Milda Buka

Bijusi Latvijas dzīvnieku aizsardzības biedrības Daugavpils nodaļas vadītāja.

1924.gadā apprecējās ar nākamo Latvijas armijas ģenerāli Hermani Buku. Viņš ir vienīgais no 57 pirmskara Latvijas ģenerāļiem, kura dzimtas pārstāvji dien mūsdienu Latvijas armijā. Mazdēls - pulkvežleitnants Mintauts Buks, mazmazdēls-  virsleitnants Juris Buks

Dēli  - Miervaldis un Mintauts.

****

Aresta adrese: Rīgas apriņķis, Rīga, Uzvaras bulvāris 2-3
Izsūtīšanas datums: 14/06/41
Ieslodzījuma vieta: Novosibirskas apgabals, Vasjuganas rajons, Novo -Tevrizas ciema padome, Mikojana kolhozs
Miris izsūtījumā: 22/02/43
Miršanas vieta: Novosibirskas apgabals, Vasjuganas rajons, Novo -Tevrizas ciema padome, Mikojana kolhozs

***

.....Miervaldis Buks atceras, ka vienotrreiz no tēva par nepaklausību pat pērienu dabūjis.  lerasto dzīves ritmu Buku ģimenei, tāpat kā visiem, pārtrauc padomju okupācija. Ģenerālis Hermanis Buks ir starp tiem, kuri vēlas cīnīties pret iebrucējiem. Diemžēl šādi domājoši virsnieki uzklausīti netika. 

1941. gada 14. jūnijā Buku ģimenei sākās moku ceļš.

Tēvs tiek šķirts no ģimenes un nosūtīts uz Ussoļlagu. Atrodas tur kāda kangariska dvēselīte, kas pačukst, kam vajag, ka Hermanis Buks ir Latvijas armijas ģenerālis. Viņš tiek nosūtīts uz Butirku cietumu Maskavā, kur viņu tiesā "troika". Kādu sodu spriež šādas "troikas", mēs zinām...

Hermaņa Buka dzīve apraujas 1942. gada 18. augustā. Lietā gan ierakstīts, ka viņš miris dabīgā nāvē. Jā — papīrs atļauj visu... 

Bet aizrestotie ešeloni trauc uz Sibiriju. Vienā no tiem — divdesmit sestajā vagonā brauc 
arī Milda Buka ar dēliem. Līdz pat Urāliem nelaimīgie no vagoniem vispār netiek izlaisti, 
un, kad beidzot vagonu durvis veras, iztvīkušie un izslāpušie cilvēki metas pie katras dubļainas vai rāvainas peļķes. Bet no vagoniem tiek izkrauti mirušie — galvenokārt bērni un veci cilvēki. Vilcienam aizbraucot, viņi tā arī paliek sliežu ceļa malā... 

Māte un dēli nokļūst Obas baseinā, Novotivrezā. Māte mirst 1942. gadā. Jaunākais brālis Mintauts pēc dažiem gadiem tiek sūtīts atpakaļ uz Latviju. Nelegāli dzimtenē atgriežas arī Miervaldis, bet 1949. gadā tiek izsūtīts otrreiz. 

Katorgas ceļos satiekas divi jaunieši — Ģertrūde Ulmane un Miervaldis Buks. Satiekas, lai vairs nešķirtos.

1951. gadā viņi nodibina ģimeni. Piedzimst meita Ināra, dēls Mintauts. Reiz jaunā Buku ģimene pārāk latviski Jāņus svinējusi, un atkal uzrodas kāda pakalpīga vergu dvēselīte (daudz gan mums tādu), kas paziņo.

Naktī jaunajam pārim atnāk pakaļ un aizsūta vēl tālāk taigā.

1957. gadā Buku ģimene atgriežas Latvijā. Visu mūžu kā ēna līdzi nākusi pagātne — izsūtītais: par to ciest nācies gan pašiem, gan bērniem. Taču pretēji daudziem Hermanis Buks savu pagātni neslēpj un nenoliedz. Kā viņš pats smejas — agrāk apkārtnē bijis tikai viens izsūtītais, kur viņu tagad, pēc Atmodas, tik daudz saradies? 

Jā, dzīve šo ģimeni nav saudzējusi. Taču vissmagākais zaudējums piemeklē pirms dažiem gadiem, kad ļauna slimība pāragri aizsauc no dzīves Ināru. 

Ģertrūdei un Miervaldim Bukiem ir 4 mazbērni — Ināras bērni Līga un Edgars un  Mintauta atvases Ilze un Juris. Mintauta dzīve ir saistīta ar armiju — viņš ir robežsargu kapteinis Ventspilī. Tātad karavīru tradīcijas Buku ģimenē turpinās. 

Miervaldis un Ģertrūde Buki ir cilvēki ar plašu redzesloku, mājās daudz grāmatu — par 
vēsturi, kultūru, mākslu. Savulaik abi daudz ceļojuši. Ar lielu rūpību Miervaldis Buks vāc un apkopo visu, kas saistīts ar Latvijas armiju. Un vēl kādu Miervalda Buka nopelnu nevar nepieminēt — viņš ir iesaistījies karavīru kapu apzināšanā un sakopšanā. Šodien glīti sakoptie leģionāru kapi Morē pie Roznēnu ozola ir arī Miervalda Buka nopelns. Kopā ar Ojāru Ābolu un vēl dažiem entuziastiem, nežēlojot ne laiku, ne drēbes, viņš ir bridis krūmājos un purvājos, lai atrastu cīnītāju kapus un pārbedītu viņus svētītā zemē.

"Man neiznāca karot, lai tad vismaz tāds ir mans devums karavīriem," saka Miervaldis Buks. 

Bet kā tad šodien dzīvo bijušie represētie Ģertrūde un Miervaldis Buki — pajautāju un 
esmu pārsteigta dzirdot:

— Kopš atjaunota Latvijas neatkarība, par mums neviens nav interesējies — nedz no pagasta, nedz no represēto biedrības. Kaut būtu apjautājušies — kā dzīvojam, aprunājušies. Protams, arī nekādu pabalstu saņēmuši neesam. Nevajag jau mums nezkādus materiālus labumus, bet kāda sīka dāvana svētkos, protams,iepriecinātu — kā uzmanības pierādījums. Tā dīvaini sanāk — represētie bijām pie padomju varas un tādi jūtamies arī šodien. Laikam jau tāpēc, ka tie paši padomju ierēdņi jau vien tais amatos sēž."

Elita Roze, 1996.g.