Voldemārs Danga

* 1905. V 13. Rūjienā; [agrāk Kapeika]

S. Ņina dz. Radovskis (Pudovskis)

• 1926. VI 26. Beidzis Alūksnes vidusskolu,
• 1927. II 25. Siguldas kājnieku pulka karavīrs,
• 1927. IX 15. beidzis Instruktoru rotas kursu,
• 1927. IX 28. Kara skolas kājnieku nodaļas kadets,
• 1928. VIII 28. Armijas kaprālis,
• 1929. IX 01. beidzis un paaugstināts leitnants pakāpē izd. 1929. IX 01.,
• 1929. IX 01. Rēzeknes kājnieku pulka Rotas (IX) jaunākais virsnieks,
• 1930. X 13. Rotas (VII) jaunākais virsnieks,
• 1932. I 19. Rotas (I) vada komandieris,
• 1933. XI 17. paaugstināts virsleitnants pakāpē izd. 1933. IX 01.,
• 1936. X 28 Sakaru rotas vada komandieris,
• 1937. VIII 28. beidzis Sakaru virsnieku kursus,
• 1939. VIII 25. apbalvots ar Viestura ordeņa V šķiru # 508,
• 1939. XI 01. Instruktoru rotas komandiera palīgs,
• 1940. VI 19. mainīts uzvārds Danga,
• 1940/1941. Strēlnieku XXIV teritoriālā korpusā, 
• 1940. X 25. pārskaitīts uz Strēlnieku 227. pulku, Ložmetēju (I) rotas vada komandieris,
• 1941. II 22. Rotas (IV) komandieris,
• 1941. IV 24. Rotas (V) vada komandieris,
• 1941. VI 14. deportēts.
• 1954. VII 15. miris Noriļskā, Krievijā 

                Avots:       LVVA 1497-1-231-175, 5601-1-2806.;

                                LVA 688-1-1.;

                                „Latviešu karavīrs otrā Pasaules karā”, Trimdā, 1970/1989.;

                                V. Eichenbauma arhīvs # 5731.

***

V. Danga bija precējies: sieva Ņina, meita Irēna un dēls Valdis. 

V. Dangas liktenis bija traģisks. Viņš zaudēja gan dēlu, gan sievu (sieva un dēls 1947. gadā gāja bojā nelaimes gadījumā), savukārt vēlāk pats smagi saslima un jau pēc atbrīvošanas, nesagaidījis atgriešanos Latvijā, 1954. gada 15. jūlijā mira Noriļskā.

Pēdējo V. Dangas meitai rakstīto vēstuļu saturs liecina, ka V. Dangam bija insults. Līdz pat pēdējai vēstulei viņš cerēja uz atgriešanos Latvijā.