Nikolajs Ozoliņš

* 1868. VIII 01. Engures pag.

                Beidzis Kuldīgas ģimnāziju,

                1890/1895. beidzis Tērbatas Universitāti,

                1910/ 1919. Tirzas draudzes mācītājs,

                1919. I 02. apcietināts,

                1920. V 31. apmainīts pret lieliniekiem,

                1920/1921. Tirzas draudzes mācītājs,

                1921/ 1931. Saldus draudzes mācītājs,

                1931. pensionēts.

                Avots:       „Svētdienas Rīts“ # 33/1938.

Kad 1944. g. bēgļu vilnis vēlās pār Kurzemi, Saldū bija kāds vīrs, kas, lai kā to būtu gribējis, nevarēja posties ceļā. Tas bija pensionētais mācītājs Nikolajs Ozoliņš. Viņu kavēja ne vien lielais vecums, jo bija jau iegājis mūža 77. gadā, bet viņš bija zaudējis arī acu gaismu un, veselībā salauzts, bija saistīts pie gultas. Tagad saņemtas ziņas, ka nāve viņu no ilgām ciešanām atsvabinājusi un 1953. g. aprīlī viņš izvadīts uz māža dusu. Viņa liktenī lielā mērā atspoguļojas mūsu tautas centieni un pārdzīvojumi.

Ozoliņš bija dzimis 1868. g. Uguņciemā Talsu apriņķī. Ceļu uz augstskolas studijām viņam kā daudz citiem kurzemniekiem, starp tiem arī arhibīskapam Grīnbergam, pašķīra Kārļa Mīlenbaha skola Talsos. Ģimnāziju beidzis Kuldīgā, viņš 1890. g. iestājās teoloģijas fakultātē Tērbatā, kļūdams par biedru Letonijā. Letonija tobrīd loloja lielu projektu. Atzīmēdama apaļu gadu desmitu, kamēr ieguvusi tiesību valkāt krāsas, Letonija gribēja uzsākt liela apmēra darbu „Latvju tauta", kur būtu sakopotas visas svarīgākās ziņas par latviešiem. Darbs, kā viegli domājams, netika pabeigts. Bet dažās nozarēs parādījās ievērības cienīgi apcerējumi. Un te mums jāmin arī Nikolajs Ozoliņš. Kā jūrmalnieku, kura tuviniekiem kāds sakars ar ūdeņiem, viņu skubina rakstīt par latviešu kuģniecību. Viņš to arī dara un dara ar lielu centību, kālab komilitoņu starpā tiek iedēvēts par Bāku. Vārds, protams, lietots ar humoru. Bet varam šo vārdu ņemt arī ļoti nopietnā nozīmē. Ja arī nav runa par jūras bākām, tad te mums atspīd jaunekļa iedvesma kaut ko darīt tautas labā. Darbs prasa piepūli, darbs varbūt spiež darītāju, kaut arī viņa materiālie līdzekļi aprobežoti, kādu semestri ilgāk pavadīt augstskolā. Bez tam nedrīkstam aizmirst, ka toreizējos apstākļos jauneklīgais autors nedrīkstēja sapņot par honorāru. Ozoliņa likteņi ļoti zīmīgi raksturo arī latvju tautas pieredzi tai laikmetā. Vispirms raksturīgs jau tas apstāklis, ka līdzīgi Ozoliņam ne mazums zemnieku bērnu sāk vārstīt augstskolas durvis. Bet tad nāk atsitiens. Diploms būtu iegūts, bet diploma ieguvēju neviens neaicina darbā. Savai tēvzemei latvietis ar diplomu toreiz it kā nebūtu vajadzīgs. To dabū izbaudīt arī Ozoliņš. 1895. g. rudenī fakultāti pabeidzis, viņš ar 3 citiem studiju biedriem priecīgs atgriežas Kurzemē. Džūkstes pagasta skolā jaunajiem mācītāja amata kandidātiem ir sirsnīga apsveikšana. Atskan cerību pilnas galda runas: runā kandidāts Romānis ar vieglu humoru, Jānis Grinbergs ar lielu dedzību, bet Ozoliņu raksturo liela nopietnība. Tā nu ar dzimto zemi priecīgās cerībās saskārušies, jaunie kandidāti to mēr dabū acīs skatīties skarbai īstenībai. Izrādās, ka īsā laikā viņi ir nozuduši no Latvijas apvārkšņa: šo rindu autors top valodas skolotājs Kijevā, Romānis kalpo Pievolgas vāciešiem un Grīnbergs atrod darbu Pēterburgā. Ozoliņš iesaistās darbā Lietuvā, draudzē, kas lieto latviešu valodu. Beidzot, veselus 15 gadus pēc fakultātes beigšanas, Ozoliņš dabū mācītāja vietu Latvijā, Tirzas-Velēnas draudzē. Kad 1918. g. vasarā viņu tur satieku, viņš ir jau stipri novecojis.

Un nu nāk pati bēdīgāka pieredze: no 1919. g. līdz 1921. g. viņš tiek vazāts pa lielinieku cietumiem Vecgulbenē un Krievijā. Atgriešanās Latvijā viņu tīri apmulsina. Stāsta, ka viņš, pie lielinieku trūkuma pieradis, nevarēja iedomāties, ka Latvijā visas preces pieejamas un tāpēc jau pa ceļam iegādājies lielāku daudzumu sāls. No Tirzas Ozoliņš pāriet uz Saldu. Pēc dzīves lielinieku cietumā, viņa spēki ir stipri mazinājušies. Viņš ar savu nopietnību ir dziļš domātājs, bet sabiedrībā ceļu lielā mērā atvieglina jautrība un vijība, bet tā nav Ozoliņa stiprā puse un bez tam ārkārtīgi mazinātā redzes spēja apgrūtina satiksmi un saprašanos ar apkārtni. Beidzot nāk pensionēšanās, ilgā ciešanu gulta, nāve. Ar Ozoliņu ir aizgājis vīrs, kar ar sirds dedzību centies nest gaismu tautā, piedzīvojot šai darbā šķēršļus, kas pamatojas pa daļai paša personīgā dzīvē, pa daļai mūsu tautas postā. Saldu dusu!

Avots: Laiks, 21.04.1954