Pauls Žibeiks

  * 1910. III 02.

                1936. II 09. ordinēts.

                1943. Latgales iecirkņa ev. lut. prāvesta rīcībā, mācītājs,

                1944. Bauskas ev. lut. draudzes mācītājs.

Latvijas laika inteliģence profesora Žibeika gadījumā nozīmē klasisko izglītību Jelgavas ģimnāzijā, kurai vēlāk sekoja studijas LU TF pie ievērojamā senvalodu speciālista Imanuēla Bencingera (1865-1935). Intervijā P. Žibeiks sacīja: "Seno valodu pasaule – tā ir mana pasaule. Var jau būt, ka kādam šī aizraušanās šķiet dīvaina, taču tā ir mana dzīve un šī pasaule laužas ārā, lai tiktu pateiktas skaļi".

Un tā arī notika – pa laikam "Vergīlija", Ovīdija vai Homēra vārsmas latīniski vai grieķiski skanēja no viņa mutes (lekcijās – Vecās Derības pravieši oriģinālvalodā), arī latvju dzejnieki – V. Plūdonis, V. Rihters, J. Akurāters – bija viņam tuvi. Par savas tautas kultūras cieņu liecina liels K. Barona krūšutēls viņa darbistabā ar laikmeta "atzīmi" – sarkanarmieša raidītas lodes pēdām tajā.

Bet ne tikai valodu zināšana un savas kultūras cieņa vien bija viņa Latvijas laika inteliģences zīmols, bet gan daudz vairāk profesora personības stāja. Vienmēr uzsvērti akadēmiski korekts, tikai uzvalkā un šlipsē, nekad citādi nav redzēts, ja nu vienīgi, protams, talārā. Profesors līdz savu sirmo matu galiem. Ar pilnīgu nodošanos savam priekšmetam un tāpēc arī īpašu šarmu, kas izpaudās kā personības grācija, gara aristokrātija. "Skolotājs, kurš burtiski iemīlējies savos priekšmetos, precīzāk, antīkajā, senajā pasaulē. Liekas, Pauls Žibeiks vairāk dzīvoja grāmatu pasaulē – Israēla vēsturē un senajās valodās nekā šodienā. Vientuļnieks, ārkārtīgi pieticīgs personiskajā dzīvē. Pienākuma cilvēks – neierasties uz nodarbību neveselības dēļ – to viņš neatļāvās. .. grūti iedomāties viņu izsakām negatīvu spriedumu par kādu cilvēku."

Viņā nebija ne mazākās ēnas no vēlmes izcelties, paspīdēt. Jebkurā sabiedrībā viņš bija vismazrunīgākais, neuzkrītošākais, pazemības, kluscietības etalons. "Smalkjūtīgs, bezgala kautrīgs .. sarka un īgņojās, kad viņu kaut kā slavēja". Vienmēr bezgala pacietīgs, pacietīgs un mīļš ar saviem studentiem. "Kad atskatos uz saviem studentiem, man ir milzīgs prieks – katrs ir gaišs, ticības un garīga spēka pilns jauns cilvēks." Un rūgtā atziņa – tādas inteliģences mums vairs nav un nebūs vairs.
 

Mācītāja un zinātnieka darbs ir viens otru gandrīz izslēdzoši, pirmais prasa atvērtību, komunikāciju, maksimālu atrašanos starp cilvēkiem, kamēr otrais – darbu vienatnē, ilgstošā netraucētībā, klusumā, maksimāli iedziļinoties tekstos.

Viņa reliģiskā dzīve ir bērnības iespaidu ietekmēta. Piecu gadu vecumā viņš dievnamā redz Jēzus vīziju. "Tas mani pagrūda uz reliģijas pusi," viņš vēlāk sacīja. Viņs savdabīgi apvienoja "izteikti liberālu, ļoti tekstkritisku pieeju Vecajai Derībai (un Bībelei kopumā)  ar ļoti personīgu, dziļā pārdzīvojumā balstītu piētiski nopietnu dievbijību".

Padomju laikā ticība varēja būt bibliski konservatīva vai nemaz. Lasām viņa sprediķi: "Dievs ir licis mums piedzīvot šī jaunā gada sākumu. Viņa žēlastība ir to darījusi, ka mēs dzīvojam. Viņā vārdā sākam savas gaitas, saņemdami kā dārgu dāvanu šodienu un nākotni, kāda katram būs novēlēta. Mēs paļaujamies Viņa svētajam prātam, Viņa vadībai un žēlastībai. .. Vai prieks būs mūsu daļa vai sāpes un pārbaudījumi? .. Bet mums paliek arī mūsu dvēseles dzīve .. Šinī ceļā mēs varam tuvu nākt Dievam un saņemt Viņa spēku un mīlestību." .. "Mācīsimies savas domas, savas vēlēšanās pakļaut Dieva svētajam prātam, lūgšanā pacelties pāri visam, kas nīcīgs, grēcīgs un ļauns, ļaut savu dvēseli Viņam spēkam. Īsta lūgšana nekad nav vīlusi. Rodas jauni spēki un gaisma sāpju tumsā."

Pirmais iespaids – nekādas kontekstualitātes! Bet atliek uzmest acis datumam, un viss nostājas savās vietās. Šī it kā nekontekstualitāte ir saprotama kontekstuāli. Mācītājs runā 1951. gada 1. janvārī. Tautas atmiņā ir 1949. g. izsūtīšana, šis teksts it labi varētu kalpot kā ceļamaize latvju inteliģencei, pret kuru drīz vērsās 1951. g. vajāšanas. Sacītais norāda uz garīgās dzīves interiorizāciju, iekšējo emigrāciju, uzsvars te uz t. s. "tīro evaņģēliju", tekstā nav nekā no "lokāmā divdabja" vēlēšanās iztapt varām. Dievs te ir izdzīvošanas spēka avots, dvēseles miers kā ticības auglis. Ne velti mācītāja mīļākā Rakstu vieta ir Ps. 50, 15: "Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi!".

Kā pastorālās kalpošanas bilance skan atziņa, ka viņš "altārtelpā ieiet ar tukšām rokām, zinot, ka Dievs tās mīl un ik svētdienu tās tiek pildītas ar Dieva žēlastību". Prāvesta P. Žibeika teiktais "Vienmēr jāpatur izjūta, ka Dieva žēlastība arī man būs novēlēta" var kalpot kā iedrošinājums ikkatram mācītājam.

Viņa mācītāja kalpošana vēl prasa izpēti, taču ko būtisku ir iespējams sacīt jau tagad. P. Žibeiks bija altārī katru svētdienu kopš 1944. g. Jaunības gados daudz piedalījies draudzes saimnieciskajā darbā, pēckara apstākļos veicis lielus attālumus kājām, jo ceļi bieži bija neizbraucami pat ar pajūgu. Mācītājs glāba slēgto baznīcu inventāru un arhīvus. 90. gadu gadu sākumā, kad bija iespējas atjaunot baznīcu, šim darbam prāvests ziedoja ievērojamus personiskos līdzekļus.

                Avots:       „Dzimtenes draudzes un baznīcas”, ASV, 1987.;

                                 “Baznīcas kalendārs”, R., 1943.

                                 aprinkis.lv