Eduards Vaiņags

Dzimis Dundagas pagasta "Stiebros"

1927. gadā beidzis Ventspils pilsētas pamatskolu, strādājis lauksaimniecībā un ceļu darbos.

1930. gadā pārcēlies uz Liepāju, Iesaistījies nelegālā komunistiskajā kustībā, iekārtojis pagrīdes tipogrāfiju.

1932. gadā piedalījies legāla strādnieku laikraksta “Jauno Laiku Avīze” izdošanā (iznāca četri numuri).

1932. gadā E. Belaru uzņēma Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienībā, bet 1933. gada martā viņš jau bija Latvijas Komunistiskās partijas biedrs. E. Belars izveidoja un vadīja opozīciju pret sociāldemokrātu vadoņu divkosību un atklātu strādnieku šķiras nodevību, organizēja un vadīja Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības šūnas, nelegālajās sapulcēs lasīja referātus, vadīja nelegālo tipogrāfiju, uzturēja sakarus ar CK pārstāvjiem Lejaskurzemē, tajā pašā laikā .turpinādams legāli darboties «Darba jaunatnē» kā literārās sekcijas un aģitkolektīva vadītājs.

1934. gadā komunistisko darbību notiesāts uz 4 gadiem spaidu darbos.

1938. sarakstījis dzej. "Pēdējā junda", kas kļuva par Kalnciema katorgas himnu.

1940. gadā, pēc PSRS okupācijas Eduards Belars aktīvi sadarbojas ar padomju okupāciojas varu un k|ūst par Komunistiskās partijas Ventspils apriņķa komitejas laikraksta «Brīva Venta» redaktoru.

Padomju varu nomainot vācu okupācijai, pēc neveiksmīga mēģinājuma evakuēties uz PSRS, nošauts.

"... Raksturīgi, ka E. Belars savā postenī redakcijā palika kā pēdējais vīrs, gluži kā kapteinis uz kuģa. 1941. gada 24. jūnijā, kad vācu fašisti lauzās uz Ventspili, iznāca «Brīvās Ventas» 72. numurs ar tajā publicēto
Eduarda Vaiņaga dzejoli «Dziesma padomju dzimtenes ozoliem» un romāna «Kiosks un dienas» 50. turpinājumu, kas noslēdzās ar piezīmi «turpmāk beigas».

Ir ziņas, ka 27. jūnijā vēl iznāca «Brīvās Ventas» pēdējais numurs (neviens tā eksemplārs pagaidām vēl nav atrasts). Kopā ar savu dzīvesbiedri Belars atstāja Ventspili 29. jūnijā un devās Rīgas virzienā. Ne viņam, ne citiem tās pašas ventspilnieku grupas biedriem pārcelties pāri Daugavai Rīga vairs neizdevās. E. Belars nolēma atgriezties un slēpties. Atpakaļceļā, kad Ugālē viņi gribēja padzerties, E. Belaru un viņa dzīvesbiedri nodevējs pazina, un tā patrioti nokļuva cilvēku apšaušanu organizētāja Kārļa Lobes bandas rokās. 1941. gada 12. jūlijā E. Belaru-Vaiņagu nošāva Ventspils jūrmalā. Fašistu lodes apklusināja dedzīgā komunista un trauksmainā dzejnieka sirdi. Daudz, ļoti daudz bija paveikts, taču gājums bija tikai pusceļā!"

Citāti Padomju Karogs (Talsi), Nr.86 (23.07.1966)