Voldemārs Stūresteps

V. Stūrestepa mūžs sākas Liepājā 1909.gda 10. novembrī. Tēvs ir liels mūzikas mīļotājs. Pirmā pasaules kara laikā ģimene evakuējas uz Krieviju, līdz ar ko sistemātiskās mūzikas studijas Stūresteps iesāk visai vēlu. 1924. g. viņš iestājas Latvijas konservatorijā prof. A. Junga vijoļklasē, ko nesteigdamies beidz 1933. g. Pēc tam papildinās Prāgas konservatorijā slavenā čehu vijolnieka K. Hofmaņa meistarklasē, ko Stūresteps beidz ar uzslavu. Kā pirmais latviešu vijolnieks viņš piedalās internacionālā H. Veņavska konkursā Varšavā 1935. g. Pēc tam no 1935. līdz 1944. gadam V. Stūresteps strādā Rīgas radiofona simfoniskajā orķestrī, tanī pašā laikā sniedzot daudzus solo koncertus, atskaņojot Mocarta, Bēthovena, Paganini, Veņavska, Bruha, Dvoržaka vijoļkoncertus, Baha, Mocarta, Bēthovena, Franka sonātas, latviešu komponistu skaņdarbus, tāpat paša komponētās miniatūras. Tad nāca lielais pārmaiņu laiks. Pēc demobilizācijas Stūresteps bija Valsts filharmonijas solists, bet no 1949. - 1955. g. Rīgas radiofona mākslinieks. 1951. g. Stūresteps sāka strādāt Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā par vijoles pedagogu, 1953. g. kļuva par skolas stīgu nodaļas vadītāju, 1956. g. par mācības spēku Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, 1961. g. par stīgu instrumentu katedras vadītāju, pēc tam šīs katedras profesors. V. Stūresteps piedalījās arī Padomju Savienības žūrijas komisijas darbā kandidātu izraudzīšanai starptautiskiem konkursiem. Viņš pievērsās arī instruktīvai literatūrai, sarakstot Vijoļspēles skolu.

„Pēc viņu augļiem jums būs tos pazīt”, saka vecs bībeles teiciens. Tā arī Stūrestepa gadījumā, jo viņu pazīst kā krietnu un prasīgu skolotāju plašas muzikālās aprindas visā pasaulē. Te vispirms lai pieminam mums labi pazīstamos latviešu māksliniekus vijoļvirtuozus: Gido Krēmeru un Rasmu Lielmani. Tie abi mācījās pie V. Stūrestepa. Pateicoties Stūrestepa labai skolai, Lielmanei savā laikā pavērās ceļš pie lielā Dāvida Oistraha, lai pēc tam iegūtu zelta medaļu Belgradas vijolnieku konkursā. Pēc 1973. g. Meteoriskā spožumā redzam Krēmera vārdu te Vīnē, te Londonā, te Toronto. Arī viņa spēlē dominē briljanta tehnika. Varētu teikt, ka Krēmera spēlē tehnikas problēmas kā tādas pilnīgi pazūd, mākslinieks stāv pāri tām, neaprobežotā brīvībā paužot savu es vijoles meistaru skaņu tēlos. Dzirdēts arī par citiem Stūrestepa skolniekiem - Ļeņingradas konservatorijas aspirante D. Bērzāja, Valsts filharmonijas kvarteta vijolnieks J. Madrevičs, F. Hiršhorns, katrā ziņā neaizmirstot „Prāgas pavasara” starptautiskā konkursa diplomandu V. Girski.

V. Stūresteps ieguva arī Latvijas PSR nopelniem bagātā mākslas darbinieka titulu. Savā nekrologā LuM apzīmē viņu par visautoritatīvāko latviešu lociņinstrumentu spēles speciālistu, par kura zaudējumu ilgi skums viņa daudzie audzēkņi.

Avots: Jaunā gaita, 1985