Herberts Vulfsons

Herberts Roberts Vulfsons dzimis pārdevēja Augusta Anša Vulfsona un viņa sievas Marijas Minnas (dzim. Degute) ģimenē kā vienīgais bērns. Dzimšanas vieta – Rīga.

Kristīts 28.11.1920 Rīgas Sv. Pāvila ev. lut. baznīcā. [4]   

Iesvētīts 06.10.1940 [15] ?.

Ticība: luterticīgs.     

Tautība: latvietis.

avalstniecība – Latvijas. Pilsoņa iekšzemes pase saņemta 23.02.1937 [1, 4]/24.02. 1937. [2]                     

Mācījies Rīgas pilsētas Amatnieku skolā un tehnikumā (vakaros) [6] un no 1934. g. septembra līdz 1939. g. [3, 4] – 1. Rīgas Valsts ģimnāzijā. [3, 4, 6] Pilnu ģimnāzijas kursu beidzis 15.06.1939. [3, 4] 1937. g. kā abu mācību iestāžu pārstāvis saņēmis 7. godalgu un balvu – hokeja slidas – par piedalīšanos Latvijas Republikas Sabiedrisko lietu ministrijas rīkotajā aprakstu konkursā par dzimtās zemes apceļošanu. Šajās pirmajās skolu jaunatnes ceļojumu sacensībās 102 dalībnieki Sabiedriski-kulturālā departamenta Tūrisma nodaļai iesūtījuši aprakstus par tā gada vasarā veiktā ceļojuma iespaidiem. Kopā ar skolas biedriem – Herbertu Plūmi (1920-1997) un Ziedoni Čubi (1921-1963) [6] – bija devies uz Vidzemi: ar riteni apceļota Dzērbene un Piebalga. Ceļojumā novērotais arī tika atspoguļots godalgotajā aprakstā. Ministrija aprakstus bija iecerējusi izdot grāmatā. [6]

Vēlēdamies turpināt izglītību, 1939. g. izturējis pārbaudījumus un iestājies Latvijas Universitātē. [4, 10] Lai iestātos augstskolā, apmierinoši nokārtojis iestājeksāmenu latviešu valodā, izturējis eksāmenus svešvalodā, latīņu valodā, jauno laiku un Latvijas vēsturē. 03.10.1939 [4] uzsācis studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā. [4, 10, 14] Matrikulas numurs: 24202. [4] Studijas 1939-1940 [9] ļāvušas izvairīties no iesaukšanas padomju dienestā, jo studentus neiesauca. Praksi izgājis Vācijā. Pēc atgriešanās pieņēmis lēmumu, ka nekad kā tiesnesis vai advokāts nekalpos padomju varai. Izlēmis studiju virzienu mainīt – 12.10.1942 [4] apstiprināta pāriešana uz Universitātes Rīgā Veterinārmedicīnas fakultāti. [4, 9, 11]

Studiju laikā mobilizēts Latviešu leģionā, kur 1943-1945 dienējis par veterinārfeldšeri. [9] Viņa pienākumos ietilpušas rūpes par zirgiem, kara laikā šauteni rokās nav turējis. Bijis Kēnigsbergā (Karalauči, tagad Kaļiņingrada, Krievija), Tilzītē (Klaipēda, Lietuva) un Itālijā. Te uzbrukuma laikā tā apbērts ar smiltīm, ka tik kājas ārā rēgojušās. Aiz tām tad nu cīņu biedri arī izvilkuši. Tā kā karadienesta laikā bijis Karalaučos un Tilzītē (vietās, kurās Latviešu leģiona vienības nav bijušas dislocētas), domājams, skaitījies kādā no Vērmahta vienībām.

Pēc vācu karaspēka kapitulācijas 08.05.1945 nokļuvis padomju gūstā Dancigā (Gdaņska, Polija) un padomju filtrācijas nometnēs Karēlijā. 1945-1947 [9] piedalījies Baltās – Baltijas jūras kanāla (Belomorkanal) atjaunošanas darbos. [7, 13] Bijis tik izvārdzis, ka novietots barakā, lai tajā nodzīvotu vēl dažas atlikušās dienas,  taču kāda māsiņa iežēlojusies par kādreiz izskatīgo puisi, sākusi aprūpēt un tā izglābusi.   

1947. g. atgriezies dzimtenē un turpinājis studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārajā fakultātē. Pēc studiju beigšanas 1951. g. [9] piedāvāts palikt aspirantūrā, taču studiju turpināšanai trūcis uzņēmības, atteicies. 

Laulājies ar Irēnu Lukrēciju Medni 01.07.1950 Liepājas Dzimtsarakstu nodaļā. Ar nākamo dzīvesbiedri iepazinies akadēmijas 1. kursā. Irēna bijusi viņa kursabiedre.

Bērni: dēls – Alvis.   

Nodarbošanās: veterinārārsts. Strādājis Priekules rajonā par galveno veterinārārstu, Kuldīgas rajona Turlavas veterinārajā iecirknī, Kuldīgas MTS zonas kolhozā, Nīcas veterinārajā iecirknī, padomju saimniecībā "Nīca" [9] un kolhozā „Boļševiks” par veterinārārstu. Ļoti erudīts speciālists. Ja kādam bijuši profesionāli jautājumi, vienmēr izlīdzējis ar padomu, palīdzējis un perfekti uzstādījis diagnozi. Tomēr vairāk bijis teorētiķis, pats praktisku darbu veicis maz – „iešpricēt” nevarējis –, sirdī vienmēr palikdams pilsētas zēns.

Ļoti vēlējies no jauna redzēt vietas, kas saistītas ar viņa karadienestu Otrajā pasaules karā. Tāpēc, dzīvesbiedrei vadot personīgo automašīnu „Volga”, braukuši aplūkot Kuršu kāpas un nokļuvuši līdz pat Kaļiņingradas apgabalam. Abi kopā ar auto apceļojuši arī Karpatus. Pats pie stūres ne dienu nav sēdējis. Transportlīdzekļa vadītāja tiesības gan bijušas, taču nopirktas, piekukuļojot atbildīgās amatpersonas.

Bijis ļoti izskatīgs vīrietis, sabiedrībā – īsts džentelmenis, pilns uzmanības, apveltīts ar lielisku humora izjūtu. Valoda, izteikumi un spriedumi liecinājuši par inteliģenci. Ļoti lepojies ar savu uzvārdu. Priecājies, kad ciemos atbraukusi māsīca Ārija ar ģimeni.

No dzīvesbiedres atmiņām:

Lauksaimniecības akadēmijā iepazinos ar savu nākamo vīru Herbertu Vulfsonu. No pirmā kursa brūtējāmies. Viņš bija tīrs rīdzinieks, bet galīgi nepraktisks. Smalks kavalieris, mani un Dzenīšu Ausmu, manu draudzeni, izvadāja pa Rīgas teātriem un koncertiem visus četrus studiju gadus. Pašām mums priekš tā maciņš būtu sanācis par plānu. [13]

Ceturto kursu beidot, apprecējāmies. Kādi astoņi pāri no kursa tolaik saprecējās. Mans Herberts bija izgājis karu un pēc tam racis Baltās – Baltijas jūras kanālu. Tā kara būšana mums visu mūžu bija jāizjūt uz savas ādas. Viens gan labums – partijā iestāties mūs neaicināja. Bet ārstēt lopiņus, tā nebija aizliegtā profesija. [7, 13]

Jā, Herberts bija nepraktisks. Bet gudrs. Mums bija astoņu gadu starpība. Kad mūsu dēls Alvis auga, vienmēr bija – jāprasa tētim, ja ko nezina. Ģeogrāfijā. Vēsturē. Herberts pirms kara bija sācis studēt jurisprudenci. Bet armijā bijis par feldšeri, zirgus ārstējis. [13]

Labs tandēms no mums abiem sanāca, kad sākām strādāt. Viņš teorētiķis, man praktiskā puse, kopā sapasējām. Bet iesākām mēs toreizējā Priekules rajonā. [7, 13] Herbertam – Priekules gals, man – Vaiņodes veterinārais iecirknis. [13] Tie bija kolhozu piespiedu organizēšanas gadi ar laucinieku skepticismu un drausmīgo nabadzību, īpaši karā izpostītajā Vaiņodes pusē. [8] 51., 52. bija bada gadi. Zirgi striķos iekārti, govīm nav, ko ēst. Zāles brūvējām paši. Tagad nezina, kādu diegu izvēlēties, lai aizšūtu lopiņu pēc operācijas, bet tad – pat termometrs un fonendoskops bija deficīts. [7, 13]

Herbertam pirmajā laikā bija jāapgūst arī vietējā sarunu valoda. Govs aizrijusies ar kāli. Abi aizbraucam un, kā grāmatā mācīts, izņemam to dārzeni ārā. Vīrs dzird sakām, viņš esot to sprūdi izņēmis, nu ir labi. “Vai tas nebija kālis, ko es izņēmu?” viņš izbrīnijies jautā. Krizdoli viņš nezināja un daudzus citus šaipusē tik ierastus vārdus, ka nevienam ir nenāk prātā tos nomainīt ar citiem. [13]

zīvojis Rīgā, Ģertrūdes ielā 61-7; [1] Ģertrūdes ielā 61-18; [2, 4] Vaiņodē, Komjaunatnes ielā ?; Kuldīgas rajona „Kumbros”; Nīcas novada Nīcas pagasta „Aļļos” (dienesta dzīvoklis).

Kaislīgs smēķētājs. Mūža nogalē slimojis ar cukura diabētu, taču tas konstatēts tikai nokļūstot Liepājas slimnīcā: šeit veikta operācija, jo kreisās kājas mazajā pirkstiņā bija sākusies gangrēna. Slimība progresējusi, tāpēc kāja amputēta. Pēc slimnīcas divus gadus pavadīja mājās, faktiski neceldamies no gultas, dzīvesbiedres aprūpēts. Domājams, gribasspēka trūkums celties, kustēties un kaut ko darīt bijis par iemeslu, kādēļ miris.

Miris „Aļļos” divas dienas pēc savas 69 dzimšanas dienas. Nāves cēlonis: asinsizplūdums smadzenēs. [15]                               

 Apbedīts Nīcas pagastā, Pērļu kapsētā.    

Avoti:

1. LVVA, 2942. f., 1. apr., 4711. l.
2. LVVA, 2996. f., 20. apr., 28914. l.
3. LVVA, 6637. f., 6. apr., 2039. l.
4. LVVA, 7427. f., 1. apr., 23284. l.
5. Lai sirdī nerimst... Ļeņina Ceļš, Nr. 128 (1970, 29. okt.), [3.] lpp.
6. Noslēgusies skolnieku sacensība dzimtenes apceļošanā. Jaunākās Ziņas, Nr. 293 (1937, 24. dec.), 14. lpp.
7. Pāvulīte, Aina. Irēna. Govs ir aizbēgusi prom / Aina Pāvulīte. No: Biju savā latviešu mētelītī tā pārsalusi… : atmiņu stāsti : vēstis no 20. gadu simteņa. [Rīga] : Autorizdevums : Sava grāmata, 2017. 64. lpp. ISBN 978-9934-552-44-1.
8. Peičs, Pēteris. Skaidrām acīm dzīvē raugoties / Pēteris Peičs ; tekstā stāsta Irēna Vulfsone. Kurzemes Vārds, Nr. 12 (2003, 15. janv.), 4. lpp. ; ģīm. ISSN 1407-8902.
9. Preinbergs, Gunārs. Vulfsons Herberts / Gunārs Preinbergs. No: Latvijas veterinārārsti politisko represiju dzirnās (1905-1975). Rīga : LR Zemkopības ministrija : LR Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienests,  2007. 91. lpp. ISBN 978-9984-792-56-9.
10. Universitatē noslēgušies pārbaudijumi. Jaunākās Ziņas, Nr. 197 (1939, 1. sept.), 5. lpp.
11. Universitātē uzņemti studenti. Tēvija, Nr. 251 (1942, 29. okt.), 8. lpp.
12. Vairs tikšanās gaišuma nebūs... Ļeņina Ceļš, Nr. 130 (1989 2. nov.), [4.] lpp.
13. Vulfsone, Irēna. Katram pašam savs vezums jāuzkrauj / Irēna Vulfsone ; pierakst. Aina Pāvulīte. Kursas Laiks, Nr. 11 (2003, 25. janv.) 5. lpp. : ģīm. ISSN 1407-6004.
14. Университетъ готовится къ своему 20-лѣтнему юбилею. Сегодня, № 241 (1939, 1 сентября), с. 6.

T.p. arī

Сегодня, № 241 (1939, 2 сентября), с. 6.

15. Foto no ģimenes arhīva.