Pauls Budovskis

Dzimis Jelgavā.

Sportists, vairākkārtējs valsts un starptautisku sacensību uzvarētājs grieķu-romiešu cīņā, brīvajā cīņā, treneris un aktīvs šī sporta veida organizatoriskais darbinieks.

1964.gadā nodibina Latvijas centrālo Cīņas sporta klubu, tā prezidents līdz 1994; Latvijas grieķu-romiešu cīņas federācijas prezidents. Ik gadu oktobrī tiek organizēts P.Budovska piemiņas turnīrs.

Studējis Mākslas akadēmijā. Maizes darbs bijis tipogrāfijā "Valters un Rapa" un 27 gadus bijis mācību meistars Lietišķās mākslas vidusskolā.

---

No intervijas laikrakstā "Sports" 1994.gada aprīlī: "... mainoties varai, nokļuvu sporta biedrībā Lokomotīve. Par boksa sekcijas vadītāju. Bet drīz šīs gaitas beidzās, jo pienāca 1945. gada 21.marts. Pirmā pavasara diena un mana dzimšanas diena. Nāku no darba, redzu, ka pie manas mājas dežurē divi vīri formās. Toreiz dzīvoju Avotu ielā 13. Visi manējie bija laukos  - kundze Fanija, bērni. Uniformētie acīmredzot cerēja, ka izdosies saņemt ciet visu ģimeni, bet, redzot, ka esmu viens pats, aizgāja. Lai naktī, pulksten vienos, vēlreiz pieklauvētu. Uz kratīšanu ieradās trīs virsnieki krievi. Uzrādīja dokumentus, ka esot no Čekas, un arī kratīšanas orderi. Prasīja, vai esot personiskais ierocis. Teicu, ka nav. Sāka vandīt grāmatskapi, svaidot literatūru pa labi un kreisi. Bildu, ka grāmatām ir kultūrvēsturiska vērtība, lai apietas saudzīgāk. Viens, pēc činas augstākais, atvainojās un sāka izsvaidīto krāmēt atpakaļ. Droši vien meklēja kompromitējošas fotogrāfijas. Un tad sapratu uniformēto nāciena iemeslu, sapratu, kurš mani ir nodevis. Tas bija Lokomotīves bokseris Francis Mikuckis. Reiz, uz ielas tiekoties, viņš jau draudēja: “Pienāks laiks, es tev atriebšos par trenera darbību!” Nu tā stunda bija situsi - viņš uzsūtīja. Pēc aresta gribēju audienci pie Arvīda Pelšes, kurš tolaik bija mākslas nozares kurators. Solīja, ka pieņems, bet pats aizlaidās. Neko vairs nevarēja glābt. Aprīļa beigās iespundēja cietumā. lemeta būcenī, kur uz septiņām nāriņām bija 35 cilvēki. Vēlāk mūs pārsvieda uz Centrālcietumu, tur vēl vajadzēja parādīties tā dēvētajai ārstu komisijai, kas visus, protams, atzina par “derīgiem" vergu darbam izsūtījumā. Aizveda pāri Urāliem, Molotovas apgabalā. Sasvieda kā kustoņus lopu vagonos, iedalot arī dažas “paraškas", kur nokārtot dabiskās vajadzības. Visa tālā ceļa laikā klaja ņirgāšanās par cilvēkiem. Braucot uz Urāliem, pa ceļam redzējām cilvēkus dancojam. Izrādījās bija 9. maijs. Kapitulācija. Bet mūs aizveda bez tiesas sprieduma. To vēlāk lēģerī apstiprināja tā saucamā "troika" valsts nodevība... Un drīz vien uzzināju, ka par šo formulējumu gādājuši mani tautieši viltus liecinieki Jānis Kalniņš (Bruno Kalniņa adjutants “siseņos") un riteņbraucējs Immermanis. Man vēl vaicāja, vai viņus pazīstot. Kalniņu jā, boksa tiesnesis, bieži bijām kopā mačos. Ar Immermani darīšanu nebija. Beigu beigās kapteinis Miļutins pēc pratināšanas teica, lai parakstu protokolu, jo lieta izbeigta. Šaušalīgi! Man cilvēkam, kurš nav bijis nevienā partijā, “piesien" dzimtenes nodevību. Man māksliniekam. Tā arī “nolauzu" visus astoņus gadus. Un tikai, no Staļina "akadēmijas" atgriežoties, uzzināju, ka manus viltus lieciniekus sodījis pats Dievs, Jāni Kalniņu saspieda tramvajs, Immmermanis mira lēģerī. Bet sākās viss ar Franci Mikucki. 

Mākslas Akadēmijā mācījos pie Konrāda Ubāna (I un II kursā), pie Kārļa Miesnieka, pie Kārļa Krauzes biju grafikas meistardarbnīcā. Tajā sāku strādāt, mācoties trešajā kursā. Akadēmiju gandrīz pabeidzu. Vēl atlika diplomdarbs, bet tad sākās lēģera laiki. Kad atgriezos no izsūtījuma, aizgāju uz Akadēmijas kanceleju, lai painteresētos, kā būs ar diploma aizstāvēšanu. Padzina, lai labāk tuvumā nerādoties. Ta arī paliku kā ministrs bez portfeļa."