Voldemārs Ozols

No paša rīta bija lielisks laiks, un brāļi Emīls un Voldemārs Ozoli nolēma izbraukt pastaigā. Emīlam ir savs motocikts - Pannonia ar blakusvāģi. Apritējuši 15 gadā kopš tās dienas, kad viņš saņēma motocikla vadītāta apliecību. Stāžs liels, bet arī tas nevienmēr pasargā no nelaimes. Kad E.Ozols sāka apdzīt automašīnu ZIL Volguntes ielā, viņa motocikla spidometra rādītājs tuvojās 60. Un tad gadījās neparedzētais . . .  Nesamazinādams ātrumu, motocikls strauji pagrieza pa kreisi, uzdrāzās uz ietves un ietriecās nelielajā starptelpā (1,3 metri) starp koku un stabu. Blakusvāģis ietriecās stabā, bet motocikla vadītājs un pasažieris nokrita no motocikla. Abi brāļi nomira.
Veicot vietas apskati., Valsts autoinspekcijas dežurants pievērsa uzmanību šādiem faktiem: motociklam nebija vēja stlkla, bet tajā vietā, kur tas strauji pngriezās malā, uz brauktuves bija beigts balodis. Salīdzinot abus šos faktus, var izdarīt pieņēmumu, ka balodis lidojumā uztriecās motocikla vadītājam, un tas aiz pārsteiguma vai no stiprā trieciena apjuka (bet varbūt zaudēja samaņu) un nespēja tālāk vadīt motociklu. Ja motocikla vadītāja priekšā, būtu vēja stikls, tas viņu būtu pasargājis no trieciena. Bet, kā zināms, motocikliem uzstādīt tādus stiklus un vairogus nav obligāti, un daudzi vadītāji, it īpaši jaunieši, neņem vērā šos drošības līdzekļus, cenzdamies sasniegt lielāku ātrumu. Ar ko tas var beigties, to uzskatāmi rāda vakardienas gadījums. (Rīgas balss, 19.05.1976)