Harijs Lecons

Dzimis 1914. gada 18. martā Madonas apriņķa Cesvaines pagasta "Āriņās" zemnieka ģimenē.

1933. absolvēja Cesvaines valsts ģimnāziju, trīs gadus strādāja tēva saimniecībā.

1936. gadā iesauca karadienestā, smagās artilērijas pulks Rīgā. Dienesta laikā beidza virsnieka kursus Cēsīs.

1939. absolvēja Latvijas armjas kara skolu leitnanta pakāpē.

Dienesta gaitas turpināja Daugavpilī, Zemgales artilērijas pulkā.

Pēc Latvijas okupācijas pulku pārformē un iedala 24. teritoriālajā korpusā. Sākoties vācu iebrukumam pievienojas latviešu pašaizsardzības spēkiem.

1943. iesauca leģionā, baterijas komandieris 19. divīzijas artilērijas pulkā.

1944. janvārī paagstināja par virsleitnantu, apbalvoja ar Noplenu krusta 2. šķiru. Izgāja visu kaujas ceļu no Baltkrievijas līdz Kurzemes cietoksnim.

1944. gada Ziemassvētku kauju laikā apbalvoja ar Dzelzs krusta 2. šķiru.

Pēc kapitulācijas nelegāli dzīvoja Rīgā līdz 1947. gada februārim, kad arestēja un izsūtīja uz Taišetu un Omsku

***

«Emocijas ir nomierinājušās,»

taujāts par tā laika atmiņām, steigšus teic vairākās pirmskara Latvijas 18.novembra parādēs Esplanādē nosoļojušais tagadējās Virsnieku apvienības biedrs kapteinis H.Lecons. Prātā esot viņa pirmā 18.novembra parāde smagās artilērijas pulka rindās 1936.gadā. Krietnu laiku pirms svētku dienas sākusies ierindas soļa dresūra. Trenēšanās bijusi cītīga.

«Par karaspēka daļu sprieda pēc tā, cik vienoti un cik braši viņi nosoļojuši parādē. Bija pat tā, ka karaspēka daļām, kas labāk nosoļoja, garnizona priekšnieks izteica pateicību,»

stāsta H.Lecons. Nākot tuvāk svētku dienai, baterijas komandieris karavīrus noteikti vēlreiz informējis, kādi svētki gaidāmi un kāpēc tie vispār tiek svētīti.

«Ar vienu vārdu sakot, zaldāti bija visādi. Bija arī tādi, kas pat lasīt neprata, bija tādi, kas augstskolu beiguši. Lai visi zinātu vienlīdz, kas notiek, paskaidrojums bija nepieciešams,»

stingri noteic H.Lecons. Karavīru celšanās 18.novembrī bijusi kā svētku dienā - tikai septiņos. Tad rīta ierinda, kurā izziņota svētku programma, un drīz pienācis laiks soļot uz Esplanādi. Garnizona priekšnieks parādē centies iesaistīt pēc iespējas visus, palikusi tikai dežūrvienība ārkārtas gadījumiem.

«Labākos soļotājus neizraudzīja, tur vajadzēja visiem labi soļot. Jaunkareivju mācību mēnešos visi izauga par staltiem vīriem.»

Lielākoties pirmskara Latvijas laika parādes rīkotas pa garnizoniem - Rīgas garnizons Rīgā, Liepājas - Liepājā, sava parāde Daugavpilī un tamlīdzīgi. Līdz Rīgai atbraukuši tikai nedaudzi uzaicinātie. Esplanādē kareivjus sagaidījis Rīgas garnizona priekšnieks, kurš sekojis, lai kājnieki, sapieri, mīnmetēji un citas daļas rūpīgi ieņemtu ierādītās vietas.

«Sākums parasti bija pulksten 12,»

atceras virsnieks.

«Vispirms garnizona priekšnieks izgāja visas vienības, no kreisā spārna sākot, un ar visām sasveicinājās. «Sveiki, sapieri! - Esi sveiks! Sveiki, artilēristi! - Esi sveiks!»

Parādi pieņēmis armijas komandieris vai dažu reizi arī Valsts prezidents, kurš pēc tam teicis svētku uzrunu. Tiklīdz garnizona priekšnieks bija aizsoļojis līdz tribīnei, sākās parādes maršs. Skatītāji vairāk varējuši ko redzēt no karavīru skaistās soļošanas, ne armijas tehnikas.

«Tā bija diezgan vāja. Pāris tankešu, apvidus mašīniņas, kāds tanks, bet tos nemaz nedarbināja. Artilēristu lielgabalus, pārsvarā kara trofejas, sākumā vilka zirgi. Tikai vēlāk katrā pulkā bija vismaz viens motorizēts lielgabals,»

atceras H.Lecons. Aizejot līdz Daugavmalai, varēja apskatīt izgaismotos kara flotes kuģus.

«Vien desiņ, vien dancošan»

Kad tehnika bija aizbraukusi (tās laikā debesīs dažreiz varējis vērot arī gaisa spēkus), karavīri pa Brīvības ielu «soļoja uz māju atpakaļ». Garnizonā viņus sagaidījušas svētku pusdienas -

«uzlabots uzturs, kāda desiņa, kotletīte, tikai ne alkohols»,

smej virsnieks. Gadījies, ka turpat vēlāk bijis svētku koncerts vai arī kāda piektdaļa karavīru palaista brīvsolī.

«Dažkārt klubā rīkoja dejas. Karavīri varēja uzlūgt savas draudzenes uz dancošanu...»

atceras H.Lecons.

Kad vēlāk viņš iestājies Karaskolā, atbildība parādēs bijusi vēl lielāka, jo skolas audzēkņi bijuši tās priekšgalā kā paraugs ar savu labo soli.

«18.novembris - tā bija atskaite, kurai karavīri ļoti nopietni gatavojās. Pēc tās vērtēja visu karaspēka daļu - cik disciplinēti, cik izskatīgi tā ir nosoļojusi un uzvedusies.»

Parāde bijusi liels notikums arī rīdziniekiem, kuri pulcējās ap Esplanādi vai sagaidīja kareivjus soļojam cauri pilsētas ielām.

«Visā pilsētā bija tāds pacilāts garastāvoklis. Radio skandina patriotiskas dziesmas. Skatlogi dekorēti ar ziediem un svecītēm. Cilvēki svētku drānās.»

Ilze Grīnuma. 2001, Diena