Arnolds Vērītis

LKOK nr.3/1144

Dižkareivis 7. Siguldas kājnieku pulkā.

Apbalvots par 1919. g. 10. novembra tuvcīņu uz Kalnciema un Daugavgrīvas ielu stūra Pārdaugavā. Ordenis piešķirts 1921. gadā.

Sodīts par noziedzīgiem nodarījumiem. Ordenis, diploms un L.k.o.k. apliecība atņemti.

Dzimis 1901. g. 24. apriņķī Lielstraupes pag. Pamatskolas izglītība. 

Latvijas armijā iesaukts 1919. g. 11. jūn. Mazstraupē, piedalījies Cēsu kaujās, cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem.

1919. g. 10. nov. Rīgā Vērītis, nosūtīts ienaidnieka aizmugurē Kalnciema un Daugavgrīvas ielas stūrī, ar ložmetēja uguni izsita bermontiešus no pozīcijām, iznīcināja to ložmetēja apkalpi, tā dodams rotai iespēju virzīties uz priekšu.

Atvaļināts 1921. g. vasarā kaprāļa pakāpē. Dzīvojis Lielstraupes pag. Birzniekos. Par kādu kriminālnoziegumu notiesāts, Valsts prezidenta apžēlots. Neatkarības pēdējos gados dzīvojis Lielstraupes pag. Zeltkalnos, koku šķirotājs. Par turpmāko likteni ziņu nav.

Bet ļoti iespējams, ka šis raksts "Tēvijā" 1943.gadā ir tiesi par šo cilvēku: "Nāves sods diviem kara laika spekulantiem.
Ka vadošo iestāžu vārdi un norādījumi par nesaudzīgu cīņu ar kara laika spekulantiem nav tikai frāzes, to atkārtoti pierādīja pēdējā vācu Sevišķās tiesas sēde, kur ar nāvi sodīja divus tipiskus kara laika spekulantus, kas mēģināja iedzīvoties uz frontes cīnītāju un aizmugurē strādājošo apzinīgo pilsoņu rēķina. Šī tiesas sēde vēlreiz apliecināja, ka tā nešķiro vainīgos pēc tautībām, bet nostājas uz viedokļa, ka katram pilnīgi jāatbild par saviem noziedzīgiem darījumiem . 56 g. v. Arturs Preuss, kas pirmajā pasaules karā kā vācu karavīrs apbalvots par drošsirdību, 1943. gadā no februāra līdz jūlijam bijis Rīgā kādā vācu iestādē par degvielu noliktavas pārzini un autovadītāju. Viņš bieži vien ieradies pēc gāzģeneratoru malkas Arnolda Vērīša fabrikā. Kādu dienu Vērītis Preusam norādījis, ka viņš varētu degvielas pārdot vai arī mainīt pret pārtikas vielām. Preuss tad piegādājis Vērītim kannu ar 20 litriem degvielas, par ko saņēmis olas un pienu. Pēc kāda laika viņš atvedis mucu ar 200 l degvielas. Tā sākušies Preusa un Vērīša noziedzīgie darījumi. Pavisam piegādājis 820 litru dīzeļmotoru degvielas, 300 l benzīna un 170 l motoreļļas. Vērītis par dīzeļmotora degvielām maksājis 8 RM litrā, par benzīnu — 3 RM un motoreļļu 10 RM. Viņš apgādājis Preusam arī dažādus pārtikas līdzekļus. Kad tiesas priekšsēdis Dr. Knīps (Kniep) norādīja, ka Preusam kā bijušam karavīram vislabāk vajadzēja saprast degvielu nozīmi ceturtā kara gada beigās un zināt, kas draud par kara saimniecībai svarīgu izejvielu nobēdzināšanu un spekulāciju, apsūdzētais tiesas salē klusi teica: „Es nožēloju." Viņš taisnojās, ka esot Vērīša pavedināts, izdoto degvielu pārbaude bijusi ļoti pavirša un viņš pats bijis slimīgs. Tiesas priekšsēdis aprādīja, ka Preusam kā vācietim un bij. karavīram vajadzējis sevišķi priekšzīmīgi izpildīt savus pienākumus. Vācu Sevišķā tiesa A. Preusam piesprieda nāves sodu, pilsonisko tiesību zaudēšanu dzīvības laikā un viņa īpašumu konfiskāciju . Otrs nozieguma līdzdalībnieks 42 g. v. A.Verītis agrāk jau sodīts ar 1 g. 6 mēn. pārmācības namā par kādas kokzāģētavas nodedzināšanu. Bez tam viņš sodīts ar 500 RM par neatļautu gaļas pirkšanu un ar 1000 RM par cūkas nereģistrēšanu un kādu citu sīkāku noziegumu. Vērītis tiesā taisnojās, ka Preuss esot degvielas piedāvājis un viņš tās pircis tikai tāpēc, lai varētu nodrošināt sava uzņēmuma tālāku darbību un paplašināšanu. Tiesas priekšsēdis aprādīja, ka Vērītim bijis skaidrs, ka Preuss varēja degvielas iegūt tikai noziedzīgā ceļā . Tiesa Vērīti sodīja ar nāvi, tiesību atņemšanu dzīvības laikā un viņa īpašumu konfiskāciju. Pasludinot sprie dumu, tiesas priekšsēdis aprādīja, ka Verītis ir tipisks karalaika spekulants, kura nolūks bijis tikai iegūt lielāku peļņu."