Nikolajs Plāte

***

 * 1915.I 07. + 1983.

                1938. X 23. ordinēts par Latgales prāvesta iecirkņa vikāru,

                1939. XII 15. iecelts par Zalves draudzes mācītāju,

                1939/1944. Zalves ev. lut. draudzes mācītājs.

                1940/1944. Ērberģes  ev. lut. draudzes mācītājs,

                1945/1953. Popes Rindas Selgas ev. lut. draudzes mācītājs.

                Avots:       „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.; 

                               „Baznīcas kalendārs“, 1942.;

                               „Svētdienas Rīts“ # 44/1938., # 1/1940.

***

Nikolajs Plāte ir dzimis 1915. gada 7. janvārī Latgalē, Varakļānos. Tēvs bijis gadījuma darbu strādnieks, māte – adītāja. Pamatskolu N. Plāte beidzis Varakļānos, turpat arī ģimnāzijas divas klases. Savukārt abitūrijas eksāmenus viņš kārtoja Rīgas Baznīcas ģimnāzijā.
Savas studiju gaitas N. Plāte sāka 1932. gadā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kuru beidza 1938. gada maijā, iegūstot cand. theol. grādu. Kā Nikolajs Plāte pats liecina savas dzīves un darba pārskatos, visu studiju laiku viņš cīnījies ar līdzekļu trūkumu, jo tēvs no savas mežsarga algas nebija spējis viņam neko daudz atlicināt. Pats viņš pelnīja papildu līdzekļus ar privātstundu pasniegšanu un gadījuma darbiem.
Laiks, kad N. Plāte studēja teoloģiju, Latvijas luterāņu baznīcā un arī Teoloģijas fakultātē bija iezīmīgs ar nemitīgu spriedzi un cīņu starp t.s. liberālismu un konservatīvismu. Liberālisms būtu raksturojams kā zinātniska brīvība un kritisks pētniecības gars attieksmē pret Bībeli, tas ir – tāds, kas neļauj sevi iegrožot ar konfesionāliem vai kādiem citiem priekšstatiem. Turpretī konservatīvisms centās saglabāt tradicionālāku attieksmi pret Bībeli kā nemaldīgu Dieva vārdu, kas nav pakļaujams vēsturiski kritiskai pētniecības metodei. Teoloģijas fakultāte un tās vadošie mācībspēki (K. Kundziņš, V. Maldonis, I. Bencingers, u.c.) vairāk nosliecās liberālisma virzienā.
Teoloģiskajā fakultātē svarīgs vadmotīvs ir bijis akadēmiskais darbs. L. Adamovičs raksta, ka fakultāte ar visu nopietnību ir prasījusi un veicinājusi savu esošo un topošo mācības spēku zinātnisko ievirzi un rosību. Šķiet, ka tieši ar šo LU Teoloģijas fakultātē valdošo akadēmisko gaisotni ir izskaidrojama turpmākā Nikolaja Plātes savrupā un pacietīgā akadēmiskā darbošanās un savas izglītības papildināšana par spīti padomju laiku nelabvēlīgajiem apstākļiem un izolācijai. Iedvesmu šiem pūliņiem viņš noteikti bija guvis no studijām Teoloģijas fakultātē un tās pasniedzējiem.
Savam Teoloģijas fakultātes nobeiguma darbam Nikolajs Plāte izvēlējās praktiskās teoloģijas jomu, rakstīdams darbu “Diakonijas sākumi Latvijā”. Šādas izvēles iespējamais skaidrojums ir tāds, ka praktiskās teoloģijas katedra atradās konservatīvā Dr. theol. Teodora Grīnberga rokās, kurš 1931. gadā tika iecelts par praktiskās teoloģijas docentu.
Kopumā jāsaka, ka Nikolaja Plātes teoloģisko pozīciju un uzskatus ir ietekmējuši un veidojuši atšķirīgi faktori. No vienas puses, tas noteikti bija Teoloģijas fakultātes akadēmiskais gars un interese par teoloģijas pētniecību, ko viņš bija aizguvis no saviem profesoriem. No otras puses, tā bija konservatīvā ievirze un interese par praktisko teoloģiju, kura – lai arī Teoloģijas fakultātē mazāk attīstīta – tomēr vairāk nekā citas teoloģijas nozares atradās konservatīvo luterāņu baznīcas vadītāju pārziņā.

Ordinācija un kalpošana kara laikā
No 1937. gada aprīļa līdz 1938. gada septembrim Nikolajs Plāte izpildīja obligāto karaklausību 5. Cēsu kaujinieku pulkā. Pēc dienesta pakāpes viņš kļuva par dižkareivi. Līdz ordinācijai viņš strādāja Jelgavā Mārtiņa Lutera draudzē Reformātu baznīcā prof. E. Rumbas vadībā, pēc tam Dundagas draudzē pie mācītāja E. Villes un Rēzeknes rajona draudzēs pie mācītāja Fr. Kramiņa.
1938. gada 23. oktobrī Dundagas baznīcā arhibīskaps T. Grīnbergs viņu ordinēja par Latgales prāvesta iecirkņa vikāru ar dzīves vietu Krustpilī; N. Plāte kļuva par mācītāja K. Skujiņa adjunktu. Viņš strādāja arī Krustpils pagasta pamatskolā par skolotāju, mācīja latviešu valodu, ticības mācību un vēsturi. 1939. gada decembrī viņu iecēla par Zalves un Ērberģes draudžu mācītāju, tā bija pirmā patstāvīgā viņa kalpošanas vieta.
Padomju okupācijas un Otrā pasaules kara rezultātā izveidojās pilnīgi jauna situācija kristīgās baznīcas dzīvē. Emigrācija, izsūtīšana, represijas, kara postījumi, utt. radīja dziļu postu arī baznīcai. Šādos juku un pārmaiņu laikos jaunais mācītājs Nikolajs Plāte sāka savu darbu. Baznīcai un tās mācītājiem nācās sadzīvot ar jauno situāciju, kad Latvija kļuva par padomju republiku un kristīgā ticība nonāca naidīga un agresīva ateisma ielenkumā.
Praktiski visa mācītāja un teologa Nikolaja Plātes kalpošana notika šajos grūtajos padomju okupācijas gados, un viņa dzīves un darba gaitas skaidri rāda tos daudzos sarežģījumus, ar ko mācītājam nācās sastapties baznīcas izolētības laikos.

Kalpošana Popes, Rindas un Selgas draudzē
1945. gada 15. aprīlī Nikolaju Plāti iecēla par Popes – Rindas – Selgas draudzes mācītāju, bet pārcelties uz turieni bija iespējams tikai pēc kapitulācijas 1945. gada jūnijā. Rindā dzīvodams, Nikolajs Plāte apprecējās ar agronomijas studenti Modru Augstkalni (dz. 1918. gada 15. augustā).
40. gadu beigas un 50. gadu sākums bija īpaši grūts laiks baznīcas draudžu dzīvē. Tām bija jāiztur smags spiediens un ļoti strikti ierobežojumi no padomju varas puses. Protams, ir skaidrs, ka šo politiku ļoti mērķtiecīgi koordinēja Reliģisko kulta lietu padome (RKLP). Tā pūlējās, cik vien spēdama, lai mazinātu mācītāju darbību un ietekmi. Lai arī kalpošana baznīcā tika paciesta, tomēr ierobežojumiem šai laikā bija tendence arvien pieaugt, arvien smagāku padarot nastu uz mācītāju un draudžu locekļu pleciem.
Padomju vara izvērsa plašu antireliģisku propagandu kā radio, tā preses izdevumos. Bieži uzbrukumi tika vērsti tieši pret mācītājiem, minot viņu vārdus publiski un uzskaitot viņu “grēkus” kara laikā, kā arī nosodot viņu laisko dzīvi un aplamo sludināšanu, kas tikai aptumšo cilvēku prātus. Arī mācītājs Nikolajs Plāte dabūja ciest no šīs antireliģiskās propagandas.
1950. gada 12. un 14. maijā laikrakstā Padomju Dundaga ir atrodams E. Haberkorna raksts “Reliģija un tās sludinātāji”. Raksts ir veltīts dažādu mācītāju darbībai Rindas baznīcā. Mācītāji šai rakstā ir dēvēti kā tādi, kas ir palīdzējuši turēt cilvēci garīgā tumsībā un paklausībā saviem kungiem. Baznīcas kungi ir mācījuši ciest, lūgt un pazemoties pret visiem un visu veidu apspiedējiem, taču paši jutušies “kā dieva vietnieki virs zemes”.
E. Haberkorns ļoti tendenciozi apraksta dažādu “Rindas mācītāju liekulīgās un kundziskās izdarības”, līdz beidzot viņš nonāk pie toreizējā mācītāja – Nikolaja Plātes, kurš Rindā ieradies tūlīt pēc fašistu kapitulācijas. Viņš sāk ar N. Plātes darbību Jēkabpils apriņķī, kur viņš esot “lūdzis dievu par fašistiskās vācu armijas uzvaru, visādi slavinājis fašistisko iekārtu, aicinājis iedzīvotājus nodot partizānus vācu bendēm”.
Tālāk E. Haberkorns atsaucas uz biedra Staļina viedajiem vārdiem: “Padomju vara nedrīkst ciest slaistus,” un sāk stāstīt par Plātes kunga izvairīšanos no sabiedriski lietderīgajiem darbiem, kas katram padomju cilvēkam ir slavas, goda un varonības lieta, bet Plātem – negods un lāsts. Autors apsūdz mācītāju, ka tas nav gribējis iet meža darbos, rakstījis vēstules un sūtījis pārstāvjus uz izpildu komiteju, pat gaudies par to no kanceles, kā arī, kad nekas nav līdzējis, aicinājis draudzes locekļus viņam palīdzēt, secinot: “Plāte to turēja par grēku – pašam strādāt un vēl Padomju varai, ko viņš tā bija ienīdis un nolamājis. Protams, atradās plānprātiņi, kas izcirta Plātem kokmateriālu sagādes normu, tāpat gāja pie vagonu lādēšanas.”
E. Haberkorns sava ķengu raksta par mācītājiem nobeigumā saka: “Tāda, lūk, ir baznīckungu īstā seja.” Viņš izsaka izbrīnu, ka vēl joprojām ir: “..sastopami cilvēki, kas tic baznīcai, tic mācītājiem un viņu murgu mācībai, kas apmuļķo cilvēkiem prātus.. Uz šādi apmuļķotu ļaužu rēķina dzīvo tūkstošiem mācītāju, kas nestrādā ražīgu darbu. Tāpēc vajag pievērst vairāk vērības antireliģiskiem jautājumiem.”
Pret šādiem demagoģiskiem apvainojumiem bija jāaizstāvas mācītājiem un draudžu locekļiem. Šie uzbrukumi nāca bez jebkādas iespējas tos publiski atspēkot, turklāt autori varēja paust savu antireliģisko nostāju netraucēti, nebaidoties no pretargumentiem. Sākotnēji mācītāji, ja radās iespēja, gan centās šos kompromitējošos materiālus atspēkot, taču tas nedeva vēlamos rezultātus, tikai radīja iespaidu, ka mācītāji mēģina attaisnoties. Tāpēc 1954. gada apkārtrakstā Baznīcas virsvalde iesaka mācītājiem no polemikas atturēties.
Rindas baznīca un tās mācītājs 50. gadu sākumā pieredzēja ne tikai ideoloģisku uzbrukumu presē, bet arī vairākkārtēju baznīcas demolēšanu. Lai arī demolētāji dažkārt bija zināmi, tomēr ziņojumi milicijai neko nepanāca, parādot varas iestāžu pilnīgu nevēlēšanos aizstāvēt ticīgo cilvēku elementārās tiesības. Redzot šādu attieksmi, mācītājs Plāte par atkārtotām demolēšanas reizēm milicijai vairs pat neziņoja.
Materiālie apstākļi šajā laikā bija ļoti smagi. Vēstulē arhibīskapam viņš raksta: “Atklāti sakot, pašreiz vēl gan dzīvojam (ģimenē divi bērni: Modris (dz. 1951.g) un Āris (dz. 1952.g.), apgādībā arī māte: Marija Plāte) no svētdienas līdz svētdienai, un, neko neienesusi svētdiena, liek ciest badu vai taisīt parādus.” Tik trūcīga bija iztikšana. Mācītājs Nikolajs Plāte pārtika no tā, ko saziedoja draudzēs Popē, Rindā, Selgā, Irbē un Ēdolē, kurām kopumā bija apmēram 810 reģistrētu draudžu locekļu.

Kalpošana Rucavā un tās apkārtnes draudzēs
Virsvalde 1953. gada rudenī viņu aicina uz Rucavas draudzi Liepājas rajonā, kas piecus gadus bijusi vakanta. Sākumā viņam bija skeptiska attieksme pret pārcelšanos, taču draudzes sirsnība un aktivitāte viņu pārliecināja. “Rucavas draudze ir nopietna draudze,” viņš raksta arhibīskapam Gustavam Tūram. Jo ilgāku laiku viņš bija kopā ar šo draudzi, jo vairāk viņš tajā ieauga. Pirms pārcelšanās viņš raksta arhibīskapam gluži vai pravietiskus vārdus: “Tā būs saistīšanās (ar Rucavu) uz mūžu.” Un tā arī notika, jo Rucavā viņš kalpoja 30 gadus līdz pat savas dzīves beigām.
Pirmās ziņas liecina, ka Rucavas draudze ir priecīga un apmierināta ar savu jauno mācītāju. Lai N. Plāte ar ģimeni drīzāk varētu pārcelties uz Rucavu, draudze bija nodomājusi celt īpašu draudzes māju baznīcas dārzā. 1954. gada rudenī draudzes mājas celtniecība ar pašas draudzes cilvēku spēkiem veiksmīgi tika pabeigta, un 28. oktobrī mācītājs N. Plāte ziņo Baznīcas Virsvaldei, ka viņš var ar ģimeni un visu iedzīvi no Ventspils ierasties Rucavā uz pastāvīgu dzīvi. Pārsteidzošā veidā draudzes mājas celtniecība bija noritējusi raiti un neaizkavēti. Sarežģījumi ar varas iestādēm radās tikai neilgi pirms darbu beigšanas un plānotās pārcelšanās.
Tā paša 1954. gada vasarā N. Plātem gan radās sarežģījumi ar kādām kristībām, par kurām viņš ziņoja arhibīskapam, bīstoties, ka varētu rasties konfrontācija ar vietējām varas iestādēm. No N. Plātes viedokļa tā bija dziļi kļūmīga situācija, kad viņš nokristīja bērnu, kura tēvs – komunists – to bija aizliedzis. Īsi pirms Kristībām mācītājam Plātem bija zvanījis vietējais kolhoza priekšsēdētājs komunists G. Putāns, kas brīdināja, ka, kristot šo bērnu, N. Plātem būšot darīšana ar prokuroru. Mācītājs Plāte uzmeklēja bērna māti un sacīja, ka šādā situācijā viņš nevarot bērnu kristīt, dodot padomu audzināt ar lūgšanu un dievvārdiem cerībā, ka kristības drīz būs iespējamas. Māte gan iebilda, ka tēvs ģimeni esot pametis, tomēr laulība neesot šķirta. Beigu beigās bērns tomēr pārējo kristāmo vidū ticis pienests un, mācītājam, tai brīdī situāciju neapjaušot, nokristīts. Tāpēc N. Plāte izskaidro arhibīskapam šo gadījumu un lūdz „viņa tēvišķo atbalstu”, ja tāds būtu nepieciešams.
Tāpat N. Plāte vismaz pāris reizes lūdza Baznīcas Virsvaldes atbalstu dažādās situācijās, kas saistījās ar valsts uzliktajām klaušām. 1956. gada augustā viņš saņēma rīkojumu tieši pašam ierasties klaušās Rucavas zāģētavā pie baļķu zāģēšanas darbiem.
Mācītājam Nikolajam Plātem vēl vairākas reizes bija jāvēršas pie Baznīcas Virsvaldes pēc palīdzības, kad nācās sastapties ar vietējo padomju varas iestāžu patvaļu un draudžu beztiesisko stāvokli. Ļoti bieži šīs vietējās amatpersonas bija rīkojušās “uz savu roku”, un pēc apstākļu noskaidrošanas un sazināšanās ar RKLP šie patvaļīgi pieņemtie lēmumi tika atcelti.
Paralēli kalpošanai Rucavas draudzē N. Plāte kalpoja arī citās apkārtnes draudzēs. Mācītāja kalpošanu novērtēja ne tikai viņa draudžu locekļi, bet arī baznīcas vadība. 1960. gadā arhibīskaps Gustavs Tūrs pavēsta mācītājam N. Plātem, ka ir vēlējies parādīt atzinību par viņa centīgo kalpošanu un kluso zinātnisko darbošanos vairāk nekā 20 ordinēta mācītāja gados. Tāpēc arhibīskaps proponēja Virsvaldei piešķirt viņam virsmācītāja titulu ar tiesībām nēsāt zelta krustu. Šis ierosinājums tika pieņemts.
Pateicības vēstulē G. Tūram mācītājs N. Plāte pauž prieku, ka arhibīskapa vērtējumā viņš varējis būt noderīgs kalpošanā. Taču viņš arī min – “..pāris lietas, kas viņu skumdina, skatoties atpakaļ uz nostrādātajiem gadiem: 1) ka būtu bijis vajadzīgs labāk strādāt, kas ne vienmēr izdevies, un 2) ka nav varējis ieaugt nevienā draudzē, bet ir bijis izkaisīts pa vairākām.” Taču tajā pašā laikā viņš ir pārliecināts par Dieva vadību un to, ka: “Viņš zina, kas mums vajadzīgs un kur mēs esam vajadzīgi.”
Mācītāja N. Plātes kalpošanas slodze Rucavas draudzē un tās apkārtnes draudzēs bija diezgan liela. Praktiski katru svētdienu viņam nācās vadīt divus dievkalpojumus, dažkārt pat trīs, vai arī papildus vadīt kapu svētkus kādā no daudzajām apkārtnes kapsētām. Rucavā bieži tika noturēti divi dievkalpojumi: rīta – plkst. 11:00 un vakara – plkst. 18:00, katrā no tiem viņš teica atšķirīgu sprediķi. Nereti viņa atskaitēs par kalpošanu minētas arī bikts runas, kā arī dažādi amata darbi – kristības, iesvētības, izvadīšanas. 1966. gada vēstulē viņš min, ka Rucavas draudzes locekļi ir izteikuši vēlēšanos, lai dievkalpojumi viņu baznīcā notiktu katru svētdienu, kā tas bija vietējā baptistu baznīcā. Arī tas tiek īstenots. Protams, ka vislielākā slodze bija baznīcas liturģisko svētku laikā un kapu svētku laikā, kas prasīja īpaši intensīvu kalpošanu.
1976. gada oktobrī arī Liepājas Lutera draudzes padome viņu aicināja par savu mācītāju, un ar 1977. gada janvāri viņš jau tika reģistrēts par Liepājas Lutera draudzes mācītāju. Tajā pašā laikā viņš palika arī pastāvīgā kalpošanā Rucavas un Muitnieku draudzēs. Visās trijās baznīcās dievkalpojumi notika katru svētdienu (Muitniekos gan tikai ziemā, bet vasarā divas reizes mēnesī daudzo kapu svētku dēļ). Nedēļas dievvārdi notika Lutera baznīcā trešdienas vakaros un Rucavas baznīcā ceturtdienas vakaros. 1977. gadā vien viņš noturēja 201 dievkalpojumu! Protams, šo draudžu apkalpošanā viņam bija vajadzīgi palīgi, kas nereti dievkalpojumos un kapu svētkos viņu aizvietoja.

70. gadu vidū viņa ģimeni piemeklēja divi smagi pārbaudījumi. 1974. gada 21. martā viņa sieva cieta satiksmes negadījumā ceļā no Rīgas uz Liepāju. Viņai bija lauzts mugurkauls. Vēstulē arhibīskapam viņš to nosauc par laimi nelaimē, jo lūzums gadījies “labā vietā” un visļaunākais, paldies Dievam, nav noticis.
1975. gada septembrī Plātes ģimene zaudē jaunāko dēlu Āri. Atskaitē Baznīcas Virsvaldei par 1975. gadu ir lasāmas šādas rindas: “Lielas bēdas nākušas pār draudzes mācītāja ģimeni, kam līdzi dzīvo arī draudze. 27. IX vakarā Lielupē pie Jūrmalas dzelzceļa tilta noslīcis mācītāja jaunākais dēls Āris Plāte, Rīgas Politehniskā institūta 5. kursa students, kas paralēli studijām strādāja jau zinātniskā darbā Mikrobioloģijas Institūtā Kleistos. Apbedīts 15. oktobrī Rīgas Meža kapos.”
N. Plāte raksta savam LU Teoloģijas fakultātes biedram Edgaram Ķiplokam, ka dēla Āra nāve ir pamudinājusi vecāko dēlu Modri domāt par mācītāja amatu: “Brāļa zaudējums, kā liekas, ir bijis izšķirošais pie otra dēla Modra pievēršanās teoloģijai, lai gan interese par mācītāja arodu viņam ir bijusi jau agrāk. Iepriekš viņu interesēja un saistīja darbs Fizikas institūtā pie Zinātņu Akadēmijas, kur viņš sekmīgi darbojies un guvis arī atzinību. Bet ar 1978. gadu viņš sāka studēt LELB Teoloģijas seminārā un strādāt Konsistorijā kā grāmatvedis – sekretārs.” 1982. gada pavasarī Modris Plāte sekmīgi nokārtoja gala pārbaudījumu Teoloģijas seminārā un 16. maijā tika ordinēts pilntiesīga mācītāja pakāpē ar krustu.

Darbošanās baznīcā
80. gadu sākums Latvijas luterāņu baznīcā bija iezīmīgs ar jauno mācītāju aktivitātēm, kuri nevēlējās samierināties ar valdošo stagnāciju un gribēja ieviest baznīcā jaunas vēsmas. Teoloģijas seminārs, kurā viens no pasniedzējiem bija arī N. Plāte, kļuva par jauno garīdznieku pulcēšanās vietu. Seminārs bija vienīgā vieta, kur varēja legāli sanākt kopā, apmainīties zināšanām un idejām baznīcas darba jomā.
Pasniedzējs un virsmācītājs Nikolajs Plāte, jau piedzīvodams mūža norietu un vecuma nespēku, atbalstīja jauno mācītāju centienus baznīcas labā, kurus vairāki vecāka gada gājuma mācītāji nesaprata un pat nosodīja.
Kurzemes novads izveidojās par savdabīgu LELB jauno mācītāju aktivitāšu rajonu. Kurzemē šajā laikā kalpoja Aivars Beimanis, Modris Plāte, Juris Rubenis, Atis Vaickovskis, viņi visi bija šīs kustības aktīvisti. N. Plātes dēls Modris bija viens no kustības vadītājiem. 1982. gada augustā viņš tika norīkots kalpot Kuldīgas Sv. Annas un Ēdoles draudzēs.
Kopā ar virsmācītāju Nikolaju Plāti Liepājas Lutera draudzē par mācītāja palīgu tika norīkots Juris Rubenis. Sākumā Juris Rubenis bija Grobiņas prāvesta iecirkņa vikārs, bet pēc N. Plātes aiziešanas J. Rubenis vēlāk kļuva par Lutera draudzes mācītāju.
1983. gada 23. septembrī notika Grobiņas prāvesta iecirkņa Sinode, kurā galvenais jautājums bija iecirkņa prāvesta vēlēšanas. Prāvesta vietas izpildītājs Osvalds Ābelītis vēlējās izvairīties no prāvesta pārvēlēšanas jautājuma, jo vēlējās šo amatu saglabāt sev, tomēr N. Plāte pret to tūlīt protestēja. Mācītājs O. Ābelītis bija ieteikts no Konsistorijas puses, taču vēlēšanām no iecirkņa puses varēja izvirzīt vēl kādu. N. Plāte izvirzīja mācītāju Aivaru Beimani. Viņš teica zīmīgu runu, kurā sacīja, ka viņam nav nekas pret O. Ābelīti, bet priekšroka jādod jaunākiem amata brāļiem, kas turpinās darbu, kad vecie to vairs nevarēs. Viņš aicināja izvairīties no tuvredzīgas pašapmierinātības un saredzēt, cik kritiskā stāvoklī ir baznīca. Viņš beidza runu ar uzsaukumu, ka baznīcas pārvaldē ir jāienāk gados jaunākiem, kas nāk ar jaunām domām un jaunu izpratni.
Dzintars Laugalis, runādams par virsmācītāju N. Plāti, secina, ka šādu runu var teikt tikai tāds cilvēks, kurš ir apveltīts ar saimniecisku skatu un kuram sirds deg vairāk par baznīcu nekā par savu likteni. Pēc šīs runas sekoja karstas debates, bet beigu beigās ar 22 balsīm “par” un 4 balsīm “pret” Aivars Beimanis (tolaik viņam bija 56 gadi) tika ievēlēts par pilntiesīgu Grobiņas iecirkņa prāvestu. Vien jāpiebilst, ka tā bija virsmācītāja N. Plātes pēdējā runa savu amatbrāļu vidū, jo pavisam drīz viņš mira.
Nikolajs Plāte kā mācītājs bija mīlēts un cienīts. Viņa kalpošanas augstais novērtējums un sirsnīgā pateicība ir jūtama pat no īsā Rucavas evaņģēliski luteriskās draudzes 1983. gada pārskata sēdes protokola:
“Draudzes virsmācītājs Nikolajs Plāte tika aizsaukts mūžībā 1983. gada 9. novembrī, apglabāts 16. novembrī Rīgā 1. Meža kapos. Rucavas draudze lielās skumjās un sāpēs atvadījās no ļoti mīlētā gana – virsmācītāja N. Plātes visdziļākā pateicībā par 30 gadu ilgo, rūpīgo, gādīgo, pašaizliedzīgo darbu mūsu draudzē. Esam ļoti pateicīgi mīļajam Dievam, ka Viņš mums bija sūtījis tik labu, gudru, spējīgu, darbīgu ganu, bet pašā spēju pilnbriedā aizsaucis pie Sevis, kad darba vēl tik daudz un griba strādāt tik liela.”

Akadēmiskā darbība
Blakus aktīvai kalpošanai draudzē Nikolajs Plāte veica patstāvīgu teoloģisku pētniecības darbu. Viņš daudz lasīja gan teoloģiskus darbus, gan laikmetīgas grāmatas, gan arī daiļliteratūru. Viņa iesniegtajos literatūras sarakstos ir atrodami aptuveni no 30 līdz 50 dažādu darbu nosaukumi, ko viņš lasījis ik gadu.