Milda Bergs - Birze

Mana mīļā Omīte bija lepna Zemgales saimniekmeita, īsta brīvās Latvijas dāma ar iedzimtu inteliģenci un gaumes izjūtu. Ar manu Opīti (toreiz cara armijas telegrāfistu rotas kareivi) viņa sākumā  redzama Ludzā Līgo vakarā - laimē mirdzošām acīm un ziedu vaiņagu galvā kopā ar citām latvju zeltenēm un jauniem puišiem švītīgās karavīru formās. Nākošā fotogrāfija, arī uzņemta Ludzā, ir abu kāzu bilde, vēlāk seko idilliskas  Ulmaņlaika ģimenes bildes no Valmieras, vēlāk no Jelgavas, kur abiem piebiedrojušies bērni - dēliņš Bruno (vēlāk viņš kļūs par manu papu) un meitiņa Zigrīda (mana krustmāte). Visās fotogrāfijās mana Omīte ir tik skaista, sievišķīga un eleganta. Šo neuzkrītošo eleganci viņa saglabās pat vecumā - mati savīti kārtīgā copītē, virs galvas izveidots tāds kā cekuliņš, pie kleitas apkaklītes viņa nēsāja senatnīgu piespraudi. Omīte bija izcila rokdarbniece un bēdājās par saviem tamborētajiem aizkariem un segu, kas aizgājuši postā līdz ar pārējo iedzīvi, jo Jelgavas māja blakus Annas baznīcai kara laikā tika sabombardēta. Omīte ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Limbažiem, bet visu mūžu turpināja skumt pēc Jelgavas. Omītes puķu dārzs ziedēja no pavasara līdz rudenim, kad braucām ciemos, viņa mūs sagaidīja ar gardām pusdienām, vienmēr mīļi smaidoša kā saulīte. Man ļoti žēl, ka tajā pēdējā Omītes dzīves vasarā nepaspēju viņu nofotografēt uz soliņa zem ābeles, bet vēl tagad gara acīm redzu vecu ābeli nokareniem zariem un zem tās sēžam vēl vecumā skaistu sievieti ar sirmiem matiem, bet saules viegli nobrūninātu seju.Es Omītei biju pirmdzimtā mazmeita, ar mīlestību saukta par Dvēselīti, un šo nesavtīgo mīlestību es sajutu pat tad, kad Omīte bija jau Aizsaulē - bieži redzēju viņu sapnī, nereti par kaut ko brīdinošā, kura nozīmi tikai vēlāk spēju iztulkot. Omīte bija kļuvusi par manu Sargeņģeli... Nu man pašai jau ir mīļa mazmeitiņa, kuru es tagad saucu par Sirsniņu, un viņai ir manas Omītes mīļais smaids un tāda pati pāri plūstoša mīlestība. Nespēju noformulēt to pareizi vārdos, bet ir tāda sajūta, ka Tava dvēsele, mīļo Omulīt, ir atgriezusies pie manis. Tie, kurus ļoti mīlam, atgriežas...