Teodors Plikauss

Viņš mīlēja vēlīna rudens mieru, kad birzēs bērzi dzeltē un  nobriedušās lapas krīt cita pēc citas klusā lidojienā. Jau kā skolnieks  tad viņš paņēma savas krāsas, devās ārā no pilsētas, lauku vaļība,  pūlēdamies uzmest uz papīra vai audekla raibo mežmalu — klusu,  vasaras skaidrības piesūkušos. Brīžiem atkal bieži klejoja pa mēļo  viršu klajumu, priecādamies, kādā brīnišķā krāsu saskaņā zied brūn  ganais kļavs un dzeltenais bērzs tālīnā meža līcī. Viņš dievināja dabu  un šī aizraušanās padarīja viņu par makslinieku-peisažistu.  Ne tik idiliska jaunajam māksliniekam priekša stāvēja dzīve.  Īsta latviešu censoņa neatlaidība un apgarotais saprāts viņu no tēva  sētas aizvadīja tālākas izglītības ceļos, bet nācās vēl izbaudīt kara  gadus pēc tam tikai atgriezties dzimtenē, kur viņu sagaidīja praktisks  uzdevums — palikt par zīmēšanas skolotāju un rosīgu savas apkārtnes  kulturālās dzīves sekmētāju. Samērā īsu laiku viņš dabūja strādāt.  Kad pirmās grūtības likās jau pārspētas, viņa gaitas pārtrauca agrīna  slimība.

Teodors Plikauss dzimis Grašu Sauliešos, Madonas (agr Cēsu)  apriņķī

Pabeidzis pagastskolu un Liezēra draudzes skolu viņš 1905.  gada rudeni iestājas Ķēniņa tirdzniecības skolā Rīgā un kad tā pārvēršas  par reālskolu, pāriet tajā.

Pirmā laikā Ķēniņa skolās strādāja redzami  mācības spēki (A. Saulietis, A. Andersons F. Erns, A Smilga, J  Madernieks, A. Ķēniņš; sākumā tirdzniecības skola vēl K. Deķens  J Greste X . Melnalksnis v. c); ari starp audzēkņiem te saradās  krietna tiesa tādu censoņu, kas tīkoja plašākas vispārējas izglītības un  кат vecums uz kroņa skolām bij aizkrustojis ceļu. Tāpēc te valdīja  lielā garīga rosme, pieķeršanās literatūrai, mākslām, dazadu zinību  nozarēm Šo ierosmi, kas tālākos izglītības ceļos pavadījusi daudzus  valkē pazīstamus darbiniekus, saņēma ari Plikauss. Viņš mācas uz  cītīgi uzrādīdams labas sekmes matemātikā, dabas zinības un latviešu  literatūrā, kuru pasniedza rakstnieks A. Saulietis. viņa tēva brālis Bet  sevišķi viņam patīk zīmēšana un šinī priekšmeta rūpīgā skolotāja J.  Madernieka vadībā viņš drošiem soļiem sāk iet pretī savam uzdevumam  Kad gala eksāmenos nepaveicas ar krievu valodu, viņš pagriežas tikai  zīmēšanai.

Sagatavojies kādu laiku J. Madernieka studijā, 1910. gada  rudeni Plikauss aizbrauc uz Pēterpili un iestājas ŠtigUca centrālā zlmē-  skolā Piespriestā stipendija daudzmaz atviegloja materiālas  raizes jo no mājām viņš palīdzības nevarēja gaidīt likpat kā nekādas,  atskaitot A. Saulieša gādību.Zīmēšanas skolu Plikauss pabeidz 1916. gadā. iegūdams brīvmākslinieka un zīmēšanas skolotāja diplomu.

Bet tūlīt ari jāstājas kara dienestā un viņš aizbrauc uz kara skolu. leskaitīts kā jauns virsnieks kādā rezerves  pulkā Taganrogā, Kaukāza frontē, viņš, tāpat kā daudzi latviesu virsnieki,  ne bez grūtībām panāca, lai viņu pārceļ uz latviešu strēlnieku bataljoniem  Bet iekams tas notika, latviešu strēlnieku spožā zvaigzne stāvēja jau  norietā: citkārt pašlepnais, cēlais varonības gars padevās lielinieku  iespaidam, nokļuva atkal svešas varas un svešu nolūku kalpībā.

Kad  Rīga bij kritusi, Vidzeme ieņemta, strēlnieku pulki devās iekšā  Krievijā. Plikausam izdevās izkļūt no šās straumes. Kopā ar dažiem  citiem latviešu virsniekiem Tērbatā, viņš nolemj dzimtenes neatstāt,  nogremdē zobenu Mētras upē, lai ari jāpadodas vāciešiem.

Tāpat  vēlāk, kad lielinieku valdība iesauca savā armijā un aizsūtīja kaut kur Krievijā, 1919. gada rudeni, dziļā nakts tumsā viņam izdodas svešajai  armijai pagriezt muguru un caur Lietavu nokļūt atpakaļ tēva mājās.  Bet tikai uz īsu bridi, tā sakot, kājas pāraut, lai stātos atkal armijā,  šoreiz nacionālajā, kusai bij lemts Latviju atbrīvot. 

Karavīru gaitas nacionālajā armijā viņš uzņēmās ar lielāko  pienākuma apziņu, jo nu ciņu nolūks bija skaidrs un viņam mīļš.  leskaitītam Siguldas pulkā, kurā viņš ilgāku laiku komandē rotu,  papriekšu nācās stāties pretī vāciešiem (no Bolderajas Jelgavas virzienā),  vēlāk pret lieliniekiem rītos. Sevišķi grūtas bij dienas un vēl vairāk naktis  pozīcijās pie Jelgavas, kad sals padarīja ļoti smagus jau tā trūcīgos  kareivju apstākļus. Varbūt jau tad, pārsalstot, Plikauss dabūja kaiti,  kas viņu nelaikā noveda kapā. 

Pēc noslēgta miera Plikauss kā virsleitnants demobilizējās.  Pārnācis mājās, viņš uzņēmās saimniecības vadību (jo vecākais brālis  bij kritis karā) un palika par zīmēšanas skolotāju tuvējā Cesvaines  vidusskolā.

Te viņš nostrādāja gadus piecus, ņemdams ari dzīvu  līdzdalību vietējās kulturālās organizācijās.

Pēdējos pāris gadus  slimība, neizdziedējams audzējs galvā, viņu atrāva darbam, pēc smagās  operācijas viņš vairs neatspirga un 1928. gada 9. novembri mira  Rīgas slimnīcā. 

Plašākai sabiedrībai Teodors Plikauss kā mākslinieks maz pazīstams.  Reti viņš piedalījās izstādēs, skolas laikā vēl ar lielu paškritiku  lūkodamies uz savu technisko gatavību un vēlāk nomaļus turēdamies  no vispārējās mākslas dzīves; bez tam savu tiesu enerģijas paņēma  karš un ikdienišķās raizes mājās. Bet viņa darbos, kuru ir krietna  kolekcija, vērojams nopietns talants, vingra roka. Sevišķi akvareļos  un portreju zīmēšanā viņam īpatna uztvere, laba technika. Viņa dabas  skatiem šinī žanrā piemīt vēl tā īpatnība, ka tie iespiežas atmiņā,  tāpat kā neaizmirstams draugiem paliks atmiņā viņu autora neizsīkstošais  darba prieks. 

Bijis neatkarīgo mākslinieku biedribas biedrs.

sēru sludinājums:

 http://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pa|issue:/p_001_mdve1928n33|article:DIVL65|query:Teodors Plikauşis|issueType:P

1926. gadā iecelts par Madonas aizs.argu pulka pirmā bataljona komandieri