Alvils Augstkalns
- Geburt:
- 02.09.1907
- Tot:
- 02.11.1940
- Burial Datum:
- 05.11.1940
- Patronym:
- Andrejs
- Kategorien:
- Linguist, Selbstmord, Wissenschaftler
- Nationalitäten:
- lette
- Friedhof:
- Rīgas 2. Meža kapi (Braslas kapi)
Dzimis 1907.gadā, Lizuma pagastā skolotāja ģimenē. Beidzis Cēsu vidusskolu, 1931.gadā - Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. Vēlāk savas zināšanas papildinājis ārzemēs - Leipcigā, Kauņā, Vīnē.
Strādājis Valsts bibliotēkā, bijis Izglītības ministrijas Valodas krātuves pārzinis, Latvijas Universitātes lietuviešu valodas docētājs (1936.-1940).
Publicējis rakstus par valodniecību Latvijā un ārzemēs. Veicis nozīmīgus pētījumus par latviešu vecajiem rakstiem izdevumā ”Pirmie latviešu teksti un grāmatas’’. Analizējis latviešu literāros tekstus, dainu pantmērus, rakstījis par izloksnēm, pievērsies lietuviešu valodas jautājumiem.
Sarakstījis darbus skolām: „Mūsu valoda, viņas vēsture un pētītāji’’, ”Leišu valodas elementi’’.
Darbojies arī bibliogrāfijā.
Alvilam bijuši trīs bērni - Jūlijs, Jānis un Rūta.
Miris Rīgā, 1940.gadā.
Avots: gulbenesbiblioteka.lv
*****
"Darbu izlase", A.Augstkalns, 2009.g., 560 lpp.
*****
Tas bija 1940. gada 2. novembrī, kad skopi izteiktās laikrakstu rindas nesa Alvila Augstkalna nāves ziņu. Šī sēru vēsts ātri aplidoja filologu saimi, draugus, paziņas un visus tos, ar kuriem nelaiķis kopā strādāja savā zinātniskajā darbā. Neviens vēl lāgā negribēja ticēt bargā likteņa piemeklējumam, lai gan pēdējā laikā uzmanību saistīja Augstkalna drūmums, nospiestība. Tomēr neticamais bija noticis: stājusies pukstēt kvēlā patriota sirds, kas bija ieņemta tikai no vienas kalpošanas, proti, ziedoties latviešu valodas kopšanai un sargāšanai. Viņa zinātniskā slava jau bija pārskanējusi Latvijas robežas un atradusi uzmanīgu atbalsi ārzemēs. Gaišās cerības, ko lolojām, izgaisa. Jaunais zinātnieks kā skrejoša komēta, pārjoņodama rītdienas debesis, nokrita zemē, lai atkal sajauktos ar pīšļiem un trūdēšanu. Bet visam tam bija dziļa sakarība.
Kad godinām to latviešu patriotu piemiņu, kas boļševiku laikā nolika galvu par tēvuzemi un tautas godu, tad to vidū sastopam arī Alvila Augstkalna vārdu. Viņa aiziešana sakrīt ar latviešu garaspēka demonstrāciju, kurā saskatām vienotus visu arodu un profesiju darbiniekus, kas nespēja elpot baigā gada gaisu. Tie, upurēdami sevi, šķīrās no dzīves, lai nebūtu jākalpo daimoniskajai varai, kas visus cilvēkus nonivelēja par vienu trulu masu. Prātā nāk Alvila Augstkalna bēru gājiens, kādā ne visai piemīlīgā 1940. gada novembra pēcpusdienā. Starp pavadītājiem redzamas daudzas pazīstamas sejas, filoloģijas fakultātes mācības spēki, valodnieki, sabiedriski darbinieki. Mierinoši izskan prof. Kundzina teiktie atvadu vārdi, kurus spārno ticības apliecinājums Latvijai un kalpošana tai ar sirdsdedzi. Protams, doma tiek izteikta aptuvenos simbolos, neaizmirstot, ka boļševiku spiegi nekautrējas ložņāt ari baznīcās un kapos. Līdz ar vakara krēslu skumji aizvērās kapa kopiņa, paņemdama tā cīnītāja augumu, kas gribēja sajaukties ar latviešu zemi. Bet viņa gars suverēns pacēlās pāri to dienu notikumiem, kad vajadzēja zemoties tumsonības priekšā.
Alvils Augstkalns dzimis 1907. gadā, Lizumā, skolotāja ģimenē. 1932. gadā pēc filoloģijas un filozofijas fakultātes beigšanas atstāts Universitātē sagatavoties zinātniskam darbam. Studiju nolūkos uzturējies Lietuvā. Leipcigā, Vīnē. No 1935. gada lidz savai pēdējai dienai vadījis latviešu valodas krātuvi, kuras nodibināšana un sekmīgie darba posmi ir viņa nopelns. Tāpat iesākta palika viņa rediģētā latviešu sinonīmu vārdnīca, kurai A. pievērsās ar sirdi un dvēseli, kārtodadms šo monumentālo darbu. Pēdējā laikā ievēlēts par lektoru Universitātē, kur lasīja lietuvju valodu un vadīja semināru baltu valodās.
A. Augstkalna fizisko un morālisko spēku sabrukums bija manāms jau pirmajās dienās, kad Maskavas okupācijas vara pārgulās pār Latviju. Arī to lauku, ko kopa un kur strādāja Augstkalns, sāka pārņemt un ārdīt no Maskavas atbraukušie sarkanie profesori, uzspiezdami savu gribu tur, kur tie bija profāni. Tikai konjunktūra vai zināma aprēķina vadīti cilvēki ar to spēja samierināties, bet nevis radītājs gars, kas gremdējas savā darbā mīlestības pilns. Tie, kas pazina un atceras aizgājēju toreizējā izglītības komisāriāta darbinieku sapulcēs sēžot drūmu pēdējo solu rindās, vislabāk zinās, cik lidz apnikumam pretīgas jūtas nācās tam pārvarēt. Viss šis bezjēdzīgais skaļums, gara nabadzības apliecinājums, ko publikas priekšā iznesa runātāji, izlikās kā slikta klaunu spēle. Augstkalns visu šo laiku garīgi un fiziski loti cieta, lidz atausa tā diena, kad pietrūka spēka un no lūpām izlauzās spīts — diezgan! Nost šo komēdiju! Nost maskas! Viņš iepriekš bija lūdzis ārstu komisiju piešķirt tam veselības uzlabošanas atvaļinājumu sanatorijā. Taču arī to liedza, pie tam viņu izzobodami. Ar to pietika, lai smalkjūtīgajam zinātniekam dotu pēdējo iznīcinītāju triecienu. Darbam, kuram viņš allaž piegājis ar dziļu gara pietāti un svētumu, pēkšņi uzspieda kaut kādu grafiku un sociālistisko sacensību, kas bija absurds. Garlaicīgi un nepareizā latviešu valodā kādā sēdē runā sarkanais profesors Valeskalns, mierinādams uztraukto Augstkalnu, ka došot palīgus, lai uzliktos darbus varētu laikā veikt. Tas skan kā izsmiekls. Iznākot no sēdes, pēdējie vārdi, kas pārmainīti ar kollēgām, Augstkalnam rezignācijas apdvesti: ar vienu kāju stāvu jau kapā, bet tie tur grūž mani ar abām. Tālākie notikumi raisījās paši no sevis. Žēlīgā nāve bija tā, kas piešķīra dvēselei sanatoriju, ko liedza tam ārstu komisija. Apdāvinātais valodnieks, gara cilvēks, latviešu kultūras sargs, neliecās, bet aizgāja, pievienodamies tam pulkam, kas baigajā gadā turēja nomodu par Latviju.
Avots: "Daugavas vanagi", 22.01.1943
Ursache: Rīgas dome, Gulbenes bibliotēka
Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Rūta Augstkalne | Tochter | ||
2 | Lizete Augstkalne | Ehefrau | ||
3 | Andrejs Augstkalns | Relative |
10.09.1941 | Apzināti 1941.gadā lielinieku aizvestie vai pazudušie rakstnieki un žurnālisti
Latviešu rakstniecībai lielinieku iebrukums Latvijā, laupījis daudzus jaunākās un vecākās paaudzes autorus: rakstniekus un žurnālistus.