Kārlis Sūniņš

Kārlis Sūniņš  bija latviešu gleznotājs, viens no latviešu akvareļglezniecības skolas veidotājiem pēc Otrā Pasaules kara. Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs

Kārlis Sūniņš dzimis 1907. gada 27. februārī Talsu apriņķa Laidzes pagasta Skoru mājās kalpu ģimenē. Mācījies Rencēnu pagasta Birzes skolā, Stendes pamatskolā, Talsu pilsētas pamatskolā un Talsu vidusskolā, kur skolotāja Kārļa Šprunka iedvesmots, nolemj turpmāko dzīvi saistīt ar mākslu. Glezniecība apguvis Latvijas Mākslas akadēmijā (1927 — 1934), kur beidzis profesora Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Dekoratīvs gleznojums vestibilam". 1944. gadā kļuvis par Mākslinieku savienības biedru, no šī gada sācis arī pedagoga darbu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (1944 — 1967), pasniedzot kompozīciju. Mākslinieka darbs ticis novērtēts piešķirot Latvijas PSR Tautas mākslinieka nosaukumu 1972. gadā. Miris 1979. gada 13. februārī Rīgā.

Mākslinieciskā darbība

Agrīnajā posmā, 1930. gados mākslinieks darbojies dekoratīvajā glezniecībā, radot vairākus dekoratīvus panno dažādās sabiedriskās celtnēs, to vidū Cēsu sanatorijas, Siguldas Rakstnieku pils un Valsts Zemes bankas ēkās, Valsts prezidenta rezidenci, pielietojot temperas tehniku.

 Darbi tika radīti dekoratīvā vispārinājumā ar zināmu teiksmainu idealizāciju, atveidojot dzimtās āres, tajās darbojošies ļaudis, kas šķietami nākuši no tautasdziesmām. Vēlākos darbos arī saglabājas un ir jūtams tautas garamantu un etnogrāfijas atbalss.

Ēkā K. Valdemāra ielā 1B 1937. gadā centrālās kāpņu telpas 2. stāvā īstenota gleznotāja Kārļa Sūniņa (1907–1979) sienas panno iecere. Sienas panno bija viņa diplomdarbs, 1934. gadā beidzot Latvijas Mākslas akadēmijas Jāņa Kugas (1878–1969) dekoratīvās gleznošanas meistardarbnīcu. Mākslinieka dekoratīvie panno bankas kāpņu telpā izvietoti abpus kāpnēm un veido vienotu sešu gleznojumu ciklu ("Siena grābēja", "Sējējs", "Zvejnieks", "Līdumlīdējs", "Ābolu vācējas" un "Gane"). Darbs izpildīts temperas tehnikā uz audekla, kas uzlīmēts uz apmetuma. 1990. gadā šie Kārļa Sūniņa gleznojumi tika restaurēti. 

Nozīmīga loma mākslinieka darbā ir grāmatu mākslā, kurā viņš sāk darboties no 1939. gadā, ilustrējot Rabindranata Tagores "Gāju putni un zelta laiva". Ilustrēto grāmatu loks ir plašs, to vidū var minēt grāmatas pasaka "Lāču Krišus" (1947), pasaku krājums "Zelta tīnīte" (1955), latviešu tautasdziesmu krājums "Upe, upe, Daugaviņa" (1957), Rabindranata Tagores "Dārznieks" (1957), "Gāju putni" (1960), Andreja Upīša "Jaunā dzērve" (1958), latviešu tautas pasakas "Divi brāļi" (1959), "Zelta ābele un sudraba avots" (1961) un daudzas citas. Mākslinieks ir bijis par sava laika vienu no veiksmīgākajiem grāmatu mākslas māksliniekiem, risinot kā latviskās, tā arī austrumnieciskās tēmas.

Ilustratora darbs un temperas tehnika dekoratīvajos uzdevumos mākslinieku pakāpeniski tuvināja akvareļglezniecībai, līdz viņš kļuva par šī žanra vecmeistaru. Vistuvākās viņam bija ainavas un klusās dabas žanri, radot liriski apgarotu skatījumu uz dzīvi un tās parādībām, kā arī skaisto dabu. Radījis arī abstraktus ziedu gleznojumus. Mākslinieks ir gleznojis panorāmas ainavas ar dūmakainām tālēm un baltiem mākoņu kalniem dzidrajās debesīs, gan zeltainu jūras liedagu, kā arī klusus un idilliskus ezeru un upju līčus, tās ir piesātinātas ar daudzveidīgi niansētām dabas izjūtām.

Darbi

Mākslinieka darbi ir nepretenciozi, gleznoti ar dziļu iejūtību un filigrānu, bagātu apdari. Mākslinieks ir labs formas meistars un zīmētājs, viņam ir pazīstamas labākās akvareļglezniecības tradīcijas, tās viņš arī ir bagātinājis, dodot savu ieguldījumu. Darbu radīšanā izmantojis dažādus tehniskos izteiksmes līdzekļus, to starp pludinājumus.

Darbi eksponēti bijušās PSRS republikās, kā arī Vācijā, Polijā, Somijā, Zviedrijā, Bulgārijā.

Izstādes

Mākslinieks izstādēs piedalījies no 1929. gada. Piedalījies Kultūras Fonda un Neatkarīgo mākslinieku vienības rīkotajās izstādēs. Piemiņas izstādes bijušas daudzās Latvijas pilsētās.

Personālizstādes

Tikušas noorganizētas Rīgā (1967, 1972, 1977), Tukumā, Koknesē, Jēkabpilī, Ventspilī, Kuldīgā, Talsos un Liepājā (1972).