Edgars Jundzis

* 1907. I 19. Omuļu pag. pušelnieka 9 bērnu ģimenē; S. Hilda dz. Raģis. + 1986. X 21. Jaunpiebalgā, apb. Jaunpiebalgas kapos.

                1925. VI 13. Beidzis Valsts pieaugušo vidusskolu Rīgā,

                1925/1929. beidzis Latvijas Universitāti , cand. theol.,

                1929. XI 09. ordinēts par Rīgas prāvesta iecirkņa vikāru,

                1930/1942. Valkas Jāņa ev. lut. draudzes mācītājs,

                1929/1931. Suntažu draudzes vikārmācītājs,

                1932. ieguvis Cand. theol. grādu,

                1932/1940. Aizsargu organizācijā,

                1932. IX 01. Valkas VII aizsargu pulka Bataljona (I) mācītājs,

                1942. VII 07. atbrīvots no Valkas Jāņa draudzes mācītāja pienākumiem,

                1942. XI 01. apstiprināts par Pētera Pāvila igauņu ev. lut. draudzes mācītāju, 

                1942/1944. Pētera Pāvila igauņu ev. lut. draudzes mācītājs, Peldu 10/12-27,

                1945/1951. Gulbenes ev.lut. draudzes mācītājs (sāka atjaunošanas darbus) un  Lejasciema ev. lut. draudzes mācītājs,

                1951/1955. Krievijas spaidu nometnē Vorkutā.

                1956 /1986. Vecpiebalgas Jaunpiebalgas, Ērgļu, Velēnas, Drustu un 

                               Rīgas Pētera Pāvila ev. lut. draudzes mācītājs,

                1956/1980. Latvijas ev. lut. baznīcas Akadēmisko teoloģijas kursu docents.

                1967. virsmācītājs,

                1980/1986. Akadēmisko teoloģijas kursu profesors,

                1980. VII 23. ieguvis Dr. teol. grādu,

                Konkordijas Imantija filistrs un dibinātājs.

         Dēls - Tālavs Jundzis.

        Grāmata: "Jēzus dzīves mīklas", 2013.g.

                Avots:       LVVA 1370-1-1697-384, 1640-1-523-90.;

                               „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.

                               „Vidusvidzemnieku biogrāfiskā vārdnīca”, Cēsīs, 2003.;

                               „Jaunpiebalgas Sv. Toma baznīca un mācītāji”, R., 2007.;

                               “Baznīcas kalendārs”, R., 1944.;

                               „Baznīcas Ziņas“ # 17/1942., # 6/1943.

-----

Edgars Jundzis pieder pie īpatņiem, kas veidojās spītējot padomju režīma apstākļiem, palikdami uzticīgi savam aicinājumam. Viņš neizgāja uz kompromisiem ar sirdsapziņu, nepakļāvās konjunktūrai. Tādi cilvēki nevarēja nopelnīt iztiku ar garīgo darbu, tādēļ darbdienās viņš ara zemi un stādīja kartupeļus Jaunpiebalgas pakalnos, svētdienās nerimās uzrunāt tautu sprediķos, bet brīvajās stundās nodevās garīgiem meklējumiem. Tomēr pasakot, ka viņš bija vien luterāņu mācītājs un teologs, tiktu tikai daļēji aptverts viņa mūža veikums un ieguldījums reliģijas, zinātnes un latviešu kultūras vēsturē.
Pašā Igaunijas pierobežā Valkas apriņķa Omuļu pagastā pavisam parastās "Kalnamiciņu" mājās pušelnieka deviņu bērnu ģimenē kārts šūpulis talantīgajam un neordinārajam cilvēkam. Edgaram pirmajam no dzimtas izdevās izrauties inteliģences kārtā, viņš bija arī pirmais vidusskolas izglītību ieguvušais cilvēks no Omuļu pagasta. Mācoties Rīgā vidusskolā, jauneklis pelnīja maizi kā strādnieks koku fabrikā, vēlāk kā drēbnieks. 1925. gadā uzsāktas teoloģijas studijas. Vairākus gadus pirms teoloģiskās izglītības beigšanas E.Jundzis noturējis dievkalpojumus Suntažu baznīcā. 1929. gadā Latvijas Universitātes teoloģijas fakultātes gala eksaminācijas komisija nolēmusi - abiturienta Edgara Jundža zināšanas ir tik izcilas, ka nav vajadzības viņu eksaminēt.
Mācītāja kandidāta gadu E.Jundzis uzsāka kalpot Rīgas Pāvila baznīcā, bet jau pēc pusgada tika ordinēts par Rīgas pilsētas iecirkņa vikāru. Pēc gada viņš nonāca Valkā, kur darbojies kā Igaunijas Valkas Jāņa draudzes mācītājs. Suntažu un Valkas periods E.Jundzim aizritēja raženi kā baznīcas amatā, tā arī apkārtnes sabiedriskajā un kulturālajā dzīvē. Visur, kur vien viņš pielika savu roku, dzīve sāka pulsēt. Suntažos tika nodibināta dāmu komiteja un jaunatnes pulciņš, atjaunota baznīca, iekārtota bibliotēka un noturētas Bībeles stundas. Tāpat Valkā "visa garīgās dzīves rosība gulēja uz maniem pleciem. Bet man tā tik vien vajadzēja. Vispirms nodibināju Igaunijas Valkā Sieviešu apvienību, pēc tam Igaunijas Valkas latviešu ģimnāziju, plašu latviešu bibliotēku", raksta E.Jundzis autobiogrāfijā.
Pedagoģiskos nolūkos 1933. gadā E.Jundzis Valkā izdeva nelielu žurnālu "Gara Līdumnieks", pats būdams tā redaktors, un publicēja savas un vēl dažu līdzstrādnieku garīgas apceres. Šis apjomā nelielais (4 lpp.) izdevēja un redaktora tā dēvētais "garīgais laikraksts" tika laists klajā reizi mēnesī vai retāk. 1935.gada 4/5.numurs ar lekšlietu ministrijas lēmumu tika konfiscēts, pamatojoties uz "Noteikumiem par karastāvokli". lespējams, cenzūrai varēja nepatikt miertiesneša Augusta Līča rakstā "Kultūras un saimnieciskās krīzes cēloņi" jaušamais Kārļa Ulmaņa personas aizskārums. 1935.gada vidū žurnāls beidza savas gaitas.
Otrā pasaules kara laikā Rīgā E.Jundzis, izmantojot agrāk iegūtās ticības mācības skolotāja tiesības, blakus draudzes darbam strādāja par skolotāju Franču licejā un Raiņa ģimnāzijā. Bēgļu gaitās Kurzemē viņš bija Piltenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs.
Pēc kara E.Jundzis nonāca izpostītājā Gulbenē, palikdams uzticīgs mācītāja misijai. Te bija sagrauta baznīca un mācītāja dzīvoklis. Ar ģimeni apmeties papostītā mājā Vecgulbenes pagasta "Margās", mācītājs dievkalpojumus sākumā noturēja skolā, tad ugunsdzēsēju depo. Kad arī tur dievlūdzēji bija visiem pa kājām, ticīgie pulcējās kapličā. Pakāpeniski ar draudzes pūliņiem tika atjaunota saspridzinātā Gulbenes baznīca. E.Jundža kalpošanas areāls paplašinājās ar Lubānas, Lejasciema, Stāmerienas draudzēm. Taču padomju vara necieta enerģisko un radošo mācītāju. 1951. gadā tika safabricēta politiska krimināllieta. Tai par ieganstu bija pēc arhibīskapa uzaicinājuma noturētais sprediķis Doma baznīcā 1950. gada novembrī it kā Oktobra revolūcijas gadadienai par godu. E.Jundža uzruna par mieru un cilvēkmīlestību tika interpretēta kā pretkomunistiska akcija. Tiesai tomēr neizdevās safabricēt pierādījumus pretpadomju aģitācijā, tāpēc mācītājam tika "piešūts" pants par pretpadomju literatūras glabāšanu. Četrus gadus E.Jundzis pavadīja labošanas darbu nometnē Vorkutā. Arī te nerima garīgie meklējumi, tika apgūtas valodas, domāts par valodu mācīšanās metodiku un pat jaunas valodas izstrādi: "Saki, vai nebūtu jauka tāda valoda, kuru varētu iemācīties pāris nedēļās un runāt bez kļūdām?" (No vēstules sievai 1954.gada 3.septembrī.) leslodzījumā atkal un atkal prātā tika pārcilāta un apsvērta doktora disertācija: "Viss darbs man principā ir skaidrs, atliek tikai izstrādājums!" (Vēstulē sievai 1955. gada 28. janvārī.)
Pēc atgriešanās mājās E.Jundzis līdz mūža beigām kalpoja Jaunpiebalgas draudzē, vienlaikus noturot dievkalpojumus arī Vecpiebalgā, Ērgļos, Drustos, Velēnā un Rīgas igauņu draudzē. Spītējot politiskajai varai, gandrīz pilnīgas garīgās izolācijas apstākļos turpinājās zinātniski pētnieciskais un radošais darbs.
E.Jundzis bija Evaņģēliski luteriskās baznīcas Akadēmisko teoloģisko kursu (vēlāk - Garīgā semināra) mācībspēks - vispirms kā docents, tad kā ārkārtas profesors. Tapa vairāki kompendiji, kuriem raksturīga oriģināla pieeja Jaunās Derības tekstu skaidrojumiem. Tika turpināts darbs pie jau studiju laikā iecerētās disertācijas tēmas, vākti fakti un pierādījumi, analizēti materiāli koncepcijai par Jēzus dzīves diviem posmiem. Saziņā ar trimdas teologu Haraldu Biezo radās iespēja strādāt pie disertācijas Lundas universitātē, taču padomju drošības iestādes to nepieļāva. Aplinkiem iegūstot informāciju, E.Jundzis turpināja darbu, kas rezultējās 1980. gadā aizstāvētajā doktora disertācijā "Jēzus dzīve uz sinoptiskās un johaneiskās tradīcijas pamata". Speciālisti atzinuši, ka pētījums izvirza diskutablas un oriģinālās atziņas, piedāvā netradicionālu, pat revolucionāru versiju par Jēzus Kristus dzīvi un darbību. Disertācija, tāpat kā citi pētījumi reliģijas zinātnēs, iegūla Garīgā semināra arhīvā un plašākam interesentu lokam nebija pieejama līdz pat 2007.gadam, kad disertācijas tēzes un kopsavilkums nāca klajā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta apgādā.
E.Jundža pētnieciskās intereses sniedzās pāri teoloģijas zinātnes robežām. Grāmatas, lasīšana, zinātniskā un literārā jaunrade bija viņa dzīves galvenais saturs. Rezultāti - neordināri, daudziem nepieņemami, varbūt pat nezinātniski, taču tie vienmēr apliecināja jaunu pieeju pētāmajam priekšmetam. Pieminama arī E.Jundža interese par valodām un valodniecību. Pakļaujoties 60. gadu modernajam virzienam radīt mākslīgas svešvalodas, viņš izgudroja univalodu pretstatā neveiklajai esperanto. Hipotētisku meklējumu jomā iekļaujami viņa raksti par Senlatviešu mezgla rakstiem. E.Jundža radošo darbu klāstā rodams arī dzejoļu krājums. Lielākā daļa E.Jundža radošā mantojuma vēl nav apgūta, tomēr darbs ir iekustējies. 2007. gada janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijas rīkotajā 100 gadu jubilejas konferencē tika piedāvāti vairāki referāti par viņa dzīvi un darbiem, 2007. gadā Jaunpiebalgas vidusskolas skolotājas, bibliotekāres, novadpētnieces Vēsmas Johansones redakcijā plānots izdot grāmatu "Jaunpiebalgas baznīca un tās mācītāji". Vairumu E.Jundža darba materiālu glabā tuvinieki. Dēls Tālavs Jundzis 20 eksemplāros izgatavojis un lielākajām bibliotēkām piedāvājis tēva atmiņu krājumu "Jundžu dzimta", kas ietver tēva rokraksta, mašīnraksta un fotoattēlu kopijas. Tās ir E.Jundža atmiņas par jauno dienu zemi, dzimtajām mājām "Miciņiem", bērnības svētkiem un ikdienu, satiktajiem cilvēkiem. Ģenealoģiskais apcerējums tapis 1945. gadā Piltenē un tajā izsekots dzimtas ļaužu gaitām no 18. gadsimta līdz 1945. gadam. Tālava Jundža priekšvārds ietver Edgara Jundža biogrāfiju, sastādīta arī dzīves un darbu hronika. (Bibliotēku pasaule, 01.05.2007)