Izidors Gercāns

Daugavpils apriņķis Līvānu pagasts, Gercāni.
Izsūtīts 25.03.49
Tomskas apgabals Piškinotroickas rajons.
Atbrīvots 20.01.56, Amūras apgabals Kuibiševkas rajons
Lieta Nr. 2859.

"Neviens ārsts netic, ka viņam tik daudz gadu," ar labestīgu smaidu saka sieva Skaidrīte, viesmīlīgi aicinot uz Izidora istabu Purvciema dzīvoklī. Viņu sastopu ar jauneklīgu ieinteresētību klausāmies radio ziņas. Turpat uz galda pa rokai atrodas kaudzīte preses. Pašā virspusē — Preiļu rajona laikraksts "Novadnieks", kur informācija par dzimto pusi.

Izidors, kas iesoļojis 103. mūža gadā, pārsteidz ar savu aso dzīves uztveri, savdabīgu humoriņu un labo atmiņu. Gadskaitļus viņš atceras precīzi un skaitļu metemātiskajos labirintos joprojām jūtas drošs un pārliecināts. Vien satraucas, ka, mūža atmiņu kamolu tinot, reizēm doma nosprūk kā vaļīgāk palaists pavediens.

Izidors bija skolotājs. Mācīja dažādus priekšmetus, bet pašam saistošākā likās matemātika. Skaitļi ir viņa mūža aizraušanās. Arī tagad viņš matemātiskās darbības spēj pārvērst interesantā un saistošā spēlē.

"Skatieties, sareizināsim 13x12! Dariet tā: 3x2=6; tad saskaitiet 13+2=15; pielieciet 0, būs 150; pieskaitiet 6; iznāk 156. Nu, vai ir pareizi?" gandarīts jautā.

Izidors Gercāns dzimis un mūža lielu daļu pavadījis Līvānu apkaimē, Baznīcas kristāmgrāmatā, kā pats skaidro, krieviski ierakstīts, ka 1898.gada 9.aprīlī (tagad — 21.aprīlī) Dārtai un Pēterim piedzimis dēls Izidors Dzerčāns !

Taču krievu valodā neierastais "dz" un "č" vēlāk pārtāpis par "g" un "c", tā radies uzvārds Gercāns. Kā pārliecinājos sarunas gaitā, Izidors ar interesi pievēršas vietvārdu un personvārdu cilmes sakarību meklēšanai un izcelšanās īpatnību skaidrojumam. Arī par savu vārdu viņam ir skaidrs — grieķu valodā Isos — ēģiptiešu mitoloģijā dzīvības dieviete Izīda + dųron — dāvana.

Gercānu ģimenes bērni Rozālija, Jadviga, Cecīlija, Izidors un Aloizs 1904. gadā palika bez tēva. Sešgadīgais zēns tajā laikā mocījies plaušu karsoņa murgos, kad māte saukusi: "Celies, Izidoriņ, tēvs mirst!" Mājas saimnieka rūpes pēc tēva nāves uzņēmās brālis Aloizs, kas bija 17 gadus vecāks par Izidoru. Mazajam zēnam citi pienākumi — jāiet ganos. Tas nozīmē, ka jāceļas ļoti agri un jātiek galā ar nepaklausīgajām cūkām, aitām un govīm. Ganu gaitām gan ir arī sava burvība — tiek iegūti draugi — kaimiņmāju gani. Ar draugiem interesantāk un jautrāk. Izidors atceras, kā viņi, vairāki zeperi, zaļumballes placī caur meijām vērojuši, kā puiši un meitas dejo. Viņiem gan bijušas citas intereses.

1907. gadā viņš pirmo reizi vēra Līvānu pagastskolas durvis. Visas mācības notika krievu valodā. Skolotājs Vladimirs Andrejevičs Vihmans bijis jelgavnieks, bet skolā runājis tikai krieviski. "Kad kādas divas nedēļas biju apmeklējis skolu, krieviski mācēju divus vārdus - "kad" un "ja". Ne māte, ne māsas neprata ne lasīt, ne rakstīt, tā ka uz palīdzību nebija ko cerēt. Brālis gan bija kādu pusotru gadu gājis skolā, reizrēķinu prata, bet viņš bija aizņemts saimniecības darbos," saka Izidors. Tā aizritējuši trīs gadi, ziemas — skolā, vasaras — ganos. Kaut Aloizs īsti nav gribējis skolot tālāk, māte uzstājusi: "Izidoriņu vajag laist skolā, un viss." Zēns turpina mācīties četrus kilometrus attālajā Līvānu pilsētas skolā.

Kā lielākoties tolaik Latgalē, arī Gercāni dzīvojuši trūcīgi. Kad ziemā uz Dubnas upes citi skolēni slidojuši, Izidoram bijis jāpaliek malā, jo slidu nav bijis. Bet ko viņš? Uztaisījis vienu slidu no vecas izkapts, piesējis ar vīžu auklu un riņķojis uz vienas kājas turpat pie mājas pa līci.

1914. gadā, kad Izidors pabeidza skolu, bija sācies Pirmais pasaules karš. Aloizu iesauca armijā, 33. Smoļenskas kājnieku vienībā. Bet Izidors nolēma doties peļņā uz Krieviju. Kāds no kaimiņos dzīvojošiem krievu virsniekiem iedevis vēstuli — lai aizvedot to uz Petrogradu viņa labam paziņam, kurš palīdzēšot sameklēt darbu. Aizņēmies piecdesmit rubļus ceļam, uzņēmīgais jauneklis devies kājām uz Atašieni, lai tālāk turpinātu ceļu ar vilcienu.

Petrogradā dabūjis darbu metalurģiskajā rūpnīcā. Smagi strādājis, bet nopelnījis labi. "Par mēneša algu (apmēram 400 rubļiem) nopirku ziemas mēteli: karakula krāga, drapa drēbe, silts vatelīns," dižojas Izidors. Taču sākusies revlūcijas dunoņa. 1918. gada pavasarī mucis atpakaļ uz Latviju. Griba skoloties nebija izdzisusi. "Vasarā, siena laikā, reiz garām iedams, kaimiņš Lāčkāju Donats pateica, ka Daugavpilī būšot skolotāju sagatavošanas kursi. Es tūlīt bez šaubīšanās taisījos ceļā. Jāsoļo vairāk par 70 kilometriem, vilcieni negāja. Biju sapucējies gan, bet kurpes sāka spiest. Pārmetu tās pār plecu un tā soļoju līdz Daugavpilij. Sievieši gar mājas stūriem noskatījās vien: kas tas pat savādnieku — melns katliņš galvā, šlipse, bet ...plikām kājām," atceras Izidors.

Vasaru sabijis kursos un ar 1918. gada 1.oktobri nosūtīts strādāt par skolotāju Līvānu pagasta Lāču skolā. Tā atradās Liepnieku Jāzepa mājā. "Vienā galā dzīvoja saimnieks, otrā — saime, bet vidū — klase un mana istaba ar gultu un galdiņu. Mācību grāmatu — nekādu. Vienīgi lūgšanu grāmatas un kalendāri, drukāti Viļņā. Skolēni dažādi — cits pavisam liels, cits — mazs, skolotājs — jauns. Bet tak kaut kā mācījāmies," smej toreizējais skolmeistars.

Taču drīz vien Izidors pret paša gribu līdz ar sarkanarmiešiem nonāk Krievzemē. Karačevā viņa divizions tiek izformēts. Jauneklis izmanto jebkuru iespēju mācīties un dodas uz Maskavu Kara akadēmijas kursos studēt saimniecības lietas. Četru mēnešu kursos klausījies profesora Zavadska lekcijas un Nikolajs Buharins esot ievadījis komunisma teorijās. Lielajā teātrī bijusi izdevība noklausīties padomju līdera Ļeva Trocka runu un vaigā redzēt un dzirdēt slaveno krievu dziedātāju Fjodoru Šaļapinu.

1921. gada pavasarī atgriezies Latvijā, atkal cītīgi turpina papildināt zināšanas dažādos skolotāju kursos. Rudenī viņš kļuva par Līvānu sešklasīgās pamatskolas skolotāju. Te sastapa un 1925. gadā apprecēja savu kolēģi Olgu Treiloni. Kad ģimene jau bija sakuplojusi un bērni ievadīti izglītošanās ceļos, liktenis trešo reizi iemet Izidoru plašajā Krievzemē. 1949. gada 25. martā abi ar sievu tika izvesti uz Tomskas apgabalu. Asino stacijā visus sadzinuši lielā telpā un "devuši svētību", teikuši, ka viņi kā nevēlami pilsoņi izsūtīti uz mūžu. Krievijā bijusi neiedomājama nabadzība un darbaroku trūkums. Izidors ik dienas gāja kolhoza darbos, saņēma 0,5 kg maizes. To dalīja ar sievu, kas sirdskaites dēļ nespēja veikt smagos lauku darbus. Liels prieks bijis, kad jūnijā Daugavpils apriņķa grāmatvede atsūtījusi algu par martu un atvaļinājuma naudu — ap pieciem tūkstošiem. Nu tirgū varējis par 30 rubļiem kilogramā nopirkt speķīti, ko likt uz maizes šķēles.

Izsūtītā likteni pieredzēja arī dēls Roberts Ringolds, otrā kursa fizikas un matemātikas specialitātes students, un meita Anna, N. Draudziņas ģimnāzijas skolniece. Viņi nonāca Amūrā. Olgas sirds šos smagos apstākļus neizturēja, un pēc mammas nāves bērni ar lielām pūlēm dabūja atļauju atsaukt tēvu pie sevis. Tur bija vieglāk, padomju saimniecība taču, vismaz kaut kādu algu maksāja.

Gercānu ģimeni sāka vajāt, kad vecākais dēls Benjamiņš aizgāja mežabrāļos. Deviņpadsmitgadīgo jaunekli nošāva 1945.gadā. Tagad pie Līvāniem, Lukstu pļavās, izveidota piemiņas vieta nogalinātajiem cīnītājiem.

Izidors, viņa bērni un Skaidrīte no izsūtījuma atgriezās 1956.gadā. Skaidrīte nu jau 46 gadus ir kopā ar viņu ikdienas darbos, rūpēs un priekos. To laimes sajūtu, kad Līgo dienā atkal stāvējuši uz Latvijas zemes, viņa atceras ar dziļa aizkustinājuma asaru mirdzumu.

"Paps bija stingrs skolotājs", stāsta meita. "Kad viņš bija klasē, mušu varēja dzirdēt. Bet iemācīja gan pamatīgi." Anna, ģimenē un draugu pulkā saukta par Anitu, pati visu mūžu strādājusi par skolotāju. Mācījusi vācu valodu neklātienes lauksaimniecības tehnikumā. Pati beigusi universitāti. Kad jautāju, vai nav mantojusi interesi par matemātiku, viņa smej: "Esmu neizdevies matemātiķis. Tādu nejēgu paps nespēja izturēt." Rēķināšanas sakarības Anitai līdzējusi saprast mamma, kas bija ieguvusi tiem laikiem ļoti labu izglītību — beigusi komercskolu un ģimnāziju. Kad mammai nav bijis vaļas, skološana matemātikā tikusi uzticēta brālim." Viņš daudz neuztraucās, sēdēja blakus un lasīja grāmatu. Bet es tik nervozi virpināju un grauzu zīmuli, nespēdama atrisināt uzdevumus," stāsta Anita. Brāli, ģimenē mīļi sauktu par Ringu, māsa atceras ar īpašu siltumu: "Pat tajā briesmu brīdī, kad mūs izveda, visvairāk baidījos, ka tikai nenošķir no brāļa. Kad redzēju, ka būsim kopā, vairs ne no kā nebija bail, jutos droši."

Ringolda nāve 1998.gadā ir vēl sāpīga brūce visiem, protams, arī Izidoram. Savukārt lielākais prieks — par Ringolda dēliem Centi un Visvaldi, kurš nu saimnieko Līvānos. Visvaldis Gercāns ir Līvānu novada domes priekšsēdētājs. Saimniekošanas prasme un tieksme pēc izglītības šai dzimtai, šķiet, ir gēnos. Vectēva brālis Aloizs gadsimta sākumā, 1910.gadā, kļuva par pagasta vecāko. Bet vecāsmātes vecāki, uzņēmīgi un gudri saimniekodami, tikuši pie tādas turības, ka varējuši nopirkt Meņķu muižu Līvānu tuvumā.

Ar Latvijas pašreizējās valdības saimniekošanu I.Gercāns gan nav apmierināts un par politiķiem izsakās ne visai glaimojoši. Saimnieku neesot, tik izsaimniekotāju daudz. "Tas, vai tu kaut ko zini, ir mazā vērtē, galvenais — stājies tik partijā, un kļūsi par ministru!" tā Izidors. Kā pašam savulaik izdevis no partijas būšanām vaļā tikt? Kad uzstājuši, viltīgi atteicis. "Tagad strādnieki ir izglītoti, ja ko jautās, nepratīšu izskaidrot."

Pašreizējos notikumus Izidors analizē ar skaidru prātu un sāpi par savas zemes, Latvijas, likteni. Viņa bagātā mūža pieredze lai ir noderīgs avots mazdēlam Visvaldim, rūpējoties par Līvānu novada izaugsmi!

Avots: www.vestnesis.lv