Jānis Liepiņš

Dzimis Vestienas pagasta Jaunzemjos lauksaimnieka ģimenē. Ieguvis draudzes skolas izglītība.  

Krievu armijā iesaukts 1. Pasaules kara sākumā, dienējis Preobraženskas gvardes pulkā, no kura pārnācis uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Par 1916. gada Ziemassvētku kaujām, kurās tika ievainots, apbalvots ar Jura krustu.   

Latvijas armijā iesaukts 1919. gada 25. jūnija. 1. Liepājas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret bermontiešiem un lieliniekiem.   

1920. gada 13. janvarī Latgalē pie Kokaroviču sādžas ar savu nodaļu drošsirdīgi devās ienaidnieka aizmugurē un izraisīja paniku, tā ka lielinieki bija spiesti šo sādžu atstāt.   Par to 1921.gadā apbalvots ar LKO (LKOK nr.3/547).

Pēc miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju dienējis kā grupas seržants Rīgas kara cietumā.  Atvaļināts 1921. gada 25. aprīlī.

Bijis Zemkopis tēva mājās, vēlāk paša jaunsaimniecībā Vestienas pagasta Vēveros.

Miris Rīgā. Nāves cēlonis neskaidrs.

Apbedīts Vestienas pagasta Vidus kapos.

Par viņu raksta arī "Brīvā zeme" 1939.gada 8.augustā: "Pag. trešdienas rītā miris Lāčplēša ordeņa kavalieris un 1. Liepājas kājnieku pulka atvaļināts seržants Jānis Liepiņš. Miris Rīgā, kara slimnīcā. Vēveru mājas baltais karoga masts, kurā nekad vairs saimnieka roka valsts svētku rītā neuzvilks sarkanbaltsarkano karogu, sveicina ienācēju. Turpat zemē, zaļā maurā mazi dēļu ratiņi, īstenībā kastīte uz riteņiem, kurā rokas plāta visjaunākais no Dieva ceļos aizgājušā Lāčplēša deviņiem bērniem — 7 mēnešus vecais Andris, kura kristības noliktas tēva bēru dienā, otrdien, 8. augustā. Mazo Andreju vāķē un tin tīros autos 8 gadus vecā Vija, kurai tikkol pa spēkam brālīti panēsāt. [ 9.bērns nomiris pāris dienas pēc tēva nāves. Apglabāts kopējā kapā]

Mirušo saimnieku nule pārvedīs no Rīgas, lai tas līdz bēru dienai atdusētos turpat kalnā Vestienas baznīcā. «Viņš sirga ar ļaundabīgu audzēju jau četrus gadus,» stāsta par dzīvesbiedru bēdu nomāktā Auguste Liepiņa, kuras spēcīgais vidzemnieces augums iznesis pasaulē deviņas dzīvības. «No pagājušā gada augusta vairs nemaz nevarēja strādāt, palika uz gultas. Sākumā ārstējās Madonā, pārcieta arī operāciju. Tad aizvedu slimnieku uz Rīgu, ievietoju Veselības veicināšanas biedrības jaunajā slimnīcā, bet tur ārstēšanās maksāja pieci ar pus latu dienā. Bija jāpārved uz kara slimnīcu,» stāstītājas balss aizraujas. No četrām govīm viņai palikušas tikai trīs, jo viena bijusi jāpārdod. Bet nelaime nenākusi viena. Kamēr māte aizvedusi Rīgā slimo tēvu, tikmēr 4 gadus vecā Skaidrīte mājā palikusi lielāko bērnu uzraudzībā un ar nazi pārgriezusi sev pirkstu. Ievainojums bijis tik nopietns, ka vietējais ārsts, baidīdamies par asins saindēšanos, licis meiteni vest uz bērnu slimnīcu Rīgā. Tikko māte atbraukusi no tēva aizvešanas, tā tūlīt vedusi atkal mazo uz slimnīcu. «Pirkstiņš gan nebūs jānoņem, bet bērnam slimnīcā jāpaliek divas nedēļas.»
Lāčplēsim Jānim Liepiņām par veiksmīgu ienaidnieku grupas padzīšanu Latgales atbrīvošanas cīņās piešķirts ordenis un 1925. gadā 59 pūrvietas zemes. Sienu šogad palīdzējuši novākt kaimiņi, citādi saimniece būtu bijusi gluži postā, jo taisni siena laikā vīra slimība pasliktinājusies. Arī tagad, kad Jānis Liepiņš guļ mūžīgā mierā kara slimnīcas kapličā, viņa laukos beidzamo sienu ievāc un rudzus pļauj tuvākie kaimiņi, kas steigušies palīgā atraitnei un lielajam bērnu pulkam. Zemi jau saimnieks paspējis kaut cik iekopt, tomēr maizes nekad neizaugot tik daudz, cik bērniem vajadzētu. Katru gadu esot jāpērk. Šinī pavasarī saimniece pati apsējusi visus laukus, pati arusi un ecējusi. «Saimnieks jau slimoja visu laiku,» viņa saka, «ar stiprām kaulu sāpēm, ko dabūjis Ziemas svētku kaujās uz zemes gulēdams. Pavasaros sējas laikā dažreiz raudāja, ka nevar apstrādāt laukus... »
Vecākais Liepiņa dēls Jānis 13 gadu vecs. Viņš jau iet ganos pie Zīdeņu saimnieces, kas ziemā sūta zēnu skolā. Kārlis, kam 12 gadu, maina ar 10 vasaras veco Martu ganu dienas mājā, un pūlas palīdzēt saimniecībā cik var. 9 gadus vecais Pēteris patlaban atrodas Suntažos pie radiem. Bez viņa vēl ir divi mazākie — 6 gadi vecā Ausma un tikai 3 gadiņus sasniedzis Jēkabiņš. Vecākie bērni ir visi veseli un dūšīgi, auguši ezermalā, tikai Jēkabiņš slimo ar angļu slimību. Nākamajā ziemā četri bērni ies skolā un noraizējusies māte nezina padoma, kā viena visus izvadīs. Ieprasos, vai zemi nedomā izrentēt. «Nē, zemi gribu paturēt, lai arī cik grūti iet,» viņa atbild. «Pati esmu vesela, tikai tagad — negribas ne ēst, ne miegs nāk. Bet kad šo grūtumu purvu pārbridīšu — būs labi. Grūti man ir bijis vienmēr — pa dienu darbs, pa nakti jāglabā bērni,» Vēveru saimniece paņem klēpī mazāko, kas piedzimis janvārī un slimā tēva nav nemaz redzējis.
Jānis Liepiņš ir vestienietis, dzimis 1896. g. 20. martā Jaunzemos. Viņš bijis Jaunzemu saimnieka vienīgais dēls, bet tēvs zemi atdevis meitai. Tak 1930. gadā ar Zemesbankas aizdevumu Liepiņš uzcēlis pats savu māju uz savas godam pelnītās zemes, kuru tagad, aiziedams mūžībā, atstājis savai dzīves biedrei un 9 bērniem, kurus vietējā sabiedrība līdz šim tā īsti atcerējusies tikai vienreiz Mātes dienā."

*****

Pēc apgādnieka nāves mazturīgai daudzbērnu atraitnei Valsts prezidents piešķīris 2000 latu lielu pabalstu.