Nikolajs Ķaune

*1903. VII 25. Varakļānu pag.; S. Anna dz. Skujāns.+ 1939. IV 04. Jelgavā.

                1927. Zilupes valsts pamatskolas skolotājs,

                1927. Aglonas ģimnāzijas skolotājs,

                1929. Pieminekļu valdes ierēdnis,

                1930. Krāslavas valsts ģimnāzijas skolotājs,

                1933. beidzis Latvijas Universitāti, cand. hist.,

                1934. piešķira Kr. Barona premiju,

                1934/1939. Jelgavas valsts skolotāju institūta skolotājs,

                1937. I 14. ievēlēts par Latvijas vēstures institūta biedru,

                Studentu vienības „Ziemelis“ vecbiedrs.

4. aprīlī agrā rītā aizsaules ceļos aizgāja Latvijas vēstures institūta biedrs-līdzstrādnieks Nikolajs Ķaune. Viņš dzimis 1903. gada 25. jūnijā Varakļānu pagasta namā, kur viņa tēvs, ienācis no Vidzemes, turēja pasta zirgus. Varakļānos viņš nodzīvoja sava mūža pirmos piecus gadus. 1908.gadā viņa enerģiskais tēvs uzņem Murmastienas muižas ķieģeļcepli. No turienes Nikolajs Ķaune sāk savas pirmās skolas gaitas uz Barkavas pagasta skolu Kanču sādžā. Tur par skolotāju ir vēlākais pamatskolu inspektors Svenne. Gadu vēlāk Ķaunes tēvs pārņem Murmastienas moderniecību (1913.g.). Centīgās ģimenes materiālie apstākļi ir pilnīgi apmierinoši un tādēļ var domāt par dēla Nikolaja tālāku izglītošanu. 1916. gadā jauno Ķauni nodod Madonas elementarskolā. Nedaudz vēlāk viņš mācās jau Biržu (tagad Madonas) ģimnāzijā. Bet sakarā ar lielinieku rīcību ģimenes materiālie apstākļi kļuvuši daudz sliktāki. Taču tas negroza jaunekļa apņemšanos. 1921. gadā viņš ierodas Rīgā un gadu vēlāk (1922.) beidz ģimnāziju (toreiz vidusskolu). lestāšanos kara skolā izjauc nejauša saslimšana. Tad Nikolajs Ķaune dodas uz universitāti un iestājas mehānikas fakultātē. Bet drīz vien viņš pārliecinās, ka nav savā vietā, pāriet vēstures nodaļā un pieķeras vēsturei ar visu sirdi. Lai rastu līdzekļus eksistencei, jaunais students spiests blakus studijām meklēt nodarbošanos. Taču arī te viņš cenšas būt tuvāk vēstures lietām. Tā, piemēram, vairākas vasaras viņš piedalās pieminekļu valdes ekspedīcijās. 1927.gadā Ķaune aiziet par skolotāju uz valsts pamatskolu Zilupē. 1929.gadā viņš atgriežas Rīgā, strādā pieminekļu valdē, tomēr jau tā paša gada rudenī aiziet par skolotāju uz ģimnāziju. 1939. gadā viņš apprecas ar Almu Skujāni, arī vēsturnieci, un pāriet uz Krāslavas ģimnāziju, kur dabū vietu arī viņa dzīves biedre. Protams, strādājot ārpus Rīgas, studijas neveicas tā, kā N. Ķaune pats to vēlētos. Taču ir viņš pats, ir dzīves biedre studijas godam nobeidz, bet nedomā ar to apmierināties. Blakus grūtajam pedagoga darbam Ķaune neaizmirst vēstures zinātnes tekas, čakli rokas Krāslavas bijušā jezuitu semināra bibliotēkā, iemācas poļu valodu un brīvlaikā dodas uz arhīvu Viļņā. Pamazam N. Ķaune kļuva par vienu no labākajiem Latgales pagātnes pazinējiem. Šo savu bērnības zemi viņš neaizmirsa arī 1934. gada rudenī, pārnācis uz Jelgavu par skolotāju Valsts skolotāju institūtā. Jaunu pamudinājumu tālāk iedziļināties vēstures pētīšanas darbā deva Latvijas vēstures institūts, ievēlēdams viņu par biedru-līdzstrādnieku. Latvijas vēsturei N. Ķaune atstājis šādus darbus: „Poļu un leišu laikmets Livonijā", „Vecā Jelgava" — abi populārzinātniski, taču satur arī patstāvīgus pētījumus un atzinumus , „Austrijas sūtniecības ceļojums caur Kurzemi un Vidzemi 1661. g." (Brīvā Zeme, 1929.), „Jezuitu ziņas par ticības stāvokli pie latviešiem 16. un 17. g. s." (Br. Z., 1930. g.), «Garīgās dzīves veidošanās Latgalē" (I. M. 1934. g.), „Krāslavas seminārs" (I. M. M., 1934. g.), „Veci Jelgavas plāni un skati" (Senatne un Māksla), un rokrakstā „Latgale 18. g. simtenī" (kopdarbam "Latviešu vēsture"). Daudz labu nodomu un plānu izjauca pāragra nāve.

                Avots:       „Students“ # 12/1939.

                                "Latvijas vēstures institūta žurnāls", 1939