Klāvs Spriņģis

Š. g. 4. martā miris inženieris tehnologs Klāvs S p r i n ģ i s. Aizsaulē aizgājis izcils dzelzceļu darbinieks, viens no vecākas paaudzes latviešu inženieriem. K. Spriņģim šūpulis kārts Zemgalē, Jelgavas apr. Zaļenieku pagasta, kur tas dzimis 1869. g. 6. febr. Nemieru, trauksmju un kustību pilno mūžu, kuru skāruši četru ievērojamu karu trokšņi, var sadalīt trīs posmos. Pirmais dzīves posms paiet dzimtenē. Vidējo izglītību K. S. bauda Jelgavas reālskolā, kuru beidz 1888. gadā. Pēc reālskolas beigšanas tas iestājas Rīgas Politehnikuma mehāniskā fakultātē. Še darbojas ievērojami vācu profesori un mācības notiek vācu valodā, bet pēc augstskolas reorganizācijas par politehnisko institūtu 1896. g. ievesta krievu valoda. Šis apstāklis dod iespēju iegūt zināšanas ne tikai tehnikā, bet arī iemācīties kā vācu, tā arī krievu tehnisko valodu. 1897. g. Spriņģis pārtrauc uz vienu gadu studijas, lai iestātos kara dienestā. Rīgas politehnisko institūtu ar inženieru tehnologa grādu S. beidz 1901. g. Tad sākas otrs dzīves posms. Jaunais inženieris veltī savas zināšanas dzelzceļiem, kur jau studiju laikā darbojies kā students praktikants, un tā darbība norisinās Krievijas dienvidos. Dienesta gaitas tas uzsāk ar 1901. g. 7. sept. uz Katrīnas dzelzceļiem kā lokomotīves vadītāja palīgs. 7 gadu laikā viņš sīki iepazīstas ar trakcijas dienestu, strādādams gan kā inženieris tehniskos darbos, gan kā trakcijas revizors un trakcijas iecirkņa priekšnieka palīgs. 1908. g. 1. sept. Spriņģi ieceļ par trakcijas iecirkņa priekšnieku un šinī amatā viņš darbojas Nikopolē un pēc tam Grišino stacijā līdz 1919. g. 1. jūlijam. Ar to izbeidzas Spriņģa līnijas darbība uz Krievijas dzelzceļiem un viņš pāriet uz Katrīnas dzelzceļa virsvaldi sākumā par lokomotīvju daļas priekšnieka palīgu un pēc tam līdz 1921. g. 1. novembrim darbojas kā lokomotīvju daļas priekšnieks. levērojamākais Spriņģa darbības un dzīves beidzamais posms paiet Latvijā, kur viņš dzelzceļos iesāk darboties ar 1922. g. 1. martu. Līdz 1923. g. 1. febr. Spriņģis ir lokomotīvju dajas vadītājs, pēc tam mašīnu direktora palīgs, bet ar 1925. g. 1. jūliju dzelzceļu galvenā direktora palīgs. Kā labi izglītots inženieris, kas ar dziļu nopietnību pieiet tehniskiem jautājumiem, kā cilvēks, kuru vienmēr vada pienākuma apziņa, stingrība pret sevi un taisnīgums, S. iemanto simpātijas plašajā latviešu dzelzceļnieku saimē. Bet mūža beidzamais cēliens nekaisa rozes Spriņģa dzīves ceļā. Lai gan S. darbā spējīgāks par vienu otru, kas stājas viņa vietā ar mazākiem piedzīvojumiem un zināšanām dzelzceļu nozarē, viņam 1936. g. 12. sept. jāatstāj mīļotais dzelzceļa darbs, jo sasniedzis „maksimālo vecumu". 1940.-1941. baigais gads piemeklē arī Spriņģi: lielinieku likumi par pensiju samazināšanos skar arī viņu. Tanī pašā laikā S. jāuzņemas jauni gādnieka pienākumi, jo viņa meitas vīrs, aizvests Krievijas nezināmās tālēs, atstāj bez apgādnieka savu ģimeni. Bet dzīves pakrēšļa brīži un pārbaudījumi nevar salauzt viņa garu. S. atrod atkal darbu dzelzceļos. No 1942. g. 1. marta Spriņģis ir no jauna dzelzceļa darbinieks - sākumā kā tulks, vēlāk kā referents dzelzceļu nelaimes gadījumu lietās. Šinī darbā viņu 1944. g. februārī pārsteidz slimība, no kuras S. vairs neceļas. Ar inženieru tehnologu Klāvu Spriņģi no mums ir šķīries dzelzceļnieks ar lielām zināšanām un darba spējām, cilvēks ar augsti izkoptiem morāles principiem, kas palicis uzticīgs jaunības sajūsmā radītiem ideāliem, nav meklējis dzīves sasniegumus dažādās organizācijās un klubos, bet tikai nemitīgā darbā. Ar saviem darbiem un ētisko stāju viņš paliks mūžam piemiņā kā gaišs tēls ar tīru sirdi un goda prātu. Vieglas smiltis!

Avots: Satiksme un tehnika, 01.04.1944