Alberts Zandmanis

LKOK nr.3/1495

Dižkareivis 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.

* 1892. g. 15. janvārī Džūkstes pagastā.

+ Miris Laucienas pagastā, pēc 1945. g.

***

Apbalvots par 1919. g. 11. novembra cīņu pie Dubultiem, Rīgas Jūrmalā.

Ordenis piešķirts 1922. gadā.

Dzimis 1892. g. 15. janv. Džūkstes pagastā Pagastskolas izglītība. Zemkopis. 

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 27. martā. Piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem. 

1919. g. 11. nov. pie Dubultiem, kad vāciešu straujā trieciena dēļ mūsējie sāka atkāpties, Zandmanis sapulcēja kareivjus un atsita vairākus uzbrukumus, tā lielā mērā sekmēdams svarīgu pozīciju noturēšanu. 

Atvaļināts 1920. g. 30. okt. Dzīvojis Krimuldas, vēlāk Vandzenes pagasta zemkopis.

Vandzenes pagasta padomes loceklis. 1945. g. padzīts no mājām. Dzīvojis Laucienas pagasta Pļavās, kur drīz miris (datums nav zināms).

***

2009. gada 10. novembra „Talsu Vēstīs” rakstā publicēts novadpētnieka Imanta Tamsona darbs „Vandzenes pagastam ir, ar ko lepoties”. Tajā ir stāsts par mums mazāk zināmu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Albertu Zandmani. Publikācija bija mēģinājums iekustināt pasīvo sabiedrību, rosinot neaizmirst tos varoņus, kuriem mums jāpateicas par iespēju dzīvot savā valstī, runāt savā valodā, būt brīviem savā zemē. Atzīmējot 11. novembri, Lāčplēša dienu, atcerēsimies arī šo Latvijas brīvības cīnītāju, kas pameta dzimto sētu, un vairāk nekā divus gadu desmitus bija mūsu novadnieks?

Alberts Zandmanis dzimis, 1892.gada 15.janvārī, tolaik - Jelgavas apriņķa Džūkstes pagasta „Ķepuros”. Pabeidzis Džūkstes pagasta skolu, papildinājis zināšanas tirdzniecībā un zemkopībā.

1919.gada 27.martā viņš brīvprātīgi piesakās Džūkstes komandantūrā un iestājas armijā. Bija jābūt milzu ticībai, lai puisis, kurš pirms Pirmā pasaules kara strādājis par tirgotāja palīgu, bez militārās pieredzes dotos aizstāvēt savu tēvzemi.

1919.gada 9.augustā viņu ieskaita jaunizveidotajā 9. Rēzēknes kājnieku pulkā, kuru komandēja pulkvedis Ludvigs Bolšteins. Pēc pirmajām sadursmēm 8. oktobrī ar Rietumu Brīvprātīgo armiju pulks atkāpjas uz Rīgu.

15.oktobrī ar sabiedroto kuģu artilērijas atbalstu forsē Daugavu un ieņem Bolderāju.

No 19. līdz 20. oktobrim notiek kauja Bolderājas kāpās. 3. novembrī ar sabiedroto kuģu artilērijas atbalstu sākas uzbrukums Babītes ezera un stacijas virzienā. 8. novembrī atbrīvoti Bulduri. 9.novembrī - Piņķu mācītājmuiža.

  Par varonīgām kaujām pie Majoriem un ienaidniekam atņemto ložmetēju, Albertu paaugstina par dižkareivi. Seko Dubultu aizstāvēšana. Kaujās pret Bermontiešiem 11. novembrī (Alberts Lāčplēša Kara ordeņa anketā ierakstījis, ka cīņas notikušas 15. novembrī), kad mūsējie pretinieka straujā uzbrukuma dēļ jau bija sākuši atkāpties, Albertam izdodas sapulcināt kareivjus un pret vairākiem uzbrukumiem nosargāt ieņemtās pozīcijas. Par šo varonību, ģenerālis Krišjānis Berķis, tobrīd III Latgales divīziju komandējošais pulkvedis, viņu iesaka apbalvošanai.

14.novembrī atbrīvo Sloku un Kalnciemu, 15.novembrī - Ķemerus. Pēc izcīnītām smagām kaujām 19. novembrī pie Slampes 20. un 21. novembrī notiek cīņas pie Ērzeļu kroga. Tur atsit bermontiešu bruņuvilcienu. Neļaujot ienaidniekiem atslābt, pulks dodas straujā pretuzbrukumā un 22. novembrī atbrīvo Tukumu, 25. novembrī - Remti un Saldu, 30. novembrī - Ezeri un sasniedz Latvijas dienvidrietumu robežu.

16. decembrī pulku pārvieto uz Rīgu, bet pēc nelielas atpūtas, 30. decembrī, - uz Latgales fronti, lai cīnītos ar lieliniekiem.

3. janvārī notiek Daugavas forsēšana un Nīcgales atbrīvošana.

13. janvārī atbrīvo Preiļus, no 20. līdz 26. janvārim notiek cīņas par Rēzēknes atbrīvošanu.

4. februārī pulks sasniedz Latvijas austrumu robežu.

1920.gada 30.oktobrī notiek demobilizācija. Albertam Zandmanim karš ir beidzies.

1922.gada 12. oktobrī Lāčplēša kara ordeņa padome nolemj viņu apbalvot ar III pakāpes Lāčplēša Kara ordeni.

Apbalvojumu ar 1495. numuru viņš saņem 1922.gada 11. novembrī. Kādu laiku padzīvojis dzimtajā Džūkstes pagasta Mālu muižā,

1923.gada 18.martā viņš pārceļas uz Krimuldu.

Novēloti – tikai 1927.gada 21. Decembrī (!) Centrālajā zemes ierīcības komitejā nolemts par 1.kategorijas zemes - 15.97 hektāri - piešķiršanu Albertam Zandmanim Pienavas mežkunga muižā. Viņš Pienavas mežkunga māju ar zemi 1928.gada 3. jūlijā pārdod Julianai Lavīzei Vulfai par 2400 latiem. Neatradis savu vietu Krimuldā, viņš pārceļas uz Talsu novadu, kļūst par vandzenieku, jo Vandzenes pagastā Latvijas Universitātes profesors Kārlis Rezevskis uztic savas saimniecības „Ziemeļi” vadīšanu.

Vairāku gadu laikā A.Zandmanis šo īpašumu pārvērš par apkārtnē neredzētu paraugsaimniecību.

1929.gada 16. martā Nurmuižas baznīcā Alberts salaulājas ar „Dandaru” saimnieka meitu Mariju Elizabeti Mildu Krauzi un pārceļas uz dzīvi viņas mājās. Viņš piedalījās vietējā sabiedriskajā dzīvē. Ievēlēts Vandzenes pagasta padomē.

  Pēc Otrā pasaules kara, 1945.gadā, Albertu ar dzīvesbiedri un sievastēvu Jēkabu izliek no mājām. Viņi apmetas tolaik pagasta pašā attālākajā nostūrī - mežsarga mājās „Vilki”, blakus Pļavciemam. A.Zandmanis ir spiests pelnīt iztiku, strādājot vietējā Pļavu mežniecībā.

Viņš pāragri mirst 1949. gada 2. janvārī 56 gadu vecumā. Zināms, ka apbedīts Klopenes kapsētā, bet pagaidām precīza kapa vieta nav noskaidrota.  

A.Zandmaņa dzīvesbiedri kopā ar viņas tēvu izsūta 1949.gada 25.marta deportācijā. No Sibīrijas 1957.gadā atgriežas tikai Marija, jo tēvs Jēkabs apstākļus neiztur un 1955.gadā mirst izsūtījumā.

Darbā izmantoti 9. Rēzēknes kājnieku pulka vēstures, Imanta Tamsona  un Valsts arhīva materiāli.

(Aldis Denčiks)