Jēkabs Mūrnieks

1933.gada 9. septembrī, Trikātas kapos,  uz augstā Abula krasta, atklāja pieminekli. Šis klusais, bet smagā skolas darba rūķis — tautskolotājs — savā apkārtnē veicis lielu audzinātāja darbu. Jēkabs Mūrnieks mira 26. augustā 1926. g., 62 g. vecs. Mūrnieks dzimis 1865. g. 18. janvārī, Vietalvā, kā trūcīgu vecāku bērns. Apmeklējis Vietalvas draudzes skolu un pēc tam iestājies Baltijas skolotāju seminārā. Pēc semināra beigšanas, no 1883. — 1896. g. bijis par palīgskolotāju pie Trikātas draudzes skolotāja P. Apiņa un pēc tam līdz 1925. g. 1. augustam par tās pašas draudzes skolas vadītāju. Par skolotāju nostrādājis 41 gadu. Mūrnieks nekad nav meklējis populāritāti, nav uzstājies kā sabiedrisks darbinieks, kora vadonis, vai dedzīgs un aizraujošs orators, un tomēr viņš ar savu darbu, ar savas personības izcilām īpašībām ir ierāvis jaunu gultni trikātiešu dzīvē un pie tam tik dziļu un paliekamu, ka viņai nevarēs paiet garām. Panācis to Mūrnieks ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem: ar savu zelta sirdi un pilnīgu nodošanos skolotāja pienākumiem. Viņš neizlaiž nevienas stundas, pilnīgi dzīvo līdz skolnieku mācības gaitai, pat atsvaidzinādams un papildinādams savas zināšanas. Neuzstājas viņš kā bargs pedagogs, bet kā vairāk mācījies, vairāk piedzīvojis vadonis. Viņš nepauž nepierādītas dogmas, bet māca novērot, pētīt, analizēt, loģiski domāt un secināt. Kur aptrūkst enerģijas, tur viņš iedveš drosmi, izturību un palīdz saviem audzēkņiem vārdos un darbos. Tanī laikā ļoti nedaudziem bija pieejams tiešais ceļš uz augstāko izglītību caur ģimnāziju un reālskolu. Viņš pēta un vedina savus audzēkņus uz jauniem ceļiem, piemērojoties viena vai otra skolnieka materiāliem apstākļiem. Sevišķi sekmīgi Mūrnieks ir sagatavojis augstākam militāram dienestam, kas latviešiem priekš kara bija sevišķi grūti. Priekš kara vairāki desmiti virsnieku krievu armijā ir bijušie Mūrnieka audzēkņi. Šinī ziņā starp lauku skolotājiem viņam neapšaubāmi pieder rekords. Viņa panākumi stipri vien ietekmēja kaimiņu draudžu skolas un ar šādu virzienu stipri nemierā bija muižnieku un vācu mācītāju aprindas. Tagad mums viegli saprast, kāpēc? Vai pietiktu vienīgi ar labu gribu dibināt Latvijas valsti, ja mums nebūtu bijis kara lietu speciālistu? Caur Mūrnieka rokām ir gājuši ģenerāļi Balodis, Goppers, pulkveži Laimiņš, Dambīts, Silenieks, Kamols u. c. Sākot ar Mūrnieku trikātiešu tieksme pēc izglītības paliek plašāka un dziļāka. Ja agrāk draudzes skolu apmeklēja vienīgi saimnieku bērni, tad pie Mūrnieka uz turieni sāk iet arī amatnieku un bezzemnieku bērni. Mūrnieks pret visiem izturas vienlīdzīgi un netaisa nekādas izšķirības starp skolēniem sociālā ziņā. Pie Mūrnieka Trikātas draudzes skola sasniedz savus ziedu laikus un maksimālo skolnieku skaitu. Pie viņa skolnieki sāk nākt pat no kaimiņu draudzēm. Vienam otram trūcīgam skolniekam Mūrnieks ir apgādājis grāmatas un materiāli palīdzējis turpināt izglītību un vienīgi tikai no savas skolotāja algas. Ar savu izglītību ne vienu vien sērdieni viņš iecēlis saulītē. Mūrnieks ir iemācījis strādāt garīgu un fizisku darbu un būt enerģiskam un izturīgam. Krietnai daļai no Mūrnieka audzēkņiem ir bijusi arī rūgta dzīves skola. Pedagogu un arī valsts vīru vidū lai vairāk un vairāk nobriest doma, ka tautskolotāji ir tautas veidotāji un tautskolotājs noteic tautas un valsts likteni. Šo uzskatu pareizību ir pilnīgi pierādījis tautskolotājs Mūrnieks. Trikātieši piemin, un Latvijas kultūrvēstūrnieki atzīmēs skolotajā Mūrnieka nopelnus mūsu tautas labā.

Avots: Audzinātājs, 01.09.1933