Jēkabs Ķikulis

Audējs, hernhūtietis, Par viņa dzīvi un darbību saglabājies ļoti maz liecību. Zināms, ka viņš bija saimnieka vecākais dēls Smiltenes draudzes Blomu muižas Ķikulī.

Viņa tēvu sauca par Mārci, bet viņa māti - par Annu.

Jēkabs 1768. g. apprecēja  sievu Ģedu (dzimusi 1748. g.). Vēlāk viņiem bija četri bērni: dēli Dāvids un Pēteris, meitas Liene un Zuzanna (dzīvē toreiz teica – Dāvis un Zane).

Jēkaba vecāki nav pratuši lasīt, bet Jēkabs, viņa sieva, viņa brāļi un māsas ir pratuši.

Jēkabs piederēja pie amatniekiem, viņš bija audējs. Par to liecina saglabājies ieraksts Ozolmuižas audēja Miķeļa audumu paraugu krājumā: ,,Šī grāmata pieder Lapjār muižs vēveram Miķeļam, un Blomenhof Ķikul Jēkobs ir viņa meistars. Anno 1771. janāri 18 dien.,,

 Tātad Miķelis mācījies pie Jēkaba.

Lapjārmuiža – Ozolmuiža – atradās apmēram sešdesmit kilometrus no Ķikuļa dzīves vietas.

No šī fakta jāsecina, ka Jēkabs bija slavens amata pratējs, ja mācekļi pie viņa nāca no tāda liela attāluma. Amatnieki tolaik bija turīgāki par pārējiem dzimtcilvēkiem, kur nu vēl prasmīgs meistars.

Blomi piederēja kronim, un šādās muižās klaušas bija stingrāk normētas, ļaudis tur dzīvoja labāk.

Ķikuļa Jēkabs aktīvi piedalījās lielajos 1776. – 1777. g. Vidzemes dzimtļaužu nemieros, bija zemnieku tiesību cīnītājs. Materiālie apstākļi nespieda Jēkabu piedalīties nemieros. To viņš darīja, jo gribēja aizstāvēt citus zemniekus.

Rakstīt Jēkabam padevās. Tas noprotams gan no rokraksta, gan no mākas sūdzībās formulēt domu lietišķi un loģiski. Jēkaba sacerējumi rāda, ka viņš labi pārzināja toreizējās varas hierarhiju, kaut tajā laikā latviski neiznāca neviens laikraksts.

Sarakstē un dokumentācijā viņš lietoja franču un latīņu izteicienus, dažādus saīsinājumus.

Jēkabs mācēja vācu valodu, jo vēstules aploksni, melodiju nosaukumus dziesmās un atsevišķus vārdus sūdzībās viņš uzrakstīja vāciski. Tas viss liecina, ka Ķikuļa Jēkabs zināja daudz, daudz vairāk nekā mācīja toreizējās latviešu skoliņas.

No viņa rakstiem var secināt, ka viņš vēlējās, lai visiem cilvēkiem tiktu nodrošināta normāla eksistence, ka nepieciešama īpaša attieksme pret sievieti un bērnu. Viņam galvenais bija: ,, tie vairs nebija truli un stulbi dzimtcilvēki, bet cilvēki, kas apzinājās savu vērtību un sāka patstāvīgi domāt,,

 Ar savām zināšanām un plašo redzes loku Ķikuļa Jēkabs bija viena no izcilākajām personībām tolaik latviešu zemnieku vidū. Jēkabs bija aktīvs brāļu draudzes loceklis, viens no brāļu draudžu literātiem.

Viņa dziesmas (1777.) ir svarīgs latviešu rakstniecības sākumposma piemineklis. Tas ir nozīmīgs vēstures avots, kas pilnīgāk raksturo tā laika darba cilvēku ikdienu, viņu centienus un cīņu pret muižniekiem. Ķikuļa Jēkaba dziesmas, viņa sacerētās zemnieku sūdzības un vēstules atrodamas Centrālajā Valsts seno aktu arhīvā Maskavā.

Dzejojumi un sūdzības adresēti Krievijas ķeizarienei. Zemnieku nemieru laikā 1777. gada rudenī divi zemnieki - Žagatas Lauris un Bisnieka Pēteris - nokļuva Pēterburgā. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas. Šos dokumentus rakstījis Jēkabs. Viena dziesma ir veltījums ķeizarienei, otra - “Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777.gadā taisīta”

Jēkaba sarakstē minēti izcilākie 1777. g. Vidzemes zemnieku nemieru notikumu dalībnieki – neatlaidīgais cīnītājs Žagatas Lauris, drosmīgie Valmiermuižas vīri, nemieru apspiešanā aktīvais muižnieks Engelharts. Dziesmas rakstītas burtnīcā uz iezilgana papīra, sūdzības – uz parastām lapām.

Autors lietojis zoss spalvu, rakstījis pastāviem, drusku stūrainiem antīkvas kursīva burtiem tā laika latviešu ortogrāfijā. Ķikuļa Jēkabs ievērojis tā laika paradumu – lappuses beigās atkārtot nākamās lappuses pirmo vārdu. Sūdzībās bija minēti daudzi fakti, cik nežēlīgi ļaudis spiesti pie darba, ka arī sievas, kuras gaida bērnus, tiek sistas ar pātagu.

Ķikuļa Jēkaba dziesmas saglabājušās paša autora vīrišķīgajā rokrakstā. Atsevišķus burtus viņš izzīmējis kā iespiestus. Droši vien tas saistāms ar audēja amatu, jo auduma paraugus vajadzēja pārzīmēt ar īpašu ornamenta izjūtu.

Pēc satura pirmā dziesma ir slavinājums Krievijas ķeizarienei Katrīnai II. Pēdējā pantā autors izsaka vēlējumu, lai valdniece pievēršas ,,Vidzemītes bēdu namam,,.

Otrā dziesma ,,Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta,, stāsta par ļaužu grūto dzīvi un kungu ļaunumu. Dziesmā attēlota bēdu nomāktā Vidzemīte. Autors ļaujas sapnim, ka zemnieku posts tiks novērsts. Kopējā noskaņa šajā dziesmā ir svinīga un sirsnīga. Sacerēdams abus dzejojumus, Ķikuļa Jēkabs nenojauta, ka ar tiem kļūs par latviešu pirmo zināmo dzejnieku, ka mūsdienās tie būs tik svarīgi.

Jēkabs skaidri pateica, ka muižnieki ir zemnieku ienaidnieki, viņš to pateica tieši un ļoti, ļoti patiesi. Rīkojums par Ķikuļa Jēkaba apcietināšanu tika dots 1777. gada 20. maijā. Tika pavēlēts Jēkabu vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ,,ar labu garu siekstu pie abām kājām,, - kā ļoti bīstamu noziedznieku.

Kāds bija spriedums Jēkaba lietā, nav zināms.  Taču Smiltenes mācītājs baznīcas grāmatā iepretim Ķikuļa Jēkaba vārdam pierakstījis: ,,Miris Rīgas cietumā.,,

Domājams, ka Jēkabs miris 1777. gada otrajā pusē. Nopratināšanā Jēkabs paziņoja, ka  visu rakstījis pēc paša vien izdomas. Viņš sevi apzināti upurēja, lai atvieglotu citu zemnieku likteni.

Viņš izšķīrās viens pats uzņemties visu ,,vainu".

"..Un solās mūsu kājas, rokas nocirst,

Ka mums būs mūsu tēva zemi aizmirst.

Dievs tiešām redzēs Vidzemītes bēdas

Un atspirgšanu dos tiem, kam sirds ēdās."

"..Par savu tēva zem’ un savām kājām,

Par saviem draugiem tuviem un par tāliem.."

"..Jo šinī kādā mūsu Vidzemītē

Bez bēdām nav neviena dvēselīte.

Mūszemes valdniek gauži dusmo,

Pār mūsu bēdu dienām viņi līksmo."

    Izmantots Ģirta Treides referāts.

 

***

Blomes pagasta Riņģu saiešanas nams ir 19.gadsimta  latviešu garīgās dzīves liecinieks. Latvijas garīgās dzīves ģeogrāfiskā zīmējumā šī ir unikāla vieta, jo Brāļu draudze šeit ir darbojusies kopš Lielās atmodas 1739.gadā līdz pat mūsu dienām (izņēmums bija padomju okupācijas periods). No Blomes hernhūtiešiem nācis pirmais zināmais latviešu dzejnieks Ķikuļu Jēkabs. Ķikuļu mājas atrodas netālu no Riņģiem.

Riņģu saiešanas nama darbība ir atsākta 2000.gadā.