Pēteris Vasariņš

Sava mūža 73. gadā Rīgā 27.novembrī miris Latvijas Ārlietu ministrijas, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības un Daugavas Vanagu organizācijas darbinieks Pēteris Vasariņš, kura šūpulis kārts 1924. gada 16. janvārī.
Leģionāru gūsta nometnē Beļģijā 1945/46. gadā bijis laikraksta Laika Griežos redaktors un ievadnieks. Pievienojies Daugavas Vanagu dibināšanas iniciātoriem. Toreizējo ideālismu saglabājis vēlāko gadu desmitu gājumā. Strādājis pats, saucis, aicinājis un darbā vadījis citus, lai politiskajā trimdā izteiktu tautas postu un taisnīgās prasības, bet pēdējos gados darbojies tēvzemē atjaunojamās valsts labā.
No Rietumvācijas ieceļojis Kanādā, tur iesaistījies organizācijas Londonas nodaļā kā valdes loceklis un tās priekšsēdis, pēc tam Sv. Katarīnas nodaļā. 1977.gadā ievēlēts DV Kanādas valdē, kur kādus 10 gadus vadījis Arējās informācijas nozari. Izvērsa ciešu sadarbību ar Latviešu nacionālās apvienības Kanādā politisko nozari. Gādājis informācijas materiālus un raudzījies par to piemērotu izvietošanu. Virinājis neskaitāmas parlamentāriešu un ministriju durvis Otavā un citur; allaž kopdarbībā ar LNAK Politiskās nozares vadītāju un vēlāko Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdi Dr. Linardu Luksu. Eiropas Drošības un sadarbības konferencē 1980. gadā Madridē piedalījās pats un ietekmīgi izmantoja savus sakarus Kanādas delegācijas lokā.
Organizācijas centrālā valde 1985. gada sēdē apstiprināja P.Vasariņu par CV Arējās informācijas nozares referentu, bet 1989. gada sēdē par CV referentu sevišķiem uzdevumiem. 1987.gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur salaulājās ar toreizējo Zviedrijas Latviešu centrālās padomes priekšsēdi Zaigu Blumbergu. 1989. gadā viņu ievēlēja Zviedrijas Latviešu centrālā padomē. Sastāvēja DV Stokholmas nodaļā. Izvērsa darbību politiskās informācijas laukā. Rakstījis trimdas periodikā. Apbalvots ar Kanādas valdes un Centrālās valdes atzinības rakstu, 1975. gadā ar DV zelta nozīmi. Gadu vēlāk Polijas eksilvaldība Anglijā P. Vasariņu apbalvoja ar Polijas Brīvības ordeni.
Jauna lappuse sākās 1988.gada maijā, kad pēc 44 gadiem pirmo reizi apmeklēja okupēto Latviju. Vērojumus un vērtējumus viņš ietvēra plašā ziņojumā, kuru sniedza PBLA valdei Indianapolisā. 1990.gada maijā piedalījās Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā, kur viņu ievēlēja Latvijas komitejā. lesaistījās Latvijas Nacionālajā neatkarības kustībā.
1991. gada otrā pusē pārcēlās uz dzīvi Rīgā un darbā Latvijas Ārlietu ministrijā kopā ar darbiniekiem, intensīvi strādājot, katru dienu sagatavoja 30-—40 lappušu garus preses pārskatus. Šā gada februārī telefonsarunā minēja veselības traucējumus. Bija cerējis kādu gadu vēl ministrijā nostrādāt, kā pats rakstījis: "...man šķiet, ka tur vēl ko varu dot Latvijas jaunuzbūvē. Mans galvenais pienesums ir — jauno darbinieku audzināšana. Cenšos viņiem iemācīt darba tikumu, radošu pieeju problēmu risināšanā..." Nu dedzīgā patriota sirds no darbošanās rimusi; 4.decembrī atradusi mūža vietu dzimtenes smiltājā.

Avots: Brīvā Latvija, 09.12.1996