Eduards Mellups

1997. 3. februārī sava mūža 86. gadā Ragbijas slimnīcā Anglijā miris rakstnieks Eduards SALNA (īstā vārdā MELLUPS).

Dzimis 1911. gada 18. aprīlī strādnieka ģimenē, Rīgas apriņķa Allažu pagasta Plānupes muižas "Kosas" mājās. 1924. gadā beidzis Inčukalna pamatskolu. 1941. gadā kā eksterns beidzis ģimnāziju, 1941-44 strādājis Rīgā Valsts statistikas pārvaldē. Bijis Z. Mauriņas lit. studijas dalībnieks. 1944. gada rudenī iesaukts Latviešu leģionā, iedalīts 2. būvpulkā. Nokļuvis gūstā Zedelhemas nometnē Beļģijā. No Vācijas ieradies Anglijā 1947. gadā. Gari gadu desmiti pavadīti Birmingemā, bet pēdējie gadi, Daugavas Vanagu fonda (DVF) mītnē "Straumēnos".

Pirmā publikācija ar E.Mellupa vārdu - dzejolis "Sniegkupenas" laikrakstā "Taisnība" 1932. 4.II. Novelēs un stāstos grām. "Pildāmspalva" (1948), "Uzvara" (1949), "Bada biedi" (1952) reportāžas stilā galvenokārt tēlotas karavīru dzīves ikdienišķas situācijas un gūsta laiks. Tēlojumos un stāstos krāj. "Ausmas atblāzma" (1966), "Cerību cietumā" (1968), humoreskās "Horizonta hipotenūza" (1981) reāl. vai humor. manierē vērotas dzīves nejaušības un pretstati. Trimdas periodikā public. daudz dzejoļu un daži stāsti, izd. dzeju krāj. "Čulgu čūlas" (1987).
Dzejas izlase "Paisuma pali" (Ljā 1996).
L. Rožkalne A. Pasaule dziļumā // Salna E. Paisuma pali. R., 1996; Mertens R. Brauciens uz Straumēniem // Treji Vārti, 1997, 176; Rožkalne A. Vēl kāds "Straumēnu" brauciens // Treji Vārti, 1997, 180.

 

GLĀSTS     

Ar roku,

kas tevi glāsta,

tevi glāsta

visu cilvēku rokas.

 

Tuvu un mīļu vaigu glāstot,

tu glāsti

visu cilvēku tuvos un mīļos vaigus.

 

Nesaņem glāsta, nesniedz vai nerodi vaiga,

kas ilgotos tavas rokas, un naidā tu būsi

ar cilvēkiem visiem, un visi cilvēki naidā ar tevi.

 
* * *     

Varam lasīt,

dzirdēt, ja vēlamies, arī, –

Dievs esot mīlestība.

 

Redzēt ar acīm to gan

kā nepadodas,

tā nepadodas.

 

Aušvicā, Belzenē, Dachavā sadega miljoni.

Gulaga archipelāgā nosala miljoni.

Nepasargāti. Nepaglābti.

 

Vai drīzāk neliekas:

trimdā aizdzītais Dievs,

no cilvēku sirdīm

 

debesīs aizdzītais Dievs,

nav Mīlestība,

bet – Vienaldzība?

* * *     

Zinu – Tu esi,

bet nezinu, kas Tu esi,

vai mīlestības, vai naida,

 

vai piedošanas,

vai atriebības,

vai vienaldzības Dievs,

 

Kuŗš negrib,

vai Kuŗam nav vaļas

klausīties cietēju vaidos.

 

Bet Tavā klātbūtnē,

klātbūtnē visam un vienmēr, veŗoties,

ticu un ceru:

 

ar piedzimšanas sodu sodījis mani,

jaunu valgu man nenovīsi:

pēc neizdevušās dzīves,

 

pēc nedzīvotas dzīves,

pēc nāves, –

ar augšāmcelšanos nesodīsi.

 

Avoti: Jaunā Gaita nr. 173, jūnijs 1989; Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija