Vilis Skārds

* 1894. II 19./ III 03. Sērenes pag.; M. Made, S. Anastasija dz. Staprans. 

                Beidzis  Sērenes pagasta skolu,

                1910/1913. beidzis Ķēniņa privātskolu Rīgā,

                1913/1916. Rīgas politehniskajā institūtā, būvinženieru nodaļā,

                1916/1917. hidrotehniķis Sibīrijā,

                1917/1918. Inženieru 22. pulka praporščiks Dienvidkrievijā,

                1919/1920. Latvijas armijā, Sapieru rotā,

                1920. I 15. bij. Armijas Galvenās tehniskās noliktavas priekšnieka palīgs,

                1922. II 08. beidzis Latvijas Augstskolas inženierzinātņu fakultāti, būvinženieris,

                1922. IV 01. ievēlēts par jaunāko asistentu pie sanitārtehnikas katedras,

                1924. asistents,

                1927. vecākais asistents,

                1930. privātdocents,

                1934. docents,

                1937/1939. Inženierzinātņu fakultātes dekāns,

                1937. ārkārtējs profesors

                1939. V 13. ieguvis inženierzinātņu doktora grādu,

                1939. X 25. ievēlēts par profesoru inženierzinātņu fakultātē,

                Apbalvots ar Atzinības Krustu,

                Stendera 8.

                Avots:       „Students“ #4/1939.; # 14/1939.;

                                “Album Academicum”, R., 1938.;

                                „Es viņu pazīstu“, R., 1939.;

                                V. Eichenbauma arhīvs # 7262.

***

Vilis Skārds bija latviešu būvinženieris, Latvijas Universitātes profesors (1939), LVU (1945—1947) un LLA docētājs.

Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzīves gājums

Dzimis 1894. gada 3. martā Sērenes pagasta "Lieljakšānu" saimnieka Jāņa Skārda un Mades ģimenē.

Mācījās Sērenes pagasta skolā, Jaunjelgavas pilsētas skolā (līdz 1909), 1913. gadā — Ata Ķeniņa privātskolā Rīgā. Studēja Rīgas politehniskā institūta būvinženieru nodaļā (1913—1916, 1915. gadā institūtu evakuēja uz Maskavu), bija hidrotehniķis Sibīrijā (1916—1917). Pirmā pasaules kara beigās bija 22. inženieru pulka podporučiks Galīcijas frontē (1917—1918).

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā pārgāja Latvijas armijā, iedalīts Sapieru rotā, no 1920. gada janvāra bija Armijas Galvenās tehniskās noliktavas priekšnieka palīgs,

1920. gada oktobrī demobilizēts.

Pabeidza studijas Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē (1920—1922), pēc tam strādāja LU kā jaunākais asistents (1922), asistents (1924), vecākais asistents (1927), privātdocents (1930), docents (1934), Inženierzinātņu fakultātes dekāns (1937-1939) un ārkārtas profesors. 1939. gada maijā ieguva inženierzinātņu doktora grādu un ievēlēts par profesoru inženierzinātņu fakultātē (1939).

Pēc Otrā pasaules kara bija LVU (1945—1947) un LLA profesors (no 1952. gada).

Miris 1980. gada 19. jūlijā Rīgā, apglabāts Meža kapos.