Visvaldis Kļaviņš

Šā gada 7. janvārī pēkšņā nāvē no mums šķīrās ilggadējais Televīzijas un radio simfoniskā orķestra mākslinieks un E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas pedagogs čellists Visvaldis Kļaviņš. Dzimis Rīgā mūziķu ģimenē. V. Kļavinš agri iemācījās izprast un iemīļot skaņu mākslu. Jau 1920. gadā viņš iestājās Latvijas Valsts konservatorijā, vienlaikus uzsāka arī orķestra mūziķa darbu. V. Kļaviņa interešu loks bija plašs un vispusīgs. 1927. gadā viņš iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē un paralēli absolvēja Angļu valodas institūtu. Karš uz laiku pārtrauca V. Kļaviņa ieceres, un tikai 1945. gadā viņam radās iespēja atgriezties pie sava iemīļotā instrumenta. Kopš 1948. gada V. Kļaviņa izpildošā darbība saistās ar Latvijas PSR Valsts filharmonijas un Televīzijas un radio simfonisko orķestri. Viņš uzsāk arī pedagoga gaitas, vada čella klasi Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un vēlāk E. Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Tieši pedagoģijā visspilgtāk izpaudās V. Kļaviņa talants, bagātā izpildošā mākslinieka pieredze, kā arī dziļās un vispusīgās metodīskās zināšanas. Visvaldim Kļaviņām piemita prasme ierosināt audzēkņus, ievirzīt mērķtiecīgas attīstības gultnē. Viņš bija stingrs un neatlaidīgs savās prasībās, bet vienmēr arī saprotošs un sirsnīgs.  Vairāki bijušie V. Kļaviņa audzēkņi šobrīd paši jau uzsākuši pedagogu gaitas, arī Čaikovska konkursa laureāte E. Testeļeca, Maskavas konservatorijas aspirants L. Ļeonovs, Dz. Račevska un citi. Pēdējos savas dzīves gadus V. Kļaviņš ziedoja tikai pedagoģiskajam un metodiskajam darbam. Viņa nodoms bija veicināt un celt čella spēlēs kultūru visā republikā, un šajā sakarībā mākslinieks devis nozīmīgu ieguldījumu, strādādams Rēzeknes mūzikas vidusskolā. V. Kļaviņš bija LPSR Kultūras ministrijas Mācību iestāžu metodiskā kabineta stīgu instrumentu sekcijas loceklis. Viņam bija uzticēts atbildīgs uzdevums izveidot un sagatavot publikācijai čella spēles skolu (pirmo šāda veida darbu mūsu republikā). Līdz pat pēdējām savas dzīves stundām ar vislielāko atbildības sajūtu viņš veica šo pienākumu. (Literatūra un māksla, 15.01.1972)