiņas, ar kurām varu sarunāties latviski. Man vienmēr ir ko domāt un prātot. Esmu bijis jau no mazotnes saistīts ar dabu, un te man ir labi. Te ir mana mazā Latvija."
Avots: Laiks, Nr. 80 (08.10.1969.)
***
Mirušā Lkok R. Blankenburģa atraitne, nespēdama turpmāk apsaimniekot 9 akru lielo saimniecību, izšķīrusies to pārdot, vispirms piesolot to latviešiem. Saimniecībā viss inventārs, ieskaitot slaucamu govi. Tā atrodas 5 jūdzes no Kalamazū un 1 jūdzi no Parčment pilsētas. Rakstīt: A. Blankenburģis, 1516 Fairbanks, Kalamazoo, Mich. 49001. (Vm).
Avots: Laiks, Nr. 17 (26.02.1975.)
***
LKOK Roberta Blankenburga atraitne Maija pārdevusi savu saimniecību A. Cazeram un pārcēlusies uz dzīvi pilsētā.
Avots: Laiks, Nr. 41 (21.05.1975.)
***
Blankenburgu ģimenes foto no: http://www.randpsystems.co.uk/blankenburgs/index.htm
Ursache: lkok.com
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Ernests Blankenburgs | Vater | ||
2 | Anna Blankenburga | Mutter | ||
3 | Ādolfs Blankenburgs | Brüder | ||
4 | Valdemars Blankenburgs | Brüder | ||
5 | Augusts Blankenburģis | Brüder | ||
6 | Maija Blankenburga | Ehefrau | ||
7 | Gusts Blankenburgs | Neffe | ||
8 | Visvaldis Blankenburgs | Neffe | ||
9 | Ināra Rihtere | Nichte | ||
10 | Elfrīda Amālija Blankenburga | Schwägerin | ||
11 | Marija Blankenburga | Schwägerin | ||
12 | Olga Marija Blankenburga | Schwägerin |
11.11.1919 | Bermontiāde: Rīga atbrīvota. Sākas pārējās Latvijas atbrīvošana no krievu- vācu iebrucējiem
Pēc Vācijas atbalstītās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas sakāves Rīgā, Latvijas armija uzsāka pārējās Latvijas atbrīvošanu gan no Kurzemes izdzenot Rietumkrievijas armiju, gan no Latgales - boļševistiskās Krievijas Sarkanarmiju.