Žanis Perdaus

2. Pasaules kara dalībnieks, Latviešu leģiona leģionārs, dižkareivis.

1943.gada maijā "Tēvija" raksta: "Lūk, viena no šīm cildenajām mātēm, kuras vārds zināmu iemeslu dēļ lai paliek neminēts. Viņas vīru — latviešu virsnieku — boļševiki nogalinājuši jau 1919. gadā līdz ar brāli, kamēr dēls apcietināts un aizvests 1940. gadā. Audzināšanā pieņemtais bārenis H. Rozentāls, kas šīs varoņmātes paspārnē izaudzis par krietnu karavīru, kritis cīņā pret boļševismu pagājušā gada septembrī, un vēl nesen varoņnāvē acis slēdzis arī otrais audžudēls — Dzelzs Krusta kavalieris unteršarfīrers Žanis Perdavs.  Šis klusais un nosvērtais cīnītājs, kas kaujās parādījis izcilu varonību, dzimis 1917. g. 19. septembrī. Māti viņš zaudējis jau 6 g vecumā. Beidzis Turlavas 6-kl. pamatskolu, pēc kam strādājis Labības centrālē, līdztekus darbam turpinādams izglītošanos pašmācības ceļā. 1938. gadā iestājies kara dienestā 10. Aizputes kājnieku pulkā. Gadu vēlāk zaudējis arī tēvu. Pēc boļševiku iebrukuma Latvijā 1941. gada pavasarī neuzticamības dēļ atvaļināts no teritoriālā korpusa, un līdz vācu karaspēka ienākšanai tam nācies slapstīties. Formējoties pirmajam latviešu brīvprātīgo bataljonam, kopā ar audžubrāli stājies cīnītāju rindās un devies uz austrumu fronti, kur ar savu drosmi un pašaizliedzību iemantojis visu kaujas draugu atzinību un cieņu. Savā pēdējā vēstulē audžumātei viņš starp citu raksta: «Mes zinām, ka priekšā mums smaga cīņa, — cīņa, no kuras daudzi neatgriezīsies; bet mums jāuzvar un mēs uzvarēsim. Atpakaļceļa nav!» Šie stiprā pārliecībā rakstītie vārdi tam bijuši gaišas paredzēšanas pilni, jo jau pēc nedēļas viņa vienībai nācās veikt smagu atvairīšanas kauju. Tā gan beidzās ar latviešu leģionāru spožu uzvaru, taču unteršarfīrera Perdava gūtie ievainojumi bija pārāk smagi, un pēc sīvas cīņas ar nāvi viņš nu aizgājis mūžībā. Nelaiķis apbalvots arī ar 1941./42. gada ziemas kara austrumu medaļu un ievainoto nozīmi.
Ko domā un jūt Latvju Varoņmāte, lai stāsta izvilkums no vēstules, ko kāds latviešu frontes cīnītājs saņēmis no kaujā krituša virsnieka matēs: «1914. g. karš paņēma manu vīru. 22 gadi veca es jau biju atraitne, un manam puisītim bija tikai 2 gadi. Grūta viņam bija bērnība. Kad pats bija izlauzis sev ceļu, lai varētu sākt dzīvot labākas dienas — nāca briesmīgais boļševiku gads. Izglābies no zvēriska terora draudiem, viņš līdzi pirmajiem latviešu brīvprātīgajiem devās uz fronti. Tagad viņa man vairs nav. Dzīvē daudz esmu cietusi, bet šis man bija smagākais trieciens. Un tomēr — man jābūt stiprai, jo tagad cieš daudzas mātes un sievas, un arī latviešu karavīra māte nedrīkst salūzt, tai jābūt stiprai, kaut sirds asiņo... Lai visi labie gari sarga Jūs un visus mūsu mīļos karavīrus!» Šādu vēstuļu un vārdu ir daudz; latviešu frontes cīnītāji tos dzirdējuši un zina. Lai viņu paldies Latvju Varoņmātei, kas sirdī, domās un darbos ir allaž kopā ar saviem dēliem, jo šī kopība stiprina mūs visus."